4. Gallijas karš
A.Dejs un K.Meradons, - Gallijas kara dalībnieki, ir atstājuši stāstus par kaujām Rieteņa galā, par Alesas (Alesia) un Bibrakstas (Bibracte) cietokšņu aizstāvēšanu, par Romas karaspēka degradāciju Gallijā, par romiešu izdarītajām masu slepkavībām, par partizāņu karu, stāstus par, to, ka līdz zobiem dzelzīs kaltie Romas leģionu bruņinieki un viņu sklavēni - dunčinieki jeb sakši, Āzijas karos izslavētie teitu metēji un viņu izslavētie sklavēni - teitu ķērēji jeb “mīļie čāpotāji”, kurus romieši sauca par pedarastes, nespēja stāties pretī vāji organizētajam Rieteņa baltu cilšu karaspēkam, jo tas pēc savas būtības bija partizānu karš, kurā smagie bruņinieki ar saviem sakšiem jeb dunčiniekiem un teitu metēji ar saviem pedarastes nebija derīgi, kālab šis karaspēka vienības tika daļēji izformētas, daļēji pārceltas laupīšanai uz jūras, daļēji izvietotas robežu apsardzē, kā arī šo vienību vīri, izņemot militāros vergus, tika iecelti par jaunoorganizēto vergturu muižu apsargiem, citviet - par muižu pārvaldniekiem.
Par šo karu varam uzzināt tikai to, ko rakstīja Jūlijs Cezārs un minētie divi vīri, jo arheoloģijā nekādu atklājumu nav, ja neskaita daudzos kapu laukus, kuros gan baltu cilšu varoņi, gan romiešu karotāji apbedīti nekārtīgās masu kapu bedrēs. Šie apbedījumi var vienīgi norādīt, cik asiņains bija šais karš, kurā visniknākās kaujas notika pie baltu cilšu cietokšņiem. Taču jo vairāk pret ziemeli, jo baltu ciltis bija mazāk gatavas šim karam.
Alesas cietokšņa aizstāvji sagādāja pārsteigumus romiešiem ar savu varonību, bezbailību. Turklāt Alesas andību cilts novada ķēniņiene un Ragana bija Alise, kuras vārdā šis cietoksnis bija nosaukts.
Alesa bija paliela pilsēta šajā ligūru apdzīvotajā apvidū, andību cilts novada galvaspilsēta, kas minēta senrakstos. Pilsētu aizsargāja pēc Trojas nocietinājumu parauga rakti dubultie grāvji, augsts uzbērums starp tiem, divkārši baļķu žogi, kuru starpas tika piepildītas ar akmeņiem. Aiz pirmā žoga bija māla zampas grāvis, bet aiz tā - stāva smilšu kāpa ar stāvbaļķu dubulta žogu virs tās. Pilsētā varēja nokļūt pa diviem paceļamajiem tiltiem un tikai pa vieniem vārtiem.
Romas karaspēks Jūlija Cezāra vadībā aplenca Alesas cietoksni, izraka tranšejas un karoja sešus mēnešus, bet nevarēja ieņemt nocietināto pilsētu. Tad tika izmantota bada taktika: pilsētu aplenca un neļāva pievest pārtiku, bet dzeramo ūdeni no pievades kanāliem aizvadīja prom no pilsētas pa romiešu izraktiem kanāliem, pilsētas ūdens apgādes kanālu aizdambēja, ūdeni tajā saindēja, paši ņēma ūdeni no akas.
Kad dzeramā ūdens un pārtikas krājumi bija iztērēti, visi mājlopi nokauti gaļā un apēsti, andībiem un viņu sabiedrotajiem nācās padoties, bet romieši dzīvus Alesas aizstāvjus nedabūja redzēt - dzīvi palikušie bija izdarījuši pašnāvību.
