3. Livonijas dibināšana
Brēmenes domkungu Albertu iesvētīja par Baltijas zemju bīskapu Inocents III 1199. gadā, kad arī tika izteikta augšminētā devīze. Tāpēc Alberts pat nedomāja doties uz Livoniju bez karaspēka, jo Inocents III izdeva bulu, kurā bija teikts, ka Romas katoļi grib valdīt par visu Eiropu un iekaros sev kristāmās zemes ar krustu, uguni un zobenu, valdīs tos tieši no Romas, ka pāvests ņem Albertu savā tiešajā aizbildniecībā, jo Romas katoļi esot ieinteresēti Livonijas iekarošanā, kālab visi labas gribas kristītie, sevišķi Alemanijas vestfālieši un sakši, tiekot aicināti krusta karā uz Livoniju, par ko pāvests sola to pašu žēlastību, ko Palestīnas karotājiem. To pašu Inocents III atgādināja 1204. g. izdotajā bulā par Livoniju.
Alberts ieradās Daugavas grīvā 1200. g. ar 23 kuģos sasēdinātajiem krusta karotājiem, misionāra darbu sāka ar lībiešu ciemu un druvu nodedzināšanu no Daugavas grīvas līdz Ikšķilei. Izbiedētie līvi lūdza mieru. Saaicinājis līvu augstmaņus uz miera noslēgšanu, Alberts lika bruņiniekiem ielenkt mielasta vietu un nevienu nelaist prom, bēdzējus un tos, kas pretosies, nogalināt tur pat uz vietas par biedināšanu pārējiem. Tā līvu ķēniņi Kaupo un Asso, kā arī 30 līvu labiešu dēli tika piespiesti ar varu saņemt Romas katoļu svētību no Alberta asinīm slacītajām rokām. Kristīšanu viņš izdarīja bez jebkādiem izskaidrojumiem, liekot visiem mesties ceļos un ar asinīm aptraipītajām rokām uzmeta dažas ūdens piles uz kristāmo galvām, kas pasmelts tur pat no Daugavas, saliets mucā sācis smirdēt. Sanākušie 30 labiešu dēli tika piespiedu kārtā nosūtīti uz Brēmeni, lai izaugtu par katoļu priesteriem.
Alberts izvēlējās vietu savai rezidencei smilšu kalnos pie Rīdzenes grīvas, kur Imauts nodūra Bertoldu, agrāk atradās latgaļu apdzīvojamā rija, tad līvu ciems un vīkingu konunga Olava celtais koka cietoksnis, kuru līvi bija saveduši tik labā kārtībā, ka svētais tēvs sākumā jutās apmierināts ar pagaidu rezidenci, kamēr pats sev uzcels baznīcu un apmešanās cietoksni, jo ārpus tā sienām viņš baidījās pat no pagānu klātbūtnes kā nešķīstā gara iemiesojumiem. Kad tagad to aceries, jābrīnās, kā gan tāds cilvēks drīkstēja iet pievērst kristietībai pagānus. Tātad viņu interesēja materiālās pasaules labumi tāpat kā jau pieminēto Opīzu Prūsijā. Tāpēc viņš steidzas uzcelt sev nocietinātu pili un steidzīgi lika Gotlandes mūrniekiem par labu samaksu no laupījuma Livonijā uzcelt cietoksni, baznīcu, dažus dzīvojamos namus un tirgus vietu, kas tika izdarīts viena 1201 gada laikā. Jauno cietoksni nosauca par Rīgu, jo tā tika uzcelta jau minētajā vietā pie Rīdzenes upītes ietekas Daugavā. Kopš tā laika ir pieņemts sākt skaitīt Rīgas pastāvēšanas gadus, bet tā kā mēs zinām, ka šajā vietā bija agrākas celtnes, tad nu būtu jāpadomā, vai nesākt skaitīt Rīgas gadadienas kopš zviedru vīkingu konunga Olava ierašanās gada, proti, 850. Gada, kas sakristu arī ar līvu ierašanos. Olavs esot nācisar kuģu karavānu no Zviedrijas un vedis līdzi saāmus, kurus nometinājis vietās, kurās viņš bija izraudzījies sev balsta punktus: pie Salacas grīvas, pie Krievupes grīvas, pie Rīdzenes grīvas, Lielupes grīvas un Kurzemē - pie Irbes šauruma, Ventas grīvas, Pāvilostā, pie Liepājas. Viņam esot bijis nodoms iekundzēties šajās vietās, lai vēlāk aicinātu uz Latviju tos zviedrus, kas vēlējās nodrošināties ar aramzemi svešumā. Taču tālākie notikumi viņam liedza šos mērķus sasniegt, bet līvi palika, savairojās un kopš tā laika kļuva par pastāvīgo Latvijas minoritāti. Kāpēc viņi sevi sauca par līviem (senajā ligūru valodā ‘debesis’) jeb debesu tautu, nav zināms. Tā nu Alberts iepazinās ar līviem, nemaz nezinādams, ka līvi bija tikai ienācēju minoritāte.
