81 Sūre - viena no baltu ciltsmātēm, kuras vārds tika daudzināts senlatviešu buramvārdos kopā ar māšu Sindas, Latas, Māras, Maijas, Magnes, Petes, Zaāles, Alpas, Rasas un tēvu Apja, Leta, Burta, Pimpa, Umbra, Sūra u. c. vārdiem senču spēka piešķiršanas vajadzībās. Tos izteica skaļi zem svētā koka, turot kreiso roku uz kulta akmens.
82 Lejieši – etnonīms, kura pamatā ir latviešu leija, bet skaņu kopu eij latgaļu dialektā izrunāja kā viegli akcentētu ī, kas valodas tālākā attīstībā kļuva par divskani ie kā vārdā Lietuva, bet lietuviešu valodā pārtapa par e kā vārdā Letuvā. Vārda pamatā bija ide *lei- ‘liet, tecēt (par ūdeni, strautu, upi)’ no ide *lē- ‘laist, palaist, atlaist, ļaut, lutināt, lolot’ jeb atvasinājumā *lē(to)- ‘lēns, mierīgs, patīkams, rāms, mīļš’.
83 Alerods (pēc Aleroda ezera nosaukuma Dānijā) - pēdējā Virma apledojuma interglacālā perioda siltākā fāze starp vidējo un vēlo driasu (12 - 13 tk g. p. m. ē.). Baltijas jūras veidošanās pirmās fāzes - Baltijas ledus ezera sākuma klimatiskais periods, kad radās līči ezera piekrastēs, upes, ienāca pirmie cilvēki. Dominēja priedes, bērzi, kārkli, lazdas, kāpu mieži, ašķi, sūnas, galvenokārt purvāju flora un fauna - ziemeļbrieži, lāči, aļņi, lapsas, vilki, peldētāji putni, zivis, gliemenes.
84 Jilga - Volgas upes senais nosaukums (l izrunā īsi, j - neskaidri, kam pēc Vīnes universitātes profesora N. Trubeckoja pētījumiem esot baltu valodas cilme un tas esot nācis no vārda jolgs ‘ilgi (par laiku)’, no kā skaņu mijā Jilga ‘ilgi braucama,- gara un plata upe’, Šis nosaukums esot pastāvējis līdz 18. gs vidum m. ē. (365).
85 Bolgi - sena tauta, kas dzīvoja Jilgas jeb Volgas (upe Krievijā) piekrastē, kuras nosaukumam pēc A.A.Šahmatova pētījumiem esot tīri baltiska izcelsme, jo krievu valodā vārds Volga esot cēlies no ide *bolg(i) ‘spēcīgi, stipri un drosmīgi cilvēki, kas nebaidās briesmu’, kas savukārt esot cēlies no ide *węl- 'velt viļņus krastā, upe, kas griež viļņus un putas, padodas tikai bolgiem’ (4. p), no kā skaņu mijā ide *velg- 'mitrs', 'sekla vieta laivu piesiešanai', latviešu valgs, valgans ‘mitrs’, kam atbilst austreņa baltu *bolg-, *valg- ‘saite laivas piesiešanai, mitra (valga), purvaina zeme upes piekrastē’, no kā Volga ‘liela, spēcīga, putojoša un kuģojama upe mitros krastos’ (4. p.).
86 Meri ‘tie, kas dzīvo Meru kalnos'. Vārdi Meru kalni, meri kā etnonīms nāca no ide *mergyty ‘mirdzēt, laistīties saulē (par ūdeni, metālu, spoguli)’, no kā skaņu mijā latgaļu *marg- (ot) ‘mirdzēt’ par ūdeni, tostarp par jūru vai ide *mar- ‘purvs, līgsna, jūra’, piemēram, Kuršu mare ‘Kuršu jūra’, kas savukārt Jilgas plašumu dēļ tika saistīts ar svētās Māras vārdu.
87 Hari ‘tie, kas dzīvo Haru kalnos. Vārds ir ļoti sens un saglabājies kā vietvārds Krievijas vidienē, senākā ide slāņojuma un izmirušās hetu valodas vārdā *harha- ‘apgabals, krasts, aramzeme, labības lauks, klajums’. Trubeckojs un citi zinātnieki domā, ka salikums Haru kalni nozīmēja ‘kalni plašā līdzenumā, zemes vaigā’, jo senais krievu vārds hāra ‘seja ģīmis’ ticis lietos nozīmē ‘deguns kā kalns sejas vidū’ jeb pārnestā nozīmē ‘purns, nepatīkama seja’. Taču īstenā vārda saknes sensenā nozīme tā arī paliek neizzināma.
88 Piemari - ‘jūrmalnieki, tie, kas dzīvo tuvu jūrai’, kur mare (pirms somugru ienākšanas) nozīmēja ‘jūrmala’.
89 Valagi ‘valgo novadu cilts’ (skat. 36).
90 Golāni - vārds cēlies no latgaļu gols ‘gals’, tātad ‘cilvēki, kas dzīvoja viņā pašā galā’, t. i., Aizvolgas iedzīvotāji Ūralu piekalnēs, kas bija pats attālākais Māras cilšu novads.