Jūlijs Cezārs lika Alesā uzcelt mūra un akmeņu nocietinājumus un pili, padarīja Alesu par savu balsta punktu un iecēla gubernatoru jeb legātu, kura rīcībā atstāja algotņus un rekrūšus, pats dodamies tālākos iekarojumos Rieteņa galā. Legātam uzdeva paplašināt teritoriju un izveidot vergturu muižas. Alesai palika tās nosaukums.
Andībi un viņu sabiedrotie, kuri netika nokauti par pretošanos, pakārti pie pilsētas vārtiem, kur viņu brāļu līķi karājās, kamēr sāka izplatīt neciešamu smaku, kļuva par saķēdētiem baltajiem vergiem.
Tā kā Alesa bija galvenais cietoksnis nākamajā Gallijas Narbonijas provincē, tad kara ceļi romiešiem uz Gallijas vidieni un pret ziemeli bija tikpat kā vaļā. (191).
Bibrakta - otrs lielākais Cezāra rakstos minētais cietoksnis Gallijā, kuru uzcēla eduju cilts. Tas bija Alesai līdzīgs pilsētcietoksnis ar visai sarežģītu aizsardzības sistēmu, kuru papildināja koku aizcirtumi, upes līkumi. Bibrakta bija celta augstā, ļoti stāvā kalnā (Mont Benvray) ar akmens krauju kā bezdibeni pret Braktas upi, kuras vārdā pilsētiņa ir tikusi nosaukta, - tagadējā Aktūnas pilsēta.
Ņemdami vērā Alesas kauju pieredzi, eduji un viņu sabiedrotie savāca pilsētā milzīgus pārtikas krājumus, jo ūdens trūkums Bibraktai nevarēja draudēt: to cēla augšā no Braktas upes pa speciāli tam nolūkam izraktu mūra šahtu ar daudzkausu ekskavatoram līdzīgu ierīci, kuru darbināja vērši, griezdami milzīgu ratu. Ūdens plūda pa caura koka vadiem un tika izplatīts piecās sešās ūdens ņemšanas vietās. Ūdens ņemšanas vietas bija mūra baseini ar skulptūrām. Pie tam pilsētā bija izraktas vairākas dziļās akas, kurās ieplūda ūdens no upes. Tas bija jaunums, kas pārsteidza pat daudz pieredzējušos un svešās zemēs izkarojušos Romas leģionārus. Vēlāk tādu sistēmu ierīkoja arī Romā, kur visus pagājušos gadu simteņus nebija sava ūdensvada, - ūdeni ņēma no piesārņotās Tibras upes, kurā ievadīja pilsētas notekūdeņus.
Apkārt pilsētai bija kādus 5 m plats un ap 3 m dziļš kanāls, kurā vienmēr bija dziļa māla un dūņu zampa. Ūdens ieplūda kanālā no upes. Tajā iestigt un noslīkt bija nieka lieta. Lai pretiniekam tas padotos vieglāk, kanāla malas veidoja jēla māla skrīne, kuru visu laiku uzturēja slapju ar notekūdeņiem, ko novadīja kanālā pa koka vadiem no vairākām vietām pilsētā. Abās pusēs kanālam bija stāvi uzbērumi no irdenām smiltīm. Virs abiem uzbērumiem bija 3 m augsts un 3 - 4 m plats stāvbaļķu žogs, kura starpa bija piepildīta ar akmeņiem. Gan ārējā, gan iekšējā sienā pacēlās sargu torņi. Sienās bija strēlnieku šaujamlūkas. Blakus sienai atradās iekārtas piķa kausēšanai un ūdens vārīšanai, citas nepieciešamās aizsardzības ietaises - terases, balkoni, kāpnes, pārejas. Bez tam žogu priekšā bija sakrauti baļķi, kurus varēja palaist virsū tiem, kas mēģinātu rāpties pa valni.
Grāvim ar māla zampu varēja pārkļūt tikai pa paceļamo tiltu, kas atradās pretī vienīgajiem pilsētas ozolkoka metālā kaltajiem vārtiem. Tilta pacelšanai un nolaišana notika ar kādas ierīces palīdzību no cietokšņa vārtu puses, bet tās uzbūvi neizdevās izpētīt, jo pēc kaujas tā bija sadegusi, ko ar lielu nožēlošanu Cezārs minēja kā labu atklājumu, kas būtu bijusi noderīga romiešu pilsētām.