Alberts, aizbraucis līdzi par mūkiem apmācāmo līvu jauniešu grupai uz Brēmeni, atgriezās jaunajā Rīgas cietoksnī 1201. gadā. Šis gads tiek uzskatīts par Rīgas dibināšanas gadu, jo ir minēts dokumentos. Rīgas mūra cietokšņa, baznīcas un tirgus vietas celtniecībai Alberts bija dabūjis pāvesta Inokenta III svētību un atļauju izmantot celtniecības izmaksām ienākumus no laupījuma Līvzemē.
Kā teikts Indriķa hronikā, tai pašā 1201. g., lai Rīgai nebūtu konkurentu, Alberts izdeva bulu, kas noteica, ka par Lielupes grīvā uzceltās zemgaļu ostas apmeklēšanu draud nāves sods katram. Tika minēts gadījums, kad kāds zviedru kuģis ar preču kravu esot gribējis braukt uz Zemgales ostu garām Rīgai, tad bruņinieki sagūstījuši šo kuģi, konfiscējuši kravu un apkalpes personīgās mantas, kuģa kapteini un stūrmani esot nogalinājuši, bet apkalpi ar iztukšoto kuģi esot aizdzinuši jūrā bez dzeramā ūdens un pārtikas. Tas esot izsaucis Zviedrijas kristītā ķēniņa protestu, kas ticis nodots pāvesta kancelejā, bet nekādu reakciju no Romas tā arī neesot sagaidījuši.
Uz Ikšķili Alberts nebrauca, jo baidījās no pagānu, Meinharda un Polockas mūku kristītajiem līviem un latgaļiem, bet no paša savervētajiem un līdz atvestajiem krusta karotājiem bija maz labuma, jo tie katru rudeni brauca atpakaļ uz Vāciju ar salaupītajām bagātībām un dāvanām piederīgajiem, pie tam vairāk interesējās par laupīšanu, nekā par kristietības izplatīšanu. Albertam bija vajadzīgs karaspēks, kas paliktu Livonijā pa ziemu un spētu savākt Meinharda noteikto desmito tiesu Rīgas apkārtnes, Ikšķiles un Lielvārdes līvu un latgaļu ciemos.
Neveiksmes, ko sagādāja nolīgtie krusta karotāji, Alberts nolēma novērst ar to, ka 1202. gadā ar pāvesta atļauju nodibināja “Kristus kareivju brālību” ("Fratres militine Christi”) jeb Zobenbrāļu ordeni, par kura pirmo vadītāju iecēla Vinno. Lai izvairītos no sadursmēm ar kaimiņiem, Alberts noslēdza draudzības līgumu ar zemgaļiem.
1206. g. līvu zemes Vidzemē tika iekļautas Livonijā, bet 1207. g. 1/3 līvu zemju saņēma Zobenbrāļu ordenis, 2/3 palika bīskapam Albertam.
Zemgale nonāca Zobenbrāļu ordeņa interešu lokā kopš Bertolda ierašanās Rīgā, kad krusta karotāji it bieži sāka izsirot novadus Daugavas labajā krastā, izlaupīja zemgaļu ostu Lielupes deltā. Bija vajadzīgs tikai kāds formāls iemesls Zemgales pakļaušanai, jo Zemgales virsķēniņš Viesturs bija noslēdzis ar Rīgas bīskapu Albertu sadraudzības līgumu, kuru krusta karotāji daudzkārt pārkāpa ar saviem brīvajiem sirotājiem, par ko Viesturs sūdzējās bīskapam Albertam, kas solīja smagi sodīt līguma pārkāpējus, taču nedarīja neko, jo pats bija personīgi ieinteresēts šādos laupījumos.
