Turpinājums

2. Ziemeļbriežu kauli

Donavas piekrastē

Ziemeļbriežu kauli, tostarp apdedzināti ugunskuros, tika atrasti Donavas upes piekrastēs visā tās garumā, ar ko tika pierādīts, ka tur 19. - 14. g. tk p .m. ē. ir bijusi polārā tundra. Tātad Centrālās Eiropas kalnus, arī Alpu, Transilvanijas un Karpatu kalnus klāja ledāji, šļūdoņiem gāžoties ielejās un aprokot paleolita pieminekļus 15 - 20 metru dziļumā. Cilvēki un ziemeļbrieži glābās līdzenumos, kur tos sagaidīja šļūdoņi.

No 21000. līdz 16750. gadam p .m. ē. daudzās Karpatu kalnu un Donavas piekrastes apmetnēs Austrijā un Vācijā ziemeļbriežu kaulu daudzums pieauga no 7,5 % minētā perioda sākumā līdz 98,3 % perioda beigās. Tātad ziemeļbrieži bija galvenais iztikas līdzeklis.

Daži tipiski piemēri ir atklāti Karpatu novados.

Voroncoviču apmetnē 70 cilvēki pie 14 pavārdiem nodzīvoja 5 gadus un gāja bojā 16750. g. p .m. ē., neatstādami nekādas liecības par aizceļošanu, bet kultūrslānis šajā vietā atjaunojās tikai pēc 6. g. tk p .m. ē. (neolitā). Tāpēc lēš, ka cilvēki nosaluši, bet līķi aizskaloti jūrā pasaules plūdu laikā .

Tā paša novada Kormaņas IV apmetnē 75 cilvēki pie 15 pavārdiem nodzīvoja tikai 62 dienas un pazuda bez vēsts līdzīgā kārtā. Tur pat blakus bija otra apmetnē dzīvoja 40 cilvēki pie 5 - 6 pavārdiem, nodzīvoja 35 dienas un pazuda.

Molodovas V apmetnes pastāvēja no 29650. g. līdz 16750. g. p .m. ē., kad kultūrslāni pārklāja bieza sanešu kārta, bet ziņu par to, kur palika iedzīvotāji, arheologi nav atklājuši. Pavisam īsu laiku plāns kultūrslānis atjaunojās tikai 13370. g. p. m. ē., atkal izzuda, pārklājās ar sanešiem, atjaunojās 11 . g. tk p .m. ēras.

Gan Molodovas, gan arī citās Melnajai jūrai tuvajās apmetnēs ir atrasti ziemeļbriežu kauli, ir precīzi konstatēts, ka sals ķēra arī Karpatus, Centrālo Eiropu un citas vietas līdz pat Donavai, Vidusjūras piekrasti, Āfrikas Ziemeļa daļu. Molodovas novada apmetnēs cilvēki izzuda gandrīz vienā laikā ─ ne vairāk par nepilna gada atkāpēm.

Kostjonku senkultūras Pavlovas un Vilendorfas apmetņu rašanās Eiropā sakrita ar Ostaškovas glaciālās fāzes sākumu. Tālākā virzība pret rieteni notika Plusas interglaciālajā fāzē, kad īslaicīgu, vienveidīgu apmetņu virknes stiepās gar Donavu līdz Atlantijas okeāna piekrastei, sasniedza Pireneju kalnus, kur radās Francijas zinātnieku izdalītās Madlēnas senkultūras pirmā fāze. To raksturoja kaula bultu un šķēpu uzgaļi un kaula divpusēju atskarbalu žebērkļi, kam par iemeslu varēja būt vienīgi apledojums un šļūdoņi, krama trūkums.

Spānijā radās paleolīta apmetņu virkne, kas stiepās pāri Pireneju kalniem, kur apmetušies alās, un gar Vidusjūras piekrasti līdz Gibraltāra jūras šaurumam, bet Marokā radās jau pieminētā Ibermaueras senkultūra (178).

Tātad Ibermaueras senkultūra būtībā bija agrās Madlēnas senkultūras paveids, bet savdabības noteica jaunā vide, protobaltu sajaukšanās ar negroīdiem, kuri, kā zināms, veidoja savu reģionālo cilvēku rasi, par kuras izcelsmi maz kas ir zināms un kuru nosauca par Mentas cilvēkiem pēc Marokas Mentas alā atrastā skeleta (Āfrika), kur viņi bija pārdzīvojuši apledojumu.

Virma apledojuma 3. un 4. fāzes pārejas laikā radušās pārmaiņas it labi ir redzamas Azovas jūras piekrastes apmetņu rašanās un izzušanas ainā, kura bija līdzīga jau apskatītajai Kostjonku apmetņu rašanās, izzušanas un īslaicīgas pastāvēšanas ainām citās vietās.

Muralovkas, Akmeņu gravas 1 un 2 apmetne Rostovas apgabalā un vairākas Kostjonku apmetnes pastāvēja laikā no 18870. g. līdz 17130. g. p .m. ē., bet tad kultūrslānis izzuda un pārklājās ar ūdens sanešiem ap 14. ─ 13. g. tk p. m. ēras, kad notika pasaules plūdi, pēc kuriem kultūrslāņi vairs neatjaunojās 1000 ─ 1500 gadu laikā.