Romieši, redzēdami, ka žogs celts no baļķiem, mēģināja to aizdedzināt. Tikko kāds robs bija izlauzts, tā virsū vēlās akmeņu lavīna un aiznesa sev līdz līķu kaudzi māla zampā iekšā. Kamēr sakārtojās un savāca ievainotos un kritušos, tikmēr robs žogā jau bija atjaunots. Tie, kas pārvarēja pirmo žogu, dabūja galu otra kanāla mālu zampā, aiz kura bija otrs žogs. Tāpēc visas romiešu pūles deva tikai smagus zaudējumus saviem vieglās uzvarās izlutinātajiem leģioniem.
Tad mēģināja pielietot labi pārbaudīto bada taktiku, aplencot pilsētu no visām pusēm tā, ka neviens nevarēja izkļūt ārā vai iekļūt pilsētā nemanīts. Un tomēr atradās varoņi gan ārpusē, gan cietoksnī, kas prata nemanīti nakts melnumā klusām novākt romiešu sargus un piegādāt pārtiku un munīciju. Gan sievietes, gan vīrieši spēja ienākt cietoksnī pa ūdeni - nesamo uzsēja mugurā, peldēja vai rāpoja pa ūdens apakšu, mutē turēdami garu niedres caurulīti. Tad pa ūdens ņemšanas šahtu uzkāpa augšā, izmantojot šahtas sienā ierīkotas koka sprunguļu kāpnes, kuras varēja ātri aizvākt un izjaukt. Romieši par to uzzināja tikai pēc cietokšņa ieņemšanas. Bet vai daudz tādā veidā pienesīsi?
Kad romieši redzēja
aizstāvju nesaprotamo spēku un spēju 9 mēnešus izdzīvot bez ārēji redzamiem
pārtikas pievedumiem, tad pastiprināja aplenkumu tā, ka nepalika neviena
sprauga. Aplenkums turpinājās vēl 7 mēnešus, tātad pusotra gada. Visapkārt
cietoksnim dega ugunskurs pie ugunskura. Nakts tika pārvērsta dienā. Ugunskuros
sadedzināja apkārtējo zemnieku mājas, izcirta un sadedzināja krūmus un kokus upmalā.
Apkārtējos iedzīvotājus ķēra kā zvērus un niknumā apkāva, kopienu mājas
nopostīja, nodedzināja nobriedušās druvas, bet mežus izcirta un sadedzināja
līdz pēdējai pagalei un zaram
Tad Jūlijs Cezārs lika sarīkot asins pirti plašā apkārtnē, lai izkautu ārējos palīgspēku, nežēlojot ne sirmgalvjus, ne sievietes, ne bērnus. Kas paguva apjēgt notiekošo, aizbēga un noslēpās drumos kopā ar lopiem un to, ko varēja paņemt līdz, bet pienesumi pilsētai turpinājās. Tagad arī romiešus sāka mākt rūpes par pārtikas piegādēm, kuras kļuva arvien retākas, jo mežainajos apvidos, kādi bija tolaik Rieteņa gala novadi, romiešu pajūgiem uzbruka mežabrāļi, apkāva sardzi un aizveda līdz pajūgus ar visu, kas tajos bija iekrauts, arī romiešu ieročus, kas nonāca partizānu rokās un tika vērsti pret romiešiem.
Kad romieši uzzināja par zemūdens peldētājiem, pa upi laivās sāka braukāt patruļas, naktīs izgaismodamas ūdens virsmu ar lāpām. Taču it kā kādi "ūdens gari" ierāva patruļniekus dzelmē un noslīcināja, kas izsauca aizspriedumainajos romiešos paniku. Tad norīkoja krasta patruļas, bet tās, nokļuvušas līdz krūmājam, atkal pazuda. Tāpēc māņticīgie leģionāri sāka kurnēt, ja tiem lika sargāt Braktas ūdeņus. Karavīri sprieda, ka Bibrakta esot Aīda valstības Lētas upes pieteka, pa kuru mirušās dvēseles nokļūstot virszemē.
