1. Latvijas un Igaunijas iekarošanas sākumi
Ap 325. g. p. m. ē. pastāstā par senprūšiem tika minēts kāds gothobā (Prūsijas ostā) piestājis Masīlijas ģeogrāfs Pītejs, kas vairākkārtīgi esot apmeklējis Baltijas jūras piekrastes, bet pirmo reizi savos ceļojumu aprakstos, kuri nav saglabājušies un minēti vienīgi citu autoru darbos, esot pieminējis dzintaru, vendus, aistus, kas dzīvojot kokos, pārtiekot no koku sēklām, riekstiem, sēnēm, taču vienīgie savācot dzintaru, bet esot lieli karotāji un ceļiniekam bīstami savas neuzticības dēļ. Tam ir dziļš vēsturisks pamats, kaut gan nosaukumi bija tādi savādi, kuru dēļ sarakstīti daudzi apcerējumi. Patiesība vienmēr ir daudz vienkāršāka. Vārda aisti jēga bija “austrumnieki”, bet veneti tik tiešām bija jau ieceļojuši Latvijā, romiešu padzīti no dzimtās tēvu zemes Venetijas, kuru tagad apsaimnieko serbi un horvāti.
Tajā laikā sākās hetu, pelasgu un umbru cilšu izceļojumi uz ziemeļa novadiem. Vieni no pirmajiem bija venēdi, kas dzīvoja tagadējās Dienvidslāvijas teritorijā un novados līdz Po upes kreisajai piekrastei, kurus tādēļ masīlietis pazina. Par venetu apmešanās vietām tiek minēta Ventas piekraste un kāda tagad aizmirsta vieta pie Gaujas starp Siguldas un Cēsu pilsētām, no kurām pēdējo uzskata par viņu lielāko ciematu.
Aisti nebija nezin kāda atsevišķa tauta, bet gan saīsinājums no Natio aestoirum 'austrumnieki', kā viņus dēvēja Romā; tātad aisti bija prūši, leiši, kurši, latgaļi un lietuvieši, arī igauņi, līvi, kas ieradās 8.gs sākumā reizē ar normaņu vīkingiem, bija vīkingu apmetņu sargi, palika savās vietās uz mūžu, kaut gan arheoloģiskie dati liecina, ka igauņu senči bija iekarotāji, jo nākuši ar ieročiem un izraisījuši karus.
Otrs ziņu avots ir K.Tacita ap 98. g. mūsu ērā sarakstītā grāmata "Ģermānija", kurā viņš ir pieminējis Svēbu jeb Sveju jūru un, atsaukdamies uz Pīteju, aistus un dzintaru, kam tika piedēvētas dziednieciskas īpašības, ir minējis, ka šīs tautas esot ļoti strādīgas, kopjot labību labāk par kūtrajiem ģermāņiem. Taču pirmās rakstītās ziņas par Baltijas baltiem sniedza Ptolamajs un Herodots.
Pēc 375. g. mūsu ērā notika huņu nomadu lopkopju cilšu ieceļojumi, nodibinājās pirmā balto, melno un brūno huņņu valsts Ata vadībā, kas sekmīgi karoja pret Romas impērijas un sengrieķu vergturu valstu tīkojumiem. Tika sagrautas arī nestabilās rūtu valstiņas tagadējās Rumānijas teritorijā, galvenokārt Transilvānijā. Šajā laikā sākās somugru ieceļojumi, jaunas paliekamās vietas meklēja sindi, arieši, citas no parastās dzīves atrautās baltu ciltis, kas meklēja patvērumu ziemeļu novados, bet tostarp somugru atspiestās ziemeļa gala baltu ciltis devās pret dienvidiem. Tādējādi Baltijas baltu vienveidībai bija pienācis gals. Par to liecina arī antropoloģiskie atklājumi, proti, starp gargalvainās un klasiskās varietātes mezocefālajiem galvaskausiem parādījās platgalvainās varietātes galvaskausi.
