1.2. ps3. Cilvēki un ledus
''Ķermeņi, kas rit pa debesu velvi un ap Zemi, novirzās no sava ceļa, un tādēļ uz Zemes pēc kāda laika viss iet bojā no liela ugunsgrēka. Tādā laikā kalnu, augstu vietu iedzīvotāji ir biežāk pakļauti iznīcināšanai, nekā tie, kas dzīvo pie upēm un jūrām. Mūsu gādniece Nīla arī šajās nelaimēs mūs glābj vairāk, nekā kalnu un salu ļaudis… Kad dievi, rīkodami tīrīšanas talku, pārpludina zemi ar ūdeni, tad paglābsies plakano kalnu lopkopji un vēršu dzinēji, jo tādām vietām ūdeņi apiet apkārt, bet jūsu līdzenumu pilsētas tiks aizskalotas jūrā... Ir jau taisnība, ka visās tajās zemēs, kur liels aukstums vai karstums, cilvēki saglabājas lielākā vai mazākā mērā vienmēr''- teica Senās Ēģiptes Seisas tempļa priesteris Grieķijas apvienotājam un impērijas dibinātājam Solonam (79).
Tātad senajiem cilvēkiem bija zināmi Virma apledojumi un to izraisītās sekas.
Virma apledojums sākās pleistocēna apakšējā nodaļā pirms 100 tk gadiem, turpinās vēl tagad, ietver četras fāzes, kuras iedala 4 glaciālajos (aukstais apledojumu laika) un 3 interglaciālajos periodos (starpglaciālajos - starpapledojumu siltajā laikā). Pirmās un otrās fāzes slāņos Eirāzijā nav atrastas pazīmes Homo sapiens darbībai, izņemot trešās fāzes sākuma perioda 48. g. tūkstotī, kālab nebūtu lielas jēgas aplūkot agrākus laikus par Virma apledojuma pārējās fāzes.
3. fāze (48 - 38 tk g. p. m. ē.) - vidējais glaciālais, strauji mainīga klimata periods. Ziemeļu puslodē strauji pieauga tā laika arheoloģisko pieminekļu skaits. Tas bija laiks, kad protoindoeiropieši, precīzāk - protobaltu 72 ģimenes ienāca Eirāzijā, jeb, kā tika rakstīts Bībelē, tika padzītas no Paradīzes dārza.
Šī fāze iesākās ar 1. glaciālo periodu - spēcīgu apledojumu Ziemeļamerikā un Āzijā, kas turpinājās ar īslaicīgiem siltajiem periodiem Eiropā līdz perioda beigām un bija par cēloni cilvēku pārceļojumiem.
Tajā laikā sākās mītiskā Mū laikmeta noriets, jo 3. interglaciālajā periodā pasaules plūdu dēļ pasaules okeāna ūdens līmenis cēlās par 158 - 200 m (483).
Lielas izmaiņas notika visos kontinentos. Laikā no 43. līdz 38. g. tk p. m. ē. Eiropā un Āzijas rieteņa daļā, Ziemeļa Āfrikā bija nikns aukstums, apledoja kalnāji pat Āfrikā, izmira tā sauktie specializējušies neandertālieši, kurus nomainīja Homo sapiens tuvie radinieki - progresīvie neandertālieši, bet arī tiem nebija lemts izdzīvot. Tai pašā laikā austreņa Āzijā bija silts, audzelīgs klimats.
4. fāze (38 tk g. p. m. ē. - mūsdienas) - pēdējais posms Virma apledojuma attīstības vēsturē. Tas turpinās arī mūsdienās. To iedala piecās starpfāzēs:
38 - 36 tk g. p. m. ē.: mērens klimats Rieteņa Āzijā un Eiropā; mērens aukstums dienvidu puslodē; spēcīgs apledojums Austreņa Āzijā. Šajā laikā protobalti sāka savu lielo ceļojumu no Āzijas uz Eiropu;
36 - 34 tk g. p. m. ē.: interglaciālais periods Eiropā un Āzijas rieteņa galā, Konoščeļskas apledojums Āzijā, kamēr Eiropā, Āzijas rieteņa galā un Āfrikas ziemeļa daļā klimats bija mērens, tuvs mūsdienu klimatam, ledus palika tikai abos polos un augstos kalnos, taču okeānu ūdens līmenis nav cēlies;
34200 - 32800 g. p. m. ē.: mēreni vēss klimats Eiropā, apledojums Āzijā, dienvidu puslodē, kalnos un abu pusložu polos;
2. attēls. Klimata svārstības Eiropā, Āzijā, Ziemeļāfrikā un Austrālijā 41500. - 10000. g. p. m. ē. Katrai līknei ir trīs klimatiskās robežlīnijas: vidū - mērenā (t » +20... -20o C), pa kreisi - interglaciālā jeb starpapledojumu siltā laika (mitrs vai sauss, t > +18o C), pa labi - glaciālā jeb apledojumu laika (mitrs vai sauss, t < -20o C) klimatiskie periodi.