Jūlija Cezāra atbilde bija - terora pastiprināšana pret iedzīvotājiem vēl tālākā apkārtnē. Kad tādi ļauni darbi tika pastrādāti eduju zemē, kura palika tukša, tad cietokšņa aizstāvji nolēma padoties, bet to izdarīja negaidīti un efektīvi.
Spēcīgi vīri un sievietes ar bērniem cits pēc cita nozuda ūdens ņemšanas šahtā un pa upes apakšu nokļuva līdz mežiem. Cietoksnī palika tikai kādi pieci seši sirmgalvji un vecā komandante Anda. Tie aizdedzināja pilsētā visu, kas vien dega, mājas aplaistot ar darvu. Kad liesmas tuvojās mūriem, tornī uzkāpa sirmā pilsētas ķēniņiene Anda, tērpusies melnā, vējā plīvojošā tērpā. Viņa sūtīja lāstus Cezāram, Romai un romiešiem, teikdama, ka tādiem neliešiem nav lemts ilgi dzīvot.
Tad tika nolaists tilts. Romiešu bruņinieki devās uz pilsētu. Tikko priekšpulks sasniedza priekšējo tiltu, tas tika pacelts, vesels leģions romiešu iegāzās zampā. Tiltu atkal nolaida. Tā atkārtoja vairākas reizes, kamēr pāri grāvim pacēlās romiešu līķu tilts. Tad sirmgalve uzkāpa tornī, ar plašu žestu iedūra sev dunci un nokrita zemē romiešiem pie kājām. Tas bija signāls vārtu sargam. Tas palaida otrā tilta balstus, tilts izjuka uz visām pusēm, baļķi atkal iegāzās šķidrajā māla zampā un aizrāva līdz vēl 20 smagos bruņiniekus. Kamēr romieši cēla jaunus tiltus, cietoksnī viss jau bija nodedzis, izņemot augstos stāvbaļķu žogus. Viņā tilta galā atrada pāris apdegušus večuku līķus. Sienām bija bīstami tuvoties, jo vietās, kur baļķi bija izdeguši, draudēja uzgāzties akmeņu lavīnas, kuras romieši nu jau pazina.
Romiešiem nebija vairs Bibraktā ko darīt. Tāpēc tā tika pamesta. Arī Bibraktas novads bija izslepkavots un nopostīts. Tāpēc tur vairs nebija nekas meklējams. Par aizstāvju laimīgo paglābšanos romieši iedomājās tikai pašās beigās, kad atklāja ūdens ņemšanas šahtu un paši sevi lādēja par nepiesardzību, jo pirms izšķirošā uzbrukuma, kuram tā gatavojās romieši, Bibraktas piekrastes sargi tika atsaukti, bet lielais uzbrukums izrādījās nebija vairs vajadzīgs. Cezārs jutās galīgi izmuļķots (196). Tikai tagad Jūlijs Cezārs un viņa leģionāri saprata, ko bija pastrādājuši pilnīgi lieki un nevajadzīgi tik briesmīgā un asiņainā veidā. Daudz pieredzējušie teitoņu un bruņotās kavalērijas leģionu vīri, kuri likās visuzticamākie valdniekam, sāka protestēt par tādu izrēķināšanos ar zemniekiem. Dažas karaspēka grupas, sevišķi ārzemju rekrūši, atteicās paklausīt, pameta savas vienības un pārgāja vietējo cilšu pusē. Jūlija Cezāra iecerētais zibens karš bija izgāzies un pārmetumi un draudi no Romas birtin bira Jūlijam Cezāram uz galvas, jo ziņas par viņa izdarītajām masu slepkavībām nonāca Romas patriarhu ausīs, kuri uztraucās par iznīcinātajiem labumiem, kam vajadzēja nonākt Romā (232).
