2. Pirmie ģermāņu tirgotāji un mūki Līvzemē 39
Romas Svētās (Ģermānijas) impērijas robežas 1138. g. sasniedza Baltijas jūras piekrasti. Tur nopostītās sveju nocietinātās ostas pilsētas Trāvenas vietā 1143. g. tika uzcelta Lībekas (Lübeck) ostas pilsēta Trāves upes deltas apvidū, kas kļuva par Baltijas jūras kuģniecības un tirdzniecības centru, bet Gotlandes salas rieteņa piekrastē 1163. g. nodibināja vācu lēņu ostas pilsētu Visbiju (Visby), kas celta ar nolūku veicināt Svētās Romas impērijas un Dānijas karaļu tirgus starpniecību starp Baltiju, Skandināviju un izplatīt Romas katoļu ticību pagānu ciltīs.
Kad tas bija padarīts, tad arī sākās it bieži Latvijas un Igaunijas piekrastes apmeklējumi kuģos, kuros bija ne tik daudz preču, cik mūku un krustnešu, jo Lībekā un Visbijā tika nometināti Vācu ordeņa kalpi, kas it kā nosūtīti apmācību nolūkā, bet tiem līdzi vienmēr bija misionāri, kaut gan šie vīri oficiāli tika dēvēti par vācu tirdzniecības cunfti (vācu die Zunft ‘brālība, savienība, ģilde’).
Daži kuģi no Lībekas it kā vētras dēļ 1163. g. rudenī esot izmesti Daugavas grīvā, tieši pie Rīdzenes upītes deltas, kur atradās līvu zvejnieku ciemats un vīkingu konunga Olava 852. vai 853. g. koka apmetne ar nocietinājumiem. Tātad Rīgas sākums ir bijis par 246 vai 247 gadiem agrāks.
Sākumā vācu tirgotāji apmierinājās ar peļņu, kas pēc hronistu domām esot bijusi laba un izdevīga, bet nekādas citas darbības neveica. Pēc šī notikuma viņi ieradās ik gadu, devās pa Daugavu uz augšu līdz Ikšķilei, kur no 11. gs līdz 15 . gs atradās līvu ciems Īkšķele, un ar ķēniņa Kaupo atļauju Daugavas salā ierīkoja savu noliktavu. Viņi ieveda sāli, vadmalu, dzelzi, izveda dzintaru, medu, vasku, zvērādas, putnu spalvas, labības graudus. Viņiem bija stabilas tirdzniecības attiecības ar līviem, kuri tajā laikā bija jau kristījušies pareizticīgo baznīcās, bet kuršus un latgaļus vēl nepazina.
Ģermānijas tirgotāji nosauca no jauna iekarotos Baltijas novadus par Livoniju jeb līvu zemi, jo, iepazinušies ar līviem, pat nemēģināja noskaidrot, kas tad īsti apdzīvo iekarotās teritorijas. Livonija pirmo reizi tika minēta rakstos 1163. gadā (585).
Augustīniešu klostera mūks Meinhards atbrauca līdzi vācu tirgotājiem 1180. g. ar mērķi sākt kristīgās ticības izplatīšanu un nodrošināt vienotu garīgo saskaņu Baltijā, jo Romas katoļi neatzina Bizantijas un krievu vergu taisnības katoļus, kuru piekritēji bija Polockas kņazi, kas panāca “vergu taisnības” izplatīšanos Jersikas un Tālavas valstī. Madonas pusē kopš tā laika ir saglabājušās latviešu krieviskās vergu taisnības baznīcas draudzes, kas kļūdaini tiek sauktas par pareizticīgo draudzēm.
Meinhards nedevās pie kuršiem, zemgaļiem, kas bija un vēl ilgi palika īsti pagāni, bet palika pie līviem, Jeresikas, Tālavas un Ugaunijas latgaļiem, starp kuriem bija daudz krievu misionāru kristītu cilvēku, bet tos kristīja no jauna. Līvi un latgaļi teica “Vai nu viena vai divas lāses ūdens var skādēt – nomazgā Daugavā un tīrs atkal” un smiedamies gāja pie Meinharda pēc salda vīna lāses.
Izdabūjis šo zemju nominālā virskunga Polockas Vladimira atļauju palikt un sludināt līviem un latgaļiem kristīgo ticību, Meinhards izvēlējās pastāvīgo dzīves vietu Īkšķelē, kur 1184. g. tika uzcelta katram brīvi pieejama koka baznīca. Tajā Meinhards sāka savu misionāra darbu. Taču uzzinādami par tādu bīstamu viesu palikšanu pie ziemeļa kaimiņiem, 1184. g. Īkšķelē iebruka leiši, nodedzināja baznīcu, padzina misionārus. Pirmajam misionāram un viņa draudzei nācās drumā meklēt glābiņu. Šo gadījumu Meinhards izmantoja savā labā, apsolīdams uzcelt Īkšķelē mūra baznīcu un pili, kurās varēšot droši paglābties, ja vien līvi nāks kristīties brīvprātīgi. Līvi piekrita un bariem vien devās kristīties, klusībā pasmiedamies par naivo svešinieku, jo tūdaļ Daugavā nomazgāja svētumu.
Arī Meinhards turēja vārdu - 1185. g. ieradās Gotlandes mūrnieki no Visbijas un sāka celt solīto cietoksni un baznīcu. Šajā reizē ieradās arī Meinharda palīgs mūks Teodorihs. Neraugoties uz pūlēm, viņiem bija maz panākumu kristīšanā, jo Meinhards pieprasīja 10% no ražas un ienākumiem.