Ap 500. gadu svīdru gūdu ciltis, kas apdzīvoja Gūdu jeb Gotlandes salu, neražas un pārapdzīvotības dēļ devās pāri Baltijas jūrai jaunu dzīves vietu meklējumos. Kopš tā laika radās gotu ciltis, kas apmetās vietās, kur ir saglabājušies gūdu vietvārdi Gūdi un Gudenieki Kurzemē, Gūdzonu alas Vidzemē pie Mazsalacas, kur, acīm redzot, gūdi tad arī būs dzīvojuši. Saglabājušās arī rakstītas ziņas par to, ka kuršu delegācija 525. g. esot ieradusies Ravennā (Itālijā) ar dzintaru un citām dāvanām pie ostgotu valdnieka Teodoriha, saņēmuši no viņa pateicības vēstules un solījumus atbalstīt cīnās pret ienaidniekiem, ja tie apņemas maksāt katru gadu nelielas nodevas un nosūtīt tās uz Ravennu.
Pēc 125 gadiem kopš Teodorika apciemošanas Grobiņā izveidojās pirmā normaņu kolonija, kas pastāvēja 200 gadus.
Pirmie iekarotāji 6. gs sākumā bija Gotlandes goti un no Rūģenes pussalas nākušie jūras laupītāji, bet kopš 7. gadu simteņa sākuma šīm izdarībām piebiedrojās Dānijas un Zviedrijas normaņi, par ko minēju jau iepriekšējā pastāstā. Dāņu un zviedru sākotnējais mērķis bija laupīšana Baltijas jūras piekrastēs un lielāko upju (Daugavas, Ventas, Bārtas, Gaujas, Lielupes) lejteču piekrastēs.
Vienu gadsimtu vēlāk normaņu laupīšanas pasākumi pārauga auglīgu zemju iekarošanā, jo Skandināvijā visas aramzemes bija aizņemtas. Hervaras sāga stāsts, ka dāņu vīkingu konungs Ivars Vidfamne iekaroja Kurzemes piekrastes un citas zemes Baltijas jūras austreņa pusē, lai tās koptu un nodotu savu tautiešu īpašumā. Šajā laikā pirmo reizi rakstos tika pieminēti līvi, kuru apmešanās vietas nebija norādītas drošības apsvērumu dēļ, taču no minētās sāgas izriet, ka līvu ieceļojumi bija sakarā ar normaņu iekarojumiem, ka līvi devās līdz vīkingiem un apmetās vīkingu nocietinājumos pie ūdens šķēršļiem, ka viņu pienākums ir bijis apsargāt apmetnes un nodrošināt laivu pārvilkšanu pāri šķēršļiem. Vai līvi bija tie, kuriem bija paredzēts nodot kopšanā iekarotās zemes, var šaubīties, jo viņi nebūt nebija izvietoti zemkopībai piemērotās vietās.
Līviem bija apmetnes Kolkā, Daugavas lejtecē pie Rīdzenes ietekas, kur viņi apmetās latgaļiem atkarotā lielā apdzīvojamā rijā, no kā Rīgas vārds, kā arī pie Daugavas krācēm, pie Salacas ietekas jūrā, jo šīs upes nosaukums ir nācis no līvu pirmvalodas un nozīmē 'spožā acs' (asara), Sāmsalā un vēl citās salās tagadējās Igaunijas piekrastē. Igauņi sev radniecīgos līvu asimilēja. Igauņos atmiņās līvi tika minēti vienīgi kā atsevišķu apmetņu iedzīvotāji pie ūdensceļiem Latvijā. Zīmīgs ir tāds fakts, ka pēc skandināvu sāgām šajās vietās ir atradušās arī pirmās normaņu apmetnes. Tolaik normaņu sabiedroti sevi nedēvēja par līviem, bet gan par sāmiem, kas nozīmēja 'mēs esam paši par sevi". Tas nevarēja notikt bez vietējo cilšu pretestības.
Par šiem kariem ir zināmi šādi konkrēti aizvēstures fakti.
