3. st skaidrojumu 1. turpinājums

¹ Sociālais vēzis nav pārteikšanās, jo tam, tāpat kā katram ļaundabīgajam audzējam jeb karciomai (cancer), rodas un iesakņojas metastāzes, kas izsauc arvien jaunas intoksikācijas (iekšēju saindēšanos) un kaheksijas (novājinājumu ar strauju krišanos svarā, mazasinību un spēku zudumu). Tas radīja spēkus, kas nonāvēja dzīvo senās baltu civilizācijas organismu. “Sociālais vēzis ir himera − pretdabisks un varmācīgs sociāls veidojums, kontrintuitīvs paradokss, kas nepakļaujas nekādai (ne veselai, ne slimai) cilvēka loģikai” (1), ir tēva cilšu radīts reizē ar nomadu lopkopību un vergturību, kur visu no paša sākuma noteica tēvs despots kā visa radītājs pretēji mātes cilšu demokrātismam un dziļai, dabiskai loģikai.

² Impērija (lat. Imperium ‘vara’) − kāda liela valsts, kas radusies vardarbīgi pakļaujot tās radītāju varai daudzas tautas impērijas radītāja tautas virsvadībā, kurā vardarbīgi tiek asimilētas pakļautās tautas, aizliedzot tām runāt savu māšu dzimtajās valodās, izveidots superetnoss − daudzu tautu konglomerāts, kas tiek piespiests runāt valdošās tautas valodā un sekot tās kultūrai, kā tas ir Krievijas impērijā kopš aizvēsturiskiem laikiem. Bieži vien impērijas metastāzei nav sava pamata etnosa. Tādos gadījumos vadoņi veic etniskās tīrīšanas, izkaudami pamata etnosu vīriešus un likdami izvarotajām pamata etnosu sievietēm dzemdēt tiem dēlus, kuri turpina daudzsievībā tādā veidā varmācīgi radīt savas tautas, padarot tās sākumā par brīvprātīgiem vergiem. Jebkurai impērijai bija, ir un būs agresīva politika, tieksme paplašināt savus valdījumus brīvo tautu teritorijās, apspiežot tās, no jauna asimilējot sevī. Impērijas var pastāvēt ne ilgāk par 10 gadu simteņiem. Tad tās iet bojā, bet to paliekas rada jaunas impērijas no visādiem salašņām, kas paliek pāri pēc impērijas iznīkšanas. Šis process patiesi atgādina sociālu vēzi.

³ Himera (gr. Chimaira) − sengrieķu teikā “Sizifa darbi’ neatvairāms, baismīgs nezvērs ar trim galvām un lauvas rīklēm, kas spļauj ugunis. Tam ir kazas rumpis un kājas. Tas bija spējīgs iznīcināt veselus karapulkus, klaiņoja pa mežiem un laukiem, sēdams nāvi, iznīcību ugunsgrēkos, bija varaskārs, vienmēr izsalcis. Citos mītos tā izskats tika papildināts ar čūsku krēpēm, krokodila asti un sikspārņa spārniem. Himera prata skaisti dziedāt kā nimfa vai lakstīgala, ar dziesmām pievilinādama savus upurus. Tātad himera jeb himaira bija kaut kas tāds, kas tikai garīgi slimam cilvēkam varētu sapnī rādīties, bet patiesībā raksturoja pelasgu iznīcināšanas laikmetu, ahajavu radītās briesmas, galīgi samaitātu sabiedrību. Tāpēc Ļ.Gumiļevs rakstīja, ka impērijas ir sociāls vēzis, kam ir himerisks izskats un raksturs, vilinoša ideoloģija, pretdabiska materiālā bāze, ražošanas un sociālā struktūra, kas to ved bojā, lai radītu jaunas metastāžu himeras (2). Vai gan vēl jāsaka, ka tas bija galvenais iemesls, kāpēc Sanktpēterburgas universitātes etnoģenēzes, etnoloģijas un etnoekoloģijas profesoru, vēstures un ģeogrāfijas zinātņu doktoru Ļ.Gumiļevu pašā spēku plaukumā izsūtīja uz ziemeļa gulāgiem, kuros tam bija lemts pavadīt 25 gadus. Tātad viņš kļuva par vienu no padomju impērijas himeras upuriem, kuru, kā jau daudzus, sākumā pievilināja “himeras skaistā dziedāšana”.

^3A Relikta tauta − etnoģenēzes teorijas pamatlicēja Ļeva Gumiļeva ieviests termins seno civilizāciju skaitliski sīko palieku raksturošanai. Relikts (latīņu relictus ‘paliekas’) vispārējā nozīmē ir lieta, priekšmets, parādība, organisms, skaitliski neliels organismu kopums, kas ir saglabājies kā palieka no seniem laikiem vai pēc sabrukuma. Relikta formas var būt ģeoloģisko laikmetu ieži, ezeri, izmirstoši augi, putni, dzīvnieki, tautiņas. Tā, piemēram, daži piejūras ezeri un dažas kāpas ir seno jūru relikti, varani, vaļi un delfīni ir seno milzu rāpuļu relikti; relikta augi ir Grīņu sārtenes, milzu kosas, īves un ginki; Raunas un Ventas atsegumi ir iežu relikti no iepriekšējiem ģeoloģiskajiem laikmetiem; latvieši, lietuvieši, īri, norvēģi, serbi un islandieši, Indijas sindi un Tibetas Baltistānas balti ir senās baltu civilizācijas relikti.

⁴ Šumēra jeb Šumopakas potāmija − plašs novads Tigras un Eifratas upju lejtecē, kuru apdzīvoja 12 šumēru ciltis, kas cēlušās no bijušās Natufas senkultūras cilts relikta − paliekām, kas saglabāja savu etnisko savdabību un valodu, uz kuru pamata ir radušies nosaukumi potāms, Mezopotāmija, Šumēra, Šumopaka, Šumotepe, kuros *šū- ‘ūdens straumes trokšņu atdarinājums, straume, ūdens’, *era- no šumēru vārda *enn ‘apstrādājama zeme, tīrumi, lauki’, *paka- ‘sauszeme ūdeņos, sala, zeme pie ūdeņiem’, *potām- ‘purvaina zeme’; *tepe ‘apdzīvojama ala’. Pēdējais jēdziens var kalpot par ceļvedi šumēru cilšu migrācijai un izskaidro, kā un kur šumēri varēja radīt nākamo somugru pamata substrātu Šīskalnes un Aizkalnes Vidusāzijā, kur samērā plaši ir saglabājušies vietvārdi ar *šū un *tepe, tostarp arī Šumotepe (ciemats Vidusāzijā) un citas apdzīvotas vietas.