Inta - kāda baltu cietokšņa vadone un sirma Ragana Cezāra rakstos minēta kā apbrīnas vērts cilvēks. Intas cietoksnis esot noturējies pilnīgā aplenkumā 7 mēnešus. Kad cīņas esot gājušas uz beigām, bada dēļ ticis nolaists tilts. Vīri metušies uz priekšu, gūlušies uz romiešu zobeniem un durkļiem, izveidojot līķu barikādes. Pa līķu aleju ripulāros esot drāzušās ārā sievietes un bērni, lai paslēptos drumos.
Pieredzējušie Romas leģionāri esot bijuši tik pārsteigti, ka neesot iedrošinājušies stāties pretī neapbruņotajām sievietēm, bērniem un atkāpušies, dodami ceļu un godu, atteikdamies izpildīt Cezāra komandas sekot sievietēm, par ko tikuši sodīti nošaujot. Kolonas priekšgalā stāvus ratos esot braukusi Inta, izkliegdama lāstus Jūlijam Cezāram un romiešiem. Sievietes dziedājušas, rībinājušas bungas, skandinājušas vairogus un speciālus zvārguļus tā, ka reibusi galva.
Ripulāriem jeb teitāmiem bija divas ciltis – alemani, kuri dzīvoja Reinas augšteces apvidū un kuru vadoņi atbalstīja Romas imperatoru politiku un pasākumu pret baltu ciltīm, kas viņus bija draudzīgi pieņēmušas un dalījušās maizē kā ar nelaimes piemeklētiem cilvēkiem, un franki, kuri dzīvoja novadā starp Alesu un Bibraktu, bija vēl lielāki Romas imperatoru sabiedrotie, brīvprātīgi, pieteicās par Jūlija Cezāra sabiedrotajiem karā pret rieteņa baltu ciltīm. Viņi netika iekļauti Gallijas provincē – franki un alemāni, kas daudzās vietās kļuva par Romas muižu algotņiem un vergu uzraugiem, tika brīvlaisti, viņiem atvēlēja savas brīvās provinces, kurām uzlika nelielas nodevas. Tātad ienācēji, kam nebija savas dzimtenes kāroja to iegūt, ar romiešu ieročiem cīnoties pret baltu ciltīm, jo neviens negrib zaudēt savu identitāti, lai arī tai nav etniska pamata.
Franki, būdami asins radniecībā ar iekarotājiem, izveidoja savas karaspēka daļas, kuras grāva rieteņa gala ciltis no iekšienes vēl drausmīgāk par Romas leģionāriem. Franku mērķis bija uzkundzēties baltu ciltīm un gūt no kara jaunas zemes un svešu mantu. Cezāram patika franku vadoņu rīcība. Tāpēc frankiem no paša sākuma tika dota autonomija un rīcības brīvība. Tādējādi ripulāri un salieši bija kļuvuši par dzeguzēniem rieteņa gala zemkopju ligzdās (196; 195).
Karš Rieteņa galā neveicās tā, kā bija iecerējis Jūlijs Cezārs, jo baru bariem no mežiem un upju piekrastu krūmiem nāca ārā un izjāja bruņoti vīri, kas uzbruka leģioniem bez jebkādas sistēmas, sadeva krietni, kādu daļu apkāva, aplaupīja noliktavas, atņēma rezerves un prom bija bez jebkādiem zaudējumiem. Tas bija romiešiem kas jauns un nepieredzēts, par ko nebeidza brīnīties Jūlijs Cezārs, atļaudamies izteikt apbrīnu viņu varonībai, drosmei, veiklībai un kara taktikai, turklāt visi esot bijuši skatā un apģērbā tik vienādi, ka romieši neesot spējuši tos atšķirt, kālab visus tos barbarus, kas dzīvojuši no Rēnas (Reinas) pret rieteni, esot nosaucis par galliem, kaut gan ne visi nēsājuši gaiļa spalvas pie bruņu cepurēm kā dienesta atšķirības zīmi.