Ap 750. gadu notika lielā Brovallas jūras kauja pie tagadējās Zviedrijas krastiem, kurā sakāvās Zviedrijas karaļi Haralds un Rings. Haraldu esot atbalstījuši saāmi un līvi, bet Ringa pusē esot kāvušies kurši un latgaļi. Uzvaru esot guvis Rings. Kad šis esot kļuvis vecs, kurši vairākas reizes esot izstaigājuši un izlaupījuši viņa zemi, jo Rings tā arī neesot samaksājis par dalību karā, turklāt no Ringa valsts esot daudzas reizes ieradušies Kurzemes apsirotāji, kuru mērķis esot bijis iekarojumi. Par to kita minēts dāņu hroniķa Sakša Gramatiķa sarakstītajā vēstījumā "Dāņu darbi".
Brēmenes arhibīskaps un vēsturnieks Rimberts 852. gadā "Svētā Ansgara dzīvē" vēstīja, ka kurši 752. g. esot uzveikuši dāņu karavadoni Horeku vecāko Godfrēdsonu, kas pirms tam esot sekmīgi sirojis Hamburgā: bija "…kāda cilts, kas dzīvo tālu no šejienes, saukta par kuršiem, savā laikā bija pakļauta zviedru varai, bet tas bija ļoti sen. Saceļoties tie izrādīja savu īgnumu par atkarību. Dāņi, … savākuši lielu skaitu kuģu, pārcēlās uz šo zemi, vēlēdamies nolaupīt kuršu manu un viņus pašus sev pakļaut. To valstī bija piecas pilsētas. Kad tajās dzīvojušie cilvēki dabūja ziņu par dāņu ierašanos, tie savienojās kopā, sāka vīrišķīgi pretoties un aizstāvēt savus īpašumus. Viņi uzvarēja: puse dāņu palika nokauta kaujas laukos, pusi no dāņu kuģu armādas viņi izlaupīja, savācot zeltu, sudrabu un daudz cita laupījuma…"
856.g. Kurzemei no jauna uzbruka dāņu flote, lai kuršu valstiņas pakļautu Dānijas karalim Horiham Pirmajam. Kamēr kurši pulcēja vīrus, dāņiem izdevās izsēsties malā un nostiprināties. Notika kauja, kurā krita vairāk par pusi dāņu jūrnieku. Dāņi bija spiesti atkāpties. Taču kurši viņiem sekoja jūrā, atkal sakāva dāņus un atņēma tiem pusi kuģu, salaupītās mantas, daudzus noslīcināja jūrā. Horihs pēc šī neveiksmīgā kara bija spiests atkāpties no troņa un zvērēja nekad neatgriezties Kurzemē.
Kad par kuršu uzvaru un viņu lielajiem laupījumiem uzzināja Birkas faktiskais karalis vīkings Olavs, kura vārdu nāksies pieminēt daudzkārt viņa nelietību dēļ pret savām brāļu ciltīm Austreņa Eiropā un serbu izcelsmes sakarā, viņš iebruka Kurzemē un ieņēma kuršu Jūrpili, aplenca Apūles pilskalnu, bet nespēja ieņemt. Taču kurši esot piespiesti maksāt Olavam nodevas, ko viņi darījuši daudzus gadus, būdami uzticīgi solījumiem un saistībām, kaut gan to ar lielu naida piedevu.
Islandes vēsturnieks Snorri Sturluesons svētā Olava sāgā rakstīja par Upsalas zviedru karaļa Ērika iekarojumiem "austrumzemēs" 860. gadā: viņš esot pakļāvis tagadējo Somiju, Igauniju, Kurzemi, licis tur celt pilis, nocietinājumus, licis maksāt nodevas, nometinājis zviedrus. Tā tas varēja būt, jo arheologi ir atklājuši senus nocietinājumus Grobiņā, kur atrastas tipiskas normaņu senlietas. Sešus gadus vēlāk kuršu virsaitis Lokers uzvarēja un sagūstīja dāņu vīkingu Hardingu, kas siroja Kurzemē, bet vēl pēc pāris gadu desmitiem kuršu virsaitis Dorno sakāva vīkinga Hardinga dēla Fordi karaspēku, izmantodams bada taktiku: viņš esot nopostījis un nodedzinājis dāņu iekaroto novadu, pats atkāpdamies uz Kuldīgas stipri nocietināto pilskalnu. Taču Fordi izdevās iekarot Kuldīgu, iemānot kuršus nocietinājumu priekš izraktās vilku bedrēs.