Kad Alberts uz to pat neatbildēja, bet krusta karotāji turpināja sirot pa Zemgali, Viesturs ar saviem karavīriem un leišiem, kas virsaiša Svelgaiša vadībā bija izsirojuši Igauniju un Tālavu, atgriezās mājup, uzbruka Alberta cietoksnim, kas tagad tika saukts par Rīgu. Uzbrukums bija nesekmīgs. Svelgaitis krita kaujā. Daudzi leišu vīri, kas bija ielauzušies pilsētā, tika saņemti gūstā, bet zemgaļi paguva aizbēgt pāri Daugavai uz savu ostu. Tā kā leiši “uz kristiešiem netur labu prātu “(Indriķa hr.), tad Alberts lika saviem krusta kalpiem nocirst galvas ne tikai sagūstītajiem leišiem, bet arī zobenbrāļu sagūstītajiem igauņiem un Tālavas latgaļiem, jo tie piedalījās kaujās, kā arī visiem vīriešiem, sievietēm un bērniem, kas bija savākti kristīšanai, bet nekādu dalību kaujās neņēma. Taču šis atgadījums tomēr atturēja Albertu turpmāk atklāti uzstāties pret zemgaļiem kā pagāniem.
Bīskapa mūki no Ikšķiles ziņoja, ka leiši atkal nākot laupīšanas nolūkos uz Livoniju caur Sēlpili, kur viņus sagaidot Kokneses latgaļu laivas un pārceļot pāri Daugavai. Tā viņi esot vairākas reizes nokļuvuši Igaunijā. Taču šis ziņojums nevarēja kalpot par oficiālu iemeslu krusta karu sākšanai pret Jersiku un Koknesi. Oficiāla iemesla krusta kara sākšanai nebija līdz tam laikam, kamēr nenotika divi nesekmīgi Polockas kriviču kņaza Vladimira karagājieni uz Rīgu 1203. un 1206. g., kas kļuva pa iemeslu Zobenbrāļu ordeņa uzbrukumu sākumam, lai sagrābtu Polockas kņaza nākamās un esošās meslu zemes Latgolā, pie kurām piederēja arī Koknese, bet Sēlpils, kura iegāja Jersikas valstī, bija sēļu novads, polockiešiem meslus nemaksāja. Zobenbrāļi 1206. g. sakāva polockiešus un ieņēma Kokneses latgaļu novadu. Kokneses valdnieks Veseke bija spiests atdot savu pili un pusi novada.
Ļauns liktenis piemeklēja Sēlpils novadu 1209. g., kad Alberts sagatavoja un deva triecienu Jersikas pilsētai, ko atkal izjauca Zemgales un Sēlijas virsķēniņš Viesturs un leiši. Krusta karotāju karagājiens tika apstādināts un daļa Sēlijas novada atbrīvota no pakļautības svešajiem virskungiem.
Alberts izsauca Viesturu uz Rīgu, noteica, ka viņam jāizlūdzas piedošana, jāapņemas turpmāk neņemt dalību karā pret Zobenbrāļu ordeni un Zemgales valsts ir jādāvina katoļu baznīcai brīvprātīgi, kas pārņems zemes, kuras līdz tam esot "piešķirtas zemgaļiem par dzimtu". Viesturs bija spiests tam piekrist, lai izvairītos no krusta kara sākšanās Zemgalē.
Viestura pārvaldījumā palika vienīgi tie novadi, ko krusta nēsātāji vēl nebija pārstaigājuši un nepazina. Pievienojamo teritoriju un tās iedzīvotājus Alberts kristīja pavisam vienkārši: ceļu krustojumos uzcēla koka krustus un ap tiem izlaistīja Daugavā pasmeltu ūdeni. Tā varēja īsā laikā nokristīt lielus apgabalus kopā ar iedzīvotājiem, pie kam iedzīvotāji vairs nevarēja nomazgāt svētību Daugavā, jo tā tika dota zemei un tiem, kas to kopj. Zemgales zemes no Daugavas līdz Iecavai un no Iecavas līdz Lielupei tika nodotas katoļu baznīcai, ieskaitītas baznīcas lēņu zemēs, kurām bija jāmaksā nodevās desmitā tiesa no ražas. Tās bija tā sauktās bīskapa zemes, kurās ordenim bija noliegts iejaukties, kālab notika pirmās nesaskaņas starp bīskapu un ordeni, jo noruna starp tiem bija tāda, ka 1/3 laupījuma pienākšoties ordenim, bet Alberts aizrādīja, ka ordenis viņam nenododot pāvesta noteikto laupījuma 1/ 10 daļu.
