Šai sadaļai ir 3 turpinājumi, ieskaitot šo
3. Romieši Rieteņa
un Dienvidu Eiropā
Pēc Pūniešu kariem, 146. g. p. m. ē. galīgi uzvarējusi Kartāgu un Utiku, iekarojusi Ibērijā piecas kolonijas, Romas Republika kļuva par Romas impēriju, kas bija ieguvusi hegemoniju visos Vidusjūras apgabalos. Ārpus Apenīnu pussalas tika nodibinātas vairākas provinces. Šajā laikā arvien varenāki kļuva karavadoņi Marijs, Graks, Scīpions, Pompejs, Sulla, Cezārs, Germaniks un citi, kas lielā mērā noteica Romas tālāko politiku. Roma vairs nevarēja iztikt bez militārisma, jo mūžīgajos karos vietējā un provinču saimniecība tika sagrauta, bet valdošā šķira gribēja dzīvot pa vecam. Tāpēc bija vajadzīgi vergi, vergi un atkal vergi, kā arī pārtika. Tāpēc arī sākās tā sauktais Gallijas karš un Dienvidu Eiropas iekarošana. Šo laiku nodala periodos – laiks līdz Romas sabiedroto karam 88. g. p. m. ē. un pēc Sabiedroto kara.
Pirmo periodu raksturoja 218. - 210. g. p. m. ē. notikušais Pūniešu karš, kura laikā Scīpiona Vecākā vadītais karaspēks iekaroja un pakļāva ne tikai 5 provinces Ibērijā, bet arī Dienvidrieteņa Alpu novadus apdzīvojušo ettrusku cilts retu teritoriju no Po upes augšteces līdz Masīlijai, kur izveidoja Retijas (lat. Raetia) koloniju ārpus Apenīnu pussalas. 2. gs. beigās un 1. gs sākumā p. m. ē. tika iekarota Illīrija, Dalmacija, Venetija, Albānija, kur romiešus sagaidīja vietējo cilšu nikna pretošanās kustība. Baltu ciltis un maķedonieši nikni pretojās, kālab iekarošana noslēdzās 27. g. p. m. ē., kad tika nodibināta Romas impērijas Illīrijas province.
Otrais periods sākās ar Romas sabiedroto karu, kas būtībā bija Romā piekļāvušos baltu un no jauna izveidojušos, tā saukto itāļu cilšu sacelšanās par pilsoņu tiesībām, jo līdz tam, neraugoties uz viņu līdzdalību karos un svarīgumu karos sagrautās saimniecības atjaunošanā, tās tika dēvētas par vergu dzimtām (Gentes sclovorum), kā romieši sauca visas baltu ciltis, kas bija un nebija iekļautas Romā.
Romiešiem izdevās 88. g. p. m. ē. sašķelt sacēlušos itāliķus, taču bija spiesti piešķirt tiem pilsonību, ar ko sākās Romas un provinču strauja latinizācija.
Kā jau katrā varmācīgā karā, tā arī toreiz, pretēji marksistu apgalvojumam, ka tikai tautu masas taisot vēsturi, bija savi kara kurinātāji un kara noziedznieki, kā tos būtu jāsauc, ja vēlamies būt taisnīgi pret senajām baltu ciltīm. Kas tie bija par cilvēkiem, it skaidri ir redzams no viņu dzīves stāstiem - tie visi bija kādreizājo Zeva bandītu pēcnācēji vai arī bijušie vergi, kas sekoja savu kungu pēdās. Tie bija cilvēki, kam, kā redzēsim citos pastāstos ar impērijas rašanos Eiropā, nekad nav gana.
Gajs Marijs (lat. Marius) tajā laikā bija Romas diktators. Viņa senči nāca no Romula un Rema tēva Marsa dzimtas. Gajs Marijs (157. - 86. g. p. m. ē.) guva Romas labā izcilas uzvaras Jugurtas karā (111. - 105. g. p. m. e.), teitoņu dumpja apspiešanā (102. g. p. m. ē), klejojošu cilšu izraisītajā karā Levantes kolonijā (101. g. p. m. ē.), ar ko bija ieguvis popularitāti. Tāpēc kopš 119. g. p. m. ē. Gajs Marijs, kā jau Romas pilsoņu atzīts tautas tribūns7, kļuva par pretoru un konsulu. Viņš izdarīja reformas armijā, ņemdams vērā karos gūto pieredzi, kālab bija populāra persona visā Romas karaspēkā. Izmantodams iespēju apspiest sacēlušos sabiedrotos, Gajs Marijs 87. g. p. m. ē. ieņēma Romu, nežēlīgi apspieda savus politiskos pretiniekus valdošajās aprindās, toties piešķīra pilsoņu tiesības visiem brīvajiem itāliķiem, proletāriešiem, lumpenproletāriešiem, plebejiem, izdarīja vairākas saimnieciskās reformas, radīdams apstākļus tautas sadzīves uzlabošanai.
Gaja Marija politiskie pretinieki bija kara vadoņi Sulla, Pompejs un Cezārs, kuri noslēdza pret viņu savienību, jo negribēja atzīt politiskās un ekonomiskās izmaiņas, kas nostādīja jebkura mantiskā stāvokļa pilsoņus vienādās tiesībās, radīja jaunbagātniekus blakus vecajiem, bet vecie nevēlējās ar to samierināties un gatavojās gāzt šo diktatoru.
Lūcijs Kornēlijs Sulla (lat. Sullia), – arī Romas kara vadonis, kas izcēlās tajos pašos karos, kuros cīnījās Gajs Marijs, ar saviem karotājiem iegāja Romā, izdarīja valsts apvērsumu, gāza Gaja Marija tautā populāro valdību un nodibināja pirmo diktatūru, kas pastāvēja līdz 79. g. p. m. ē., izveidoja politisko pretinieku un citādi domājošo izsekošanas un nežēlīgas vajāšanas valstisku aparātu, kas radīja apstākļus pārejai uz monarhistisku valdīšanas formu Romas impērijā.
Šajā laikā Spartaka vadītās vergus sacelšanās apspiešanā un jaunu koloniju iekarošanā Āzijā un Āfrikā izcēlās trīs jauni ievērojami kara vadoņi - Pompejs, Krass un Cezārs, kurus neapmierināja vecīgais Sulla, kas bija kļuvis neaktīvs Viņi sarīkoja sazvērestību un 60. g. p. m. ē. izveidoja triumvirātu monarha vietā