21 Vārdi Svīdris, Svidrs jeb Sveidris laikam būs nākuši nozīmē “svīst gaismiņa, lec saulīte - tas pirmais gaišumiņš”, jo ide *s'(p)eid-’ un tā paralēlā forma *s'(p)ēd- nozīmēja ‘spīdēt, zaigot, saulē laistīties spožumā’ (199), bet dainās ir frāze “mans brālītis svēdru taisa’, t. i., kala bultas (šautras, strēles) uzgali un iestiprināja kātā, kas atbilst Svidru Velke.
22 Vizbala (visbulīte) – ‘balts pavasara ziediņš’: “Spigulīte, visbalīte, Pirmā puķe pavasari” (TDz 55882), ko sauca par vyzbaleitja, kam pamatā ide *bhal- ‘balts, gaišs, mirdzošs (pret tumšo zemi) + *weisa ‘pļava, mitra, zema vieta’, piemēram, welkis weisa ‘Vilku pļava, purvs, paliene, zemiene’ – skat. 23 (198). Epipaleolitā, kad daba modās jaunai dzīvei pēc apledojuma, mazs, balts vizbulītes ziediņš cilvēkos izraisīja prieku un asociācijas ar brīvību, plašumu, gaismu, sauli, kāpēc radās ļoti daudz vārdu un nozīmju ide *bhal-, turklāt pašiem āda un mati bija *bhal- ‘gaiši’.
23 Velke - no ide *ywelk- ‘vilkt, stiept, tālu nest’ un zuduma pakāpē *iel- ‘stiepjoši kaukt, bļaut, stiepjot raut un plēst’, no kā ide yweļ-kys ‘vilks’. Velkis ‘Vilku kāvējs’ dzīvoja epipaleolitā, kad pēc ledus atkāpšanās mežos saradās vilki.
24 Lāču zeme – no vācu Bärlein ‘lācēns’, proti, Vācas gala sveju Berlīnes novada totēms bija lācis.
25 Vilku zeme - ide *dheugh, no kā vācu deutch, un ide *ylky - ‘plēst, laupīt, raut, ievainot, nonāvēt’, proti, rieteņa Elbas un Reinas sveju totēms bija vilks.
26 Ziemeļbriežu zeme – pamatā ide *ghei- ‘sniega un ledus baltais mirdzums’, + ide *bhreigh- ‘kaut kas uztūcis, kas brien pa purvu’, no kā celies *beļģ- tai pašā nozīmē un vietvārds Beļģija, kur sveju senais totēms bija ziemeļbriedis.
27 Atstādami savu sēklu... No Velkes apmetnēm bija radusies pastāvīgā apmetne pie Berlīnes Brandenburgas vārtiem, atsevišķas apmetnes pie Elbas un Reinas upēm, Ardenu kalnu Madlēnas alā, Beļģijā un tālāk Lielbritānijas salā, Īrijas salā, Zviedrijas dienvidu galā, ko tolaik varēja sasniegt sausām kājām pa ledu.
28 Kādā Ardenu kalnu alā – domāta Madlēnas ala, no kuras cēlies Madlēnas senkultūras nosaukums, kur vārda Ardeni pamatā bija ide *Hjr- ‘rets, izjukt, irt’, no kā *ard- tai pašā nozīmē un art ‘apvērst velēnu’, jo šie kalni bija veidojušies no šļūdoņa sanesumiem, bet Madlēna ‘Mātes tamā ala’ - Mā t’ al lēn, kas ide valodā nozīmēja burtiski ‘Māte, kas lien alā’ jeb ‘Mātes ielienamā ala, mājoklis’, kur *mā ‘māte’, *t’ ‘tā, tamā’, *al- ‘ala’, *lēn ‘līst, ieiet’.
29 Driass – Virma apledojuma beigu – plūdu laika visvēsākais laika periods, kuru iedala agrajā, vidējā un vēlajā driasā. Sāka izplatīties jauna flora un fauna arktiskās floras un faunas (ziemeļbriežu) vietā. Sākumā ar šo vārdu apzīmēja visu pēdējā apledojuma beigu laiku un tā nogulumus. Nosaukums tika ņemts pēc senā alpīnā auga Dryas octopetala nosaukuma latīņu valodā.
30 Morēnas – dažādas formas akmeņu, lielāku vai mazāku akmeņu lausku, oļu, grants, smilšu un mālu maisījuma pauguri, kurus atstājuši šļūdoņi. Šļūdonim veļoties vai slīdot, tā galos paliek osi – šauri gari morēnu vaļņi, kas atgādina dzelzceļa uzbērumus; īsākie osi ir 1 - 15 km, garākie 40 - 60 km gari.