Taču nekas īpaši nebija mainījies, jo zemgaļi turpināja maksāt Alberta noteikto nodevu, labi zinādami, kas notiktu pretējā gadījumā. Tāpēc Alberts zemgaļus lika mierā, ļāva dzīvot pēc sava prāta. Katru rudeni pajūgi brauca uz bijušo zemgaļu ostu pie Daugavas pretī Rīgai, kur labības maisus un citas nodevas sakrāva kuģos un veda uz Rīgu, bet neviens taču nespēja pārbaudīt, vai tiešām tika atvesta desmitā tiesa gada ražas graudos, kaujamos lopos, vilnā, audumos, medū, vaskā un zvērādās. Vinno esot izteicis neapmierinātību zemgaļiem, ka tie atvedot maz zvērādu. Zemgaļi atbildējuši, ka mūža mežu paliekot maz un zvēri tāpēc aizbēgot uz Lietavu, kur mežu vairāk, jo Zemgalē no seniem laikiem mežu esot maz.
Zobenbrāļu iebrukumi Jersikas valstī sākās 1206. g. ar minēto kauju pie Kokneses, kura tajā laikā bija Jersikas valsts sastāvdaļa un atradās Polockas kriviču kņaza Vladimira aizbildniecībā.
Visvaldis noslēdza līgumu ar leišu un Polockas kņaziem par uzbrukumu ordenim ar mērķi atbrīvot Koknesi, bet norunātajā laikā ieradās vienīgi Sēlpils virsaitis ar saviem karotājiem, bet polockieši un leiši neieradās. Uzbrukums Koknesei notika 1209. gadā, bet Visvalža vadītais karaspēks tika sakauts.
Laikā no 1209. g. līdz 1212. g. vairākas savstarpējas niknas kaujas Jersikā notika starp ordeni, polockiešiem un Jersikas ķēniņa Visvalža karaspēku, kuru laikā tika izlaupīta Lielvārde, Koknese un Jersikas valsts ziemeļrieteņa novadi līnijā no Siguldas uz Ērgļiem līdz Aiviekstes upei, pievienojot tos Livonijai. Pats nesaprotamākais bija tas, ka šo novadu iedzīvotājus bija jau kristījuši Polockas kristiešu mūki, bet Romas pāvests un viņa bīskapi šo katoļu konfesiju pielīdzināja pagānismam.
Pēc šiem notikumiem 1212. g. tika noslēgts savstarpējas neuzbrukšanas līgums starp ordeni un Pleskavas kriviču kņazu Vladimiru, kam patiesībā bija formāls raksturs, jo Valdimīrs brīvprātīgi neatdeva savas lēņu zemes Zobenbrāļu ordenim jeb Rīgas katoļu (lasi Alberta) baznīcai un pildīja savu solījumu aizstāvēt Jersikas valsti. Karaspēku Valdimīrs izveda no Jersikas un atvēra ceļu Albertam.
Jersikā 1214. g. pēc 5 gadu ilga kara un Jersikas zemju izlaupīšanas, minētā veida iesvētīšanas zobenbrāļi sastādīja latgaļu pakļaušanas un padošanās aktu, kas tika nosūtīts bīskapam Albertam Rīgā: “Darām zināmu, ka Jersikas karalis Visvaldis mums ir padevies un Jersikas pili, kas viņam pieder par dzimtu, kopā ar teritoriju un visām zemēm nodeva baznīcai kā likumīgu dāvinājumu, ir zvērējis mums vasaļa uzticību un saņēmis no mūsu rokām benificiju, t.i., tēvu, sievu, bērnus, sagūstītos Viestura karavīrus, pili un pilsētu ar visu mantu", bet tā paša gada rudenī ordeņa Kokneses bruņinieku pils vasaļi no jauna iebruka Jersikas pilsētā, izlaupīja to un nodedzināja. Ar to cīņas nebeidzās. Tās turpinājās ilgi ar mainīgiem panākumiem. Tā piemēram, 1224. g. Visvaldim atņēma vēl dažus Jersikas novadus. Indriķa hronika minēts, ka "vienīgi Tālavas kungi un igauņi paši tur savus novadus un pilis, bet Lības zemes no Gaujas līdz jūrai un Pērnavas upei iraid Livonijas zemes, kuras pārzina bīskaps un Kristus kareivju brālība" jeb citiem vārdiem - Zobenbrāļu ordenis (Indriķa hronika).
