Ibermaueras senkultūra bija epipaleolita un mezolita (16. - 8. g. tk p. m. ē.) senkultūra Ziemeļa Āfrikā, kas savu nosaukumu ir dabūjusi pēc senlietu līdzības ar Ibērijas (Spānija) un Maueras (Austrija) paleolita senlietām, kas bija tuvas Mustes un Madlēnas senkultūru senlietām.
Āfrikas ibermauerieši dzīvoja Bužas apkaimes Alibašas Afaluburumelas alās, Orānas Meselkebiras un Marokas Tetorales alās. Tajās atrada daudz pelnu un gliemežnīcu. Mirušos apēda, galvas apbedīja pie alas ieejas, bet kaulus sameta atkritumu kaudzēs. Šī nejaukā tradīcija turpinājās līdz neolita vidum (skat. Natūfas senkultūras aprakstu), kad šīs senkultūras iezīmes pazuda pavisam, jeb arī viņi aizceļoja un sāka jaunu dzīves veidu, par ko liecina ziņas, ka šie cilvēki ir bijuši Senās Ēģiptes faraonu algotņi, kas vēlāk ir dezertējuši un kļuvuši par jūras laupītājiem, kas ir pazīstami ar ahajavu vārdu. Pēc citām ziņām šie cilvēki esot bijuši arābu pirmie senči. Cik pēdējā teicienā ir patiesības, nav noskaidrots. Vēl pēc citām publikācijām šie cilvēki esot bijuši tie protobalti, kas paleolitā (ap 40. 38. g. tk p. m. ē.) atdalījušies no kopienas Kaukāza kalnu dienvidu nogāzēs un turpinājuši ceļu, lai meklētu orakula paredzēto plašo ūdeni, aiz kura esot jāpagriežas pret ziemeli. Varu minēt vēl citu hipotēzi, proti, ibermauerieši bija tie protobalti, kas bēga no apledojuma caur Pireneju pussalu uz dienvidiem. Taču viņu antropoloģiskais tips visai būtiski atšķīrās no klasiskajiem kromaņoniešiem, kas ienāca Eiropā no rītausmas puses, bet viņu ārējais izskats esot mainījies no tā, ka šie esot sakrustojušies ar negroīdajiem neandertāliešiem. Patiesību nezin neviens, bet vai izdosies noskaidrot ─ maz ticams.