Kā minēts Indriķa hronikā, cienījamais sirmgalvis Meinhards domāja par krusta kara sarīkošanu, taču pēc notikumiem Prūsijā no tā atteicās, bija un palika godīgs misionārs, neaptraipīja savus augstos uzdevumus un Dieva vārdu ar asinīm.
Pēc Ikšķiles baznīcas un cietokšņa celtniecības pabeigšanas, Meinhards uzcēla mūra pili un baznīcu uz Mārtiņa salas Daugavā pretī Salaspilij. Arī tur bija tā pat - sēļi, zemgaļi, lībieši un latgaļi nāca smiedamies kristīties, iedzēra vīna malku, bet dievkalpojumos uzvedās izaicinoši, pēc iesvētīšanas nomazgājās Daugavā un turpināja dzīvot kā pirms tam.
Jaunie kristieši labprāt apmeklēja krāšņās katoļu mises baznīcā, bet uzvedās trokšņaini, jo neko nesaprata – tika runāts latīņu valodā, kuru katoļi uzskatīja par svētu, jo tajā esot sludinājis Svētais Pēteris, kas tiek uzskatīts par Kristu mācekli un Romas katoļu pirmās baznīcas dibinātāju Romā.
Meinhards nomira Ikšķilē 1196. g. un tur pat arī tika apbedīts, bet 14. gs viņa mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Māras baznīcā Rīgā (581).
Bertoldu, Cisteriešu Lokuma klostera abatu, par Livonijas bīskapu 1196. g. iecēla Brēmenes virsbīskaps. Bertolds ieradās Īkšķelē 1197. g. un strauji uzsāka darbību, cerēdams tur sastapt pietiekami izglītotu kristīto draudzi, bet viņš jūtās pārsteigts, ka tas tā nemaz nav. Bertoldam trūka Meinharda cilvēkmīlestības, pacietības, iecietības, mierīguma. Viņš atļāvās kliegt pat uz Meinharda vietnieku Teodorihu, līvu ķēniņiem Kaupo, Imautu un virsaišiem, izraisīdams atbildes dusmas līdz pat ieroču pacelšanai.
Tad Bertolds nobijās, brauca atpakaļ uz Brēmeni, apceļoja Alemaniju, no kuras viņš nācis, Saksiju un citas Vācas gala viņam pazīstamu teitoņu un sakšu izcelsmes markgrāfu un kūrfirstu zemes, vervēdams brīvprātīgos krusta karotājus. Viņš ieradās pie pāvesta un saņēma pāvesta bulu par tiesībām Livonijas bīskapam turēt krusta karotājus vajadzīgajā skaitā un rīkoties pēc devīzes “Kas negrib kristīties, tam ir jāmirst”. Tikai tad Bertolds atgriezās Daugavas grīvas Rīdzenes cietoksnī 1198. g., atvezdams līdz vairākus kuģus ar brīvprātīgajiem krusta karotājiem, ar ko viņš sagandēja Meinharda iesākto darbu uz visiem laikiem, jo reizē ar viņa ierašanos sākās nepieteikts krusta karš līvu un latgaļu zemēs. Bertolds ar saviem krusta karotājiem ieradās līvu ciematos, ķēra cilvēkus liels vai mazs un vardarbīgi, ar sitieniem un zobenu cirtieniem, spieda kristīties. Vairāki vīrieši, mātes un bērni tika nogalināti. Tā viņš rīkojās vairākos ciematos. Tad pie Bertolda ieradās līvu labiešu delegācija uz izteica Bertoldam savu neapmierinātību un padomu ar tādiem vārdiem: “…tos, kas ticību ir pieņēmuši, tu piespied pie viņas turēties, bet citus aicini to pieņemt ar vārdiem, nevis ar sitieniem un zobenu” (Indriķa hron.). Dažus šīs delegācijas labiešus nogalināja, citus ieslodzīja cietokšņa pagrabā pie ūdens un maizes.Līvu ķēniņš Kaupo sasauca līvu un Tālavas latgaļu ķēniņu un labiešu sanāksmi, kurā tika pieņemts strikts un bīstams lēmums: “Kas ar zobenu ir nācis mūsu zemē, tam no zobena būs jāmirst !” (Indriķa hronikā).
1198. g. 24. jūlijā notika lībiešu un latgaļu kauja pret Bertoldu un viņa bruņiniekiem smilšu kalnos pie līvu ciemata, Rīdzenes upītes piekrastē, kur tagad ir Vecrīga. Krusta karotāji tika sakauti, bija spiesti paglābties savos kuģos un bēgt atpakaļ uz savām zemē, bet bīskaps Bertolds krita no līvu virsaiša Imauta zobena. Pēc Indriķa hronikas ziņām, Brēmenes bīskaps esot nosodījis krusta karotāju uzvedību, bet piešķīris tiem grēku atlaišanas indulģences. Tās dabūjuši, nosodītie bruņinieki mierīgi atgriezās mājās ar salaupītām bagātībām, noslēpdami tās no bīskapa, lai nebūtu jāatdod ¼ daļa baznīcām un pāvestam.
Mēnesi pēc šīs kaujas līvi un latgaļi padzina palikušos mūkus jūrā, paši nomazgāja kristību Daugavā. Tā beidzās Bertolda misija, bet Teodorihs netika aizskarts, palika (583). Pāvests, saņēmis Brēmenes virsbīskapa ziņojumu par Bertolda likteni Līvzemē, ieteica devīzi: “Eiropai ir jābūt kristītai Romas katoļu baznīcā un tā ir jāvada no viena centra - no Romas. Pagānu zemes ir jāpārstaigā ar uguni un zobenu: kas negrib kristīties, tam jāmirst !” (392). Tas bija krusta karu pieteikums Baltijai.