Tā kā tajā laikā Rīgā bija ieradies Romas bīskapa Legāts (sūtnis) Modenas Vilhelms, kuram bija dotas ārkārtīgi plašas pilnvaras, Visvaldis devās uz Rīgu pie pāvesta sūtņa un izteica tam sūdzības par izdarībām Jersikā un atgādināja, ka Jersikas latgaļi jau bijuši kristīti, ko lūguši darīt Polockas kņazistes Izborskas Bizantijas jeb vergu taisnības (pareizticības) katoļu mūkiem pēc savas brīvas gribas, tad viņus nenāktos sodīt kā dažkārt soda pagānus. Taču nekas netika vērsts par labu, jo "ceļš uz debesu valstību vedot caur miesas ciešanām un grēku nožēlu", kāpēc nabagi esot vistuvāk debesu valstībai. Kā tas arī nebūtu bijis, cilvēku nežēlīgu apkaušanu pareizticīgajā Jersikas valstī, tās totālu sagraušanu, pilsētu un ciemu nodedzināšanu, izlaupīšanu patiešām nekādi nevar uzskatīt par cīņu pret pagāniem Dieva vārdā (581). Tātad tā bija cīņa starp divu katoļu kofesijām par Baltijas jūras ostām savu impēriju interesēs.
Tālavas iekļaušanu Livonijas zemēs bīskaps, viņa legāti un Kristus kareivju brālība sāka piesardzīgi un ar viltu, izmantodami nesaskaņas ar igauņiem Tālavas valsts tagadējās Igaunijas daļā, piedāvādami palīdzību karā pret igauņiem, kas ļautu tiem iegūt Tālavu un Igaunijas dienvidu novadus miermīlīgākā ceļā, nekā līvu zemes un Jersikas rieteņa daļas vardarbīgā karā.
Cēsīs 1208. g. Soteklas ķēniņš Rūsiņš, Autinas ķēniņš Varaidotis un Beverīnas ķēniņš Varaidotis noslēdza ar Zobenbrāļu ordeņa mestra vietnieku Bertoldu draudzības un sadarbības līgumu pret igauņiem. Iedegās nežēlīgi un asiņaini kari ar Ugaunijas igauņiem, kuri tajā laikā bija apmetušies Balvu, Virtsjerva ezera un Munameģa apkaimē, aizgājušos 358 gados bija izauguši par spēcīgām, karojošām ciltīm, kuras tiecās pēc savas teritorijas paplašināšanas.
Šinīs cīņās ar sevišķu neģēlību un cietsirdību izcēlās Soteklas Rūsiņš un viņa kaujinieki. Igauņu pusē ar drosmi, vīrišķību un kaujas prasmi izcēlās Lembits. Katra karotāju puse centās vairāk izlaupīt un nopostīt pretinieku teritorijas, nogalināt vairāk vīriešu. Asiņainajos karos ordeņa pusē 1210. g .kādā kaujā Smiltenes pusē krita līvu virsķēniņš Kaupo, viņa dēls un znots. Kara postam 1211. g. pievienojās mēris un 1212. gada pavasarī bads. Šīs likstas piespieda pretiniekus noslēgt abbu pušu 6 gadi gaidīto miera līgumu. To vēlējās arī bīskaps, jo negribēja pārāk sanaidoties ar Tālavas meslu kungu - Pleskavas kriviču kņazu, jo nejutās vēl spējīgs ar viņu karot atklāti.
Sākās nesaskaņas starp Tālavas sabiedrotajiem karā. Kā teikts Livonijas hronikā, Īdumejas un Turaidas līvi un Autinas latgaļi esot sūdzējušies bīskapam par Zobenbrāļu ordeņa Cēsu pulka varmācību - druvu un ciemu nodedzināšanu, nežēlīgām slepkavībām, laupīšanu, sieviešu izvarošanu, bišu dravu izlaupīšanu un nopostīšanu, zirgu zagšanu, mājlopu apkaušanu un nozagšanu, kaut gan šīs zemes esot kristītas un maksājot desmito tiesu.