32800 - 28500 g. p. m. ē.: silts laiks Eiropā un Āzijas rieteņa galā, kad cilvēki ir apmetušies uz pastāvīgu dzīvi līdz 52. z. p. grādam; Lipskas-Novosjolovas mēreni aukstā laika plosīšanās Austreņa un Ziemeļa Āzijā;
28500 - 24000 g. p. m. ē.: Mologas - Šeksnas vissiltākais laiks Eiropā, mēreni vēss laiks Rieteņa Āzijā, apledojums Austreņa un Ziemeļa Āzijā. Austreņa Eiropā cilvēki sasniedza Ziemeļu Ledus okeāna piekrasti un piekrastei tuvākās salas. Aiz polārā loka ir auguši koki un krūmi, augi, kas tagad sastopami vienīgi subtropu joslā. Grenlandē ir augušas pat palmas. Āzijas vidienes iedzīvotāji pārcēlās dzīvot Jakutijā, Verhojanskā, pēc dažu zinātnieku domām tie ieceļojuši šajā laikā arī Ziemeļa Amerikā, bet Kromaņonas cilvēku atstātās fosīlijas bija daudz vēlākas, kālab pēdējā hipotēze kļūst apšaubāma;
24000 - 22500 g. p. m. ē.: mērens klimats Eiropā, Gadanskas apledojuma sākums Āzijā, - Āzijas civilizācijas izmira;
22500 - 21200 g. p. m. ē.: atkal ļoti silts laiks Eiropā, bet Āzijā iestājās Gadanskas apledojuma maksimums;
21200 - 16500 g. p. m. ē.: Skandināvijas glaciālā perioda maksimums Eiropā, Āzijā, Āfrikas ziemeļa daļā, izņemot Dienvidu Eiropu, kur saglabājās civilizācijas iedīgļi, bet Āzijā tajā laikā iestājās mēreni vēss laiks, kālab cilvēki pameta Eiropu un bēga uz Āziju un Āfriku, kur tos sagaidīja tik pat liela aukstuma vilnis, izņemot Austreņa Āzijas dienvidu gala zemienes;
16500 - 16000 g. p. m. ē.: pirmais interglaciālā perioda atslābums Eiropā, tā sauktais Plusas minimums, bet Āzijā bija Napalmas apledojuma maksimums;
16000 - 14000 g. p. m. ē.: jauns aukstuma vilnis Eiropā, bet Āzijā iestājās tā sauktais 25 gadu cikla periodiski svārstīgais mērenais klimats, kas beidzās ar Taimiras stadijas aukstuma uzliesmojumu, kas nav rimies vēl tagad;
14000 - 11500 g. p. m. ē.: ledāju degradācija, kušana, plūdi Eiropā, Baltijas jūras Ledusezera fāze, bet Āzijā atsākās Noriļskas stadijas siltā laika vilnis; iestājās Eiropas un Āzijas baltu civilizācijas izveidošanās aizvēstures periods (2. un 3. st);
no 11500 g. p. m. ē.. līdz mūsdienām: interglaciālā perioda turpinājums pēc pasaules plūdiem, svārstīgais driasa un aleroda klimats, Baltijas jūras attīstība no Joldijas fāzes līdz tagadējai Mia fāzei, Eirāzijas ceturtās civilizācijas aizvēsture un vēsture.
Glaciālā perioda dabas parādības (69):
z ledus un sniega segas izplatīšanās un biezuma pieaugums virzienā no abiem poliem, sevišķi no ziemeļpola pret ekvatoru; okeāna un jūras šelfa ledus segas veidošanās;
z peldošo ledāju masas pieaugums okeānos;
z siltā un aukstā gaisa masu apmaiņas pastiprināšanās, vētru un negaisu biežuma pieaugums, gaisa bedru dziļuma palielināšanās;
z vidējās temperatūras krišanās virzienā no tropiem uz poliem un temperatūras pieaugums ekvatora apgabalos;
z ūdens cirkulācijas samazināšanās, lielām ūdens masām iesaistoties ledājos un nenokūstošajā sniega segā;
z sausuma iestāšanās dienvidu apgabalos, arīdo zonu, tuksnešu un pustuksnešu veidošanās, palielinoties to platībām ekvatoram tuvajos reģionos Āzijā, Āfrikā un Centrālajā Amerikā;
z pasaules okeāna līmeņa krišanās un piejūras sauszemes joslu palielināšanās, salu celšanās, izveidojot kontinentu paplašinājumus un jaunus kontinentus, pie kam pasaules okeāna līmenis kristās par 250 m, salīdzinot ar mūsdienu līmeni;
z augu, dzīvnieku un cilvēku bojāeja apledojuma zonās pilnīgi vai daļēji, pie tam migrācijas dēļ pastiprinoties dzīvības spiedienam zonās, ko neskāra apledojums, bet tās sausuma dēļ nespēja izturēt tādu spiedienu un tādēļ notika augsnes degradācija, iestājas bads, kura dēļ samazinājās dzīvības spiediens, gāja bojā mazāk izturīgie organismi, jo tika pārkāpta vides dinamiskā līdzsvara pieļaujamo pielaižu robeža.
Interglaciālajos periodos minētās parādības risinājās pretējā kārtībā un virzienā.
Glaciālajam periodam sekoja pasaules plūdi, kuri nopostīja to, kas bija palicis dzīvs, ledāju un aukstuma neskārts. Tā kā virszemes «gie organismi, jo tika pÄ