Dāņu iekarojumi dažviet ir bijuši sekmīgi sadarbībā ar līviem: minēts pirmais dievnams Latvijā, ko dāņu misionāri uzcēluši Kolkā 1048. gadā. Taču vairumā gadījumu zviedru un dāņu mēģinājumi iekarot Kurzemi un Zemgali bija nesekmīgi. Gotlandes rūnu akmenī ir teikts, ka kāds vīkingu vadoni kritis no kuršu sabiedroto vendu rokas, bet vēsturnieks Saksis Gramatiķis ir minējis, ka kurši un jau agrāk ieceļojušie vendi no Umbrijas, kopā ar zviedru kolonistiem, kas jau bija tā iedzīvojušies Kurzemē, ka jutās par īstiem kuršiem, ir mēģinājuši atsvabināties no meslu maksāšanas dāņu karalim un guvušu uzvaru, daudzas reizes uzbrukuši Dānijai un izlaupījuši dāņu pilsētas, bet pēc tam Dānijas un Zviedrijas valdnieki esot bijuši spiesti turēt jūras piekrastēs novērotājus dienu un nakti, lai pasargātos no kuršu, zemgaļu, latgaļu un līvu uzbrukumiem.
Līvu un igauņu senču ienākšanu kopā ar vīkingiem un apmešanos jūras piekrastē, kuģojamu upju lejtecēs, kur atradās vīkingu konungu nocietinātās pilis, tagad apšauba vienīgi padomju ideoloģijas ietekmēti cilvēki. Indriķa hronikā (XII, 6) ir teikts, ka līvi un igauņi latviešus esot nievājuši, par nievājamiem un neciliem cilvēciņiem saukuši, taču paši esot atzinuši, ka latvieši esot cietuši daudz pārestību no igauņiem un līviem. Aptuveni 3 gadu simteņu laikā līdz Livonijas laikmeta sākumam igauņi jau bija iekundzējušies Ugaunijā kā saimnieki, tādējādi sekmīgi turpinādami vīkingu iekarojumus, jo vīkingu kustības nobeigumā viņu pamata mērķis bija iegūt savu zemi, kurā par pusvergiem strādātu latvieši. Tā, piemēram, Nēdervallas rūnu akmens stāsta, ka 1040. g. kāds zviedru vīkings Sveins (Svoein) esot braucis no Kolkas raga uz Zemgali meklēt jaunas zemes, kuras varētu iekarot un apstrādāt, nonākdams Zaemgaļu ostas pilsētā, kur tas cietis tādu sakāvi, ka nekas nav palicis pāri no viņa kuģiem un cilvēkiem. Kopā ar viņu esot bijuši arī igauņu senči.
Lielupes lejtecē atradās slavena "Zemgaļu osta", kas esot pieminēta dažos arābu un sengrieķu karstos (U. Ģērmanis). Šo ostu bija iekarojuši vīkingi un nolikuši tajā par sargiem līvus. Taču vīkingu kundzību likvidēja zemgaļu un kuršu vīri ar kopīgiem spēkiem. Līvi bija spiesti bēgt un apmesties Daugavas lejtecē, vietā, kurā Rīdzedzene ieplūda Daugavā un atradās liela apdzīvojamā latgaļu zemnieku rija. Kā tas notika, kā nē, bet rija kļuva par līvu īpašumu. Šāda īpašuma maiņa nevarēja nenotikt bez vardarbības. Tātad līvi nemaz nebija tik miermīlīgi jaunie kaimiņi, kā dažs labs tagad gribētu iztēloties, žēlodams viņus par asimilēšanos latviešos. Ap 11. gs sākumu zemgaļi ieņēma vīkingu bijušo cietoksni, pēcāk līvu Daugmales pilskalnu, kas atradās lejpus Doles salas, jo no šī cietokšņa notika līvu iebrukumi Zemgalē. Kopš tā laika līvu iebrukumi Zemgalē vairs neatkārtojās. Krievu laikos līvi un igauņi jau karoja ar krievu kņaziem kopīgi.