Latgaļu un līvu ķēniņi, virsaiši un kopienu vecākie sapulcējās Satezeles ķēniņa Dabreļa pilī apspriest, kas būtu darāms, jo no bīskapa neesot pat atbilde saņemta, tā ka pašiem vien būšot jāstājas pretī varmākām. Taču par to uzzināja Cēsu bruņinieki un aplenca Dabreļa pili. Izcēlās kautiņš. Kad Rūsiņš, kas bija ievēlēts par delegācijas vadītāju sarunām ar zobenbrāļiem, noņēma bruņu cepuri, saveicinādams un izrādīdams cieņu Bertoldam, lai sāktu sarunas, viņš tika nogalināts. Tika apkauti gandrīz visi klātesošie ķēniņi, virsaiši un labieši, kas nepaguva iziet no pils, kur tie bija spiesti padoties gūstā. Bīskaps, “pēc kristīto dumpja apspiešanas pašā dīglī”, palielināja nodokļus: ja agrāk maksāja divi pūri no arkla platības, tad tagad tika noteikta desmitā tiesa no visiem ienākumiem, ieskaitot medības un zveju, meža ogu, riekstu, medus un vaska ievākumu.
Galveno sacelšanās vietu Autinu, kuras centrs bija Sāruma pilskalns, kas atradās 8 km no Cēsīm un kurā iegāja novadi gar Gauju līdz Valmierai, kā arī Piebalgas un daļa Smiltenes novadu, bīskaps pārņēma baznīcas īpašumā, atņemdams ordenim, pretī piešķirdams ordenim 1/3 daļu Livonijā ieskaitīto Jersikas zemju pie Daugavas. Reizē ar to bīskaps un mestrs ieguva ūdensceļu pa Gauju uz Pleskavu. Notikumi izraisīja Pleskavas kņaza dusmas par meslu zemju zaudēšanu. Tā Tālavas dienvidrieteņa gals un Jersikas zemes dienvidos no šī apgabala tika pievienotas Livonijai.
Tālavā 1213 g. iebruka leiši, sagūstīja Tālavas virsķēniņu Tālivaldi un viņa dēlu Varibulu, aizvezdami līdz uz Lietuvu, nopostīja Jumāru, sodīdami par sadarbību ar Zobenbrāļu ordeni, un devās mājup. Tālivalža otrs dēls Rameķis savāca bruņotus vīrus, dzinās pakaļ leišiem, lai atbrīvotu tēvu un brāli. Tēvu gan atbrīvoja, bet brālis Varibuls krita kaujā.
Sekoja igauņu kara varoņa Lembita uzbrukumi no ziemeļa puses. Igauņi iebruka dzimtu kopienās, apkāva visus, kas pretojās, aizveda līdz sievietes un bērnus, izlaupīja nelielos pārtikas krājumus un dzimtu mantību. Šajos apstākļos Tālivaldis lūdza palīgā Bertoldu, bet tas atteicās sadarboties. Stlika izvēlēties bīskapu vai ordeni, kālab 1214. g. Rameķis ar dēliem vecīgā Tālivalža uzdevumā ieradās Rīgā pie bīskapa vietnieka Raceburgas Filipa, kas izsauca ordeņa nelabvēlību. Filips piespieda noslēgt darījumu - Tālivalža dēliem ir jānodod savi novadi baznīcai, saņemot tos atpakaļ pārvaldīšanai lēnī, par labprātīgu padošanos tika noteikta neliela kungu tiesa: vienu pūru labības no divzirgu arkla (diviem arkliem), bet bīskaps uzņemas viņus aizsargāt un svētīt, ja viņi atteiksies no “vergu taisnības” ticības un kļūt par katoļiem. Tā tas arī notika, vienīgi Tālivaldis līdz mūža galam palika pareizticībā, bet virsaiši Melūķis un Vargribis savus Gaujienas un Alūksnes novadus atstāja ordenim, jo negribēja, ka tos pievienotu Livonijas valstij.
Ieradušies Tālavā 1218. g. savākt meslus, pleskavieši uzzināja par zaudējumu un sarīkoja laupīšanas. Tam par atbildi Melūķis un Vargribis sarīkoja atbildes sirojumu Pleskavas novados. Tā tas turpinājās, nopostot plašus novadus Tālavas un Pleskavas zemē. Krievu hronikās tika atzīmēta latgaļu varonība un drošsirdība kaujās ar krieviem un igauņiem, minēts Melūķis, Vargribis, virsaiši VdevumÄ