Katrā krūmā bija fronte. Dienvidzemēs slavu guvušais un imperatoram10 pats uzticīgākais teitoņu leģions (teutona et catetia) un smago, dzelzs bruņās iekalto jātnieku eskadrons tādam karam nederēja. Sagūstītie balti un vergi, pat citzemju vergi, apbrīnojamā kārtā izlauzās no nometnēm un aizbēga. Ar varu nevarēja iegūt ne mantu, ne pārtiku, jo pēc Alesas visi ciemati, kuriem gāja cauri romieši, bija tukši, pamesti, no mājām, klētīm, laidariem un druvām esot palikušas pāri kūpošas pelnu čupas. Jau kara sākumā Cezārs bija spiests pārkārtoties uz citu, maigāku attieksmi pret baltiem (230).
''Pats sakarīgākais viņu izgudrojums bija tāds, ka neviens uzbrucējs nevarēja no tiem paglābties un neviens tos nevarēja notvert, ja vien paši negribēja padoties; jo tiem vairs nebija ne pilsētu, ne cietokšņu, tie savu māju nesa sev līdz un uzcēla kaut kur meža biezoknī; tur neviens netika klāt; kaujas būtība bija tāda, ka tie bija jātnieku strēlnieki, kuri vairs nedzīvoja ne no arkla, ne no lopiem; kur palika viņu zirgi pēc uzbrukuma, to neviens nezin... Tie parādījās pēkšņi, nokāva romiešus, aplaupīja kara nometnes, noliktavas, šķūtnieku pajūgus un tik pat nemanāmi pazuda nezināmā virzienā, kā zemē iekrituši ar visiem zirgiem...", - tā rakstīja Marcelīns (239) un to apstiprināja arī tā laika Romas vadoņi savos rakstos (229).
Imperatora Jūlija Cezāra laikā, līdz 44. g. p. m. ē., kad notika pēdējās kaujas par Gallijas cilšu pakļaušanu un iekļaušanu Gallijas kolonijā, kaušanās katrā apdzīvotajā vietā bija tik pat briesmīgas kā Bibraktā. Tāpēc cilvēki tika izkauti: "3 - 4 dienu jājienā gar upi, kur parasti bija ciemati, nedzirdēja suni rejam, neredzēja un nesaoda dūmus kūpam, nesatika ne cilvēku, ne lopu" (239).
Bija tā: “kad pabeidza karu pret helvetu cilti, tad sacēlās sekvāni un arverni, kad beidza karot ar tiem, klāt bija sveji un Vācas gala ciltis, un bruka virsū romiešiem. Tās vadīja viņu cilšu kopīgais ķēniņš Arivists” (229).
Cezārs nolēma noslēgt sadraudzības līgumu ar Arivistu, kad redzēja, ka nevar nekādā galā tikt ar šiem barbariem un kimbriem, kuri rīkojās pēkšņi, izšķiroši un pazuda mūža mežos un purvos.
Līgumā tika paredzēts, ka Arivists nedrīkst pāriet Reinu un viņam jāatdod visi romiešu ķīlnieki - karavadoņi, bruņinieki, leģionāri, rekrūši, kā arī sagrābtie vergi.
Arivists atbildēja Cezāram caur sūtni, ka ''kara likums ir tāds, kādu to noteicis Romas imperators: uzvarētājs pats nosaka uzvarēto likteni pēc saviem ieskatiem, pie kam neviens romietis nav pildījis nevienu līgumu vai godīgu vienošanos; līgumi ir kalpojuši tikai par ieganstu jaunām slepkavībām un iekarojumiem; kas attiecas uz Rēnu (Reinu), tad manas brāļu ciltis dzīvo abās pusēs šai upei un neviens nespēs man liegt aizstāvēt savus radiniekus pret ienaidnieku; lai pats Jūlijs Cezārs nokāpj no troņa un stājas man pretī divkaujā kā godīgam pretiniekam klājas, nevis iznīcinot tik daudspan>
CezÄ