Krievu kņazu sistemātiski laupīšanas iebrukumi Latgalē sākās 9. gs beigās. Tos balstīja un vadīja Rūģenes dāņu un zviedru vīkingi, bet vīkingu laiku norietā to darīja pārkrievotie vīkingi, kuri centās iegūt savā pārvaldīšanā Ņevas, Narvas, Daugavas un Gaujas ūdensceļus izejai uz Baltijas jūru, par ko pirmās rakstītās ziņas ir atrodamas pēc 1100. gada rakstītajās krievu hronikās. Tātad loga ciršanu uz Eiropu krievi bija pasākuši kopš savas dzimšanas. Latgaļu austreņa ciltis bēga no krieviem pret rieteni un iespiedās Zemgalē, Sēlijā, Vidzemē, citos brīvākajos novados līdz Daugavas labajam krastam. Nekādu ziņu vai arheoloģisku pierādījumu, izņemot strauju arheoloģisko pieminekļu biezības un kapu lauku daudzuma ievērojamu palielināšanos, par to nav. Tādējādi četru gadu simteņu laikā pirms Livonijas laikiem latgaļu dzīves telpa bija samazinājusies 20 − 30 reizes un tik pat reizes palielinājusies apdzīvotība. Te arī būs tā saikne, kas atnesa latgaļiem Māras vārdu, kas izplatījās visā Latvijā kā likteņa lēmējas dievības vārds, pamazām aizēnodams Latas vārda skanējumu, kālab tas tika saglabāts latgaļu pašnosaukumā. Saka, ka nedrīkstot aizmirst savu senču vārdus, jo citādi nāks nelaime. Varbūt tā arī bija, jo pēc Latas vārda pakāpeniskas aizmiršanas sākas slikti laiki, kas ar īsiem pārtraukumiem turpinās vēl tagad. Un vēl kāds sīkums: Livonijas laiku sākumā un otrā pasaules kara priekšvakarā sākās tā saucamie tēvu laiki, kas vienmēr ir izcēlušies ar kariem. Tā nav iedoma, bet gan Saules lielo aktivitāšu ritma diktēta parādība.
Krievu kņazi uzbruka latgaļiem un igauņiem, reizi pa reizei mēģināja uzlikt nodevas. Reizē ar militārajiem draudiem sākās pareizticīgo baznīcas priesteru ieceļojumi Latgalē, mēģinot izplatīt savu ticību. Krievu militārie un ideoloģiskie uzbrukumi nostādīja latviešus, līvus un igauņus dilemmas priekšā - vai nu pakļauties Novgorodas un Polockas krievu kņaziem, tikt pārkrievotiem, vai arī nokļūt Svētās Romas impērijas krustnešu pakļautībā. Būtu bijis iespējams arī trešais ceļš - apvienošanās ar leišiem kopīgā valstī, taču Lietuvas valsts ieguva savu spēku pārāk vēlu - tad Latviju un Igauniju bija apsēduši krustneši.
Par šo trešo ceļu bija domājis arī lietuviešu pirmais apvienotājs un Žemaišu ķēniņš Mindaugs. Viņš bija iecerējis izveidot kopīgu Baltijas valsti visgarām jūrai un atbrīvot Latviju un Igauniju no visu veidu iekarotājiem. Viņš paguva iesākt savu lielo ieceri, kad tika varmācīgi aizraidīts viņsaulē no kādas baltu ienaidnieku spiega rokas, par ko tika jau stāstīts šī pastāsta ievadā.