Šķirkļi 1- 10
1 Doņeca - Doņecas augstiene, Doņecas skausts atrodas Austrumeiropas līdzenuma dienvidu daļā, Ukrainas saullēktu pusē un Krievijas Rostovas apgabalā, pret dienvidiem no Doņecas upes. Garums 370 km, platums saullēktu daļā 50 km un saulrietu daļā 150 km. Lielākā augstiene Janisolas epipaleolita apmetnes vietā 367 m. Viļņots plato. Daudz kaolīna (baltā māla) nosēdumu, kuru dēļ Piena upes straume kļūst balta un atgādina pienu, kā arī citu slānekļu, brūnogļu, metālisku konkrēciju. Augstieni saposmo straujas upes - Pienupe, Berda u. c., kas ietek Azovas jeb Meotīdas ‘Mātes piena’ jūrā vai laikā līdz mūsu ērai - ezerā.
2 Sinda - tagadējā Dņepras upe, leģendārā baltu pirmās dzimtas aizsācēja, Latas māte, kuras vārdā tika nosaukta epipaleolitā izveidojusies Dņepras upe, Latas vecākā dēla, Māras dvīņu brāļa, pirmā vīriešu kārtas priestera Apolona ģints sindu cilts nosaukuma devēja. Vārda pamatā protoindoeiropiešu, hetu un tohru *sī- / *sā- / *sū- / *sō- ‘ ūdens, straume, saules vizma ūdenī, jebkurš šķidrums’ (55). Ir arī citi skaidrojumi.
3 Debesis – pēc J.Šilova pētījumiem debess (‘mākonis’), jo vārdu tēvs, dievs, Zevs daudzskaitļa forma ir cēlušies no *atta ‘tēvs un māte, tēvsmāmiņa, abi vecāki’, bet tā reduplikācija esot ide *tęta ‘tēviņš jeb apsēklotājs’, no kā laika gaitā esot radies jēdziens par debesīm kā tēvu un attīstības briedumu sasniegušo dvēseļu valstība (24). Arī pēc K.Karuļa uzskata pamatā esot bijis ide *nephes- ‘mākonis’ - no saknes *nebh- ‘mitrs, ūdens’, jo vācu Nebel ‘migla’, hetu nepiš, čehu nebe, krievu ņebesa ‘debess’, grieķu ‘mākonis’, ūdens’, bet vārds dievs nākot no senākā prūšu deiwas, lejiešu deus ‘brīnums, izbrīna’, kam pamatā ide *dei- ‘gaiši spīdēt, mirdzēt, laistīties, tā ka vārda sākotnējā nozīme esot bijusi ‘gaisma’, kas labi esot redzams somugru valodās, jo blakus vepsu taivaz ‘debess’ esot taiwaliine ‘dievs’ nozīmē ‘debesīgais’. Taču vārda tētis skaidrojumā viņš nonāca atpakaļ pie iepriekš minētās sakarības “mākonis < debess < tēvas < debess < dievs jeb deivas < Zevs” (198). Tātad teika par visu redzošo tēva aci bija patiesa, kam pamatā nebija nekas cits, kā vien mēģinājums tēlaini paskaidrot bērnam, ka tēvs ir miris, bet viņa dvēsele paliks kopā ar bērniem.
4 Lata – visu baltu pirmās mātes vārds, par kura izcelsmi nav īstas skaidrības. Viņas vārda sakni *lat- var satapt semītu, indiešu, ariešu, šumēru, persiešu, seno grieķu un romiešu teikās, daudzos vietvārdos gan Eiropā, gan Āzijā un Āfrikā. Tā, piemēram, Lietuvas upes Šventojas pieteka Latavį, novads Lātupis Lietuvā, Lator patak Ungārijā, Latorica Karpatos, Lataksa Grieķijā, Latana Slovākija, Letha Īrijā, Lathia Itālijā, Latōvīci, Laetosi, Lethosi - ķeltu dzimtas, Latha – Francijas rieteņa daļa, Latava – kāds novads Mindauga 1259. g. dāvinājuma rakstā u. t. t. Manuprāt sākums vārēja būt tāds. Ja kāds vaicāja, kura tad ir Sindas mazmeitiņa, tad Sinda būs rādījusi un teikusi: "La tā, tā ir La, mana mazmeitiņa!", kas nozīmēja ‘prieks, sajūsma’, jo ne jau velti la izsaka atbrīvošanās un pirmās patstāvības gūšanas prieku mazu bērnu valodā, plašumu, brīvību, kas redzams trallināšanā, kaut gan tā izcelsme varēja būt saistībā ar pasaules plūdiem, kā, piemēram, ieplakas jēdziens saistās ar ‘plakšķināties peļķēs’ un ‘plūst, tecēt’ u. t. t., jo Būga sakatīja saknes *lat- pamatu ide *lat-/lot-/let- ‘tecēt (par ūdeni, straumi)’, bet Pokornijs atrada, ka ide *lat- ‘mitrs, purvs, peļķe’, jo grieķu latac ‘piliens’, vidusīru laith ‘šķidrums, purvs’, lathach (latąkā) ‘dūņas, dubļi’.
5 Apis – latīņu apis ‘bite’, seno ēģiptiešu apiss ‘vērsis’, kas simbolizēja mēness “ragus” (briestošs un dilstošs mēness). Pamatā varēja būt ide api-/epi-/*opi- ‘tuvu klāt, blakus, uz, aiz’, kas raksturo Apja izcelsmi pēc tēva un mātes kā otro personu un viņa dzīves vietu blakus mātes Latas Vērša galvas alai, jo tāda nozīme ir arī hetu appan ‘aiz, pēc tēva un mātes’, sanskrita įpatyam ‘pēcnācēji, pēcteči’, senlatviešu *apaša ‘tālākā, atdalījusies, novērstā daļa’, apīnis ‘tas, kas apvijas apkārt’, piemēram, runājot par bērna rociņām, kas apvij mātes kaklu, ūdeņu nosaukumi ar ide *āp- ‘ūdens, upe, kas apliecas, aptek ap augstieni’, bet Apim kā bitei vai vērsim nozīmes būs nākušas no citu cilšu analoģiska skanējuma vārdiem.
6 Māra – vārda pamatā pirms ide valodas mā- ‘māte, vecmāmiņa, sieviete, meitene, kas mātei piederošs (-oša)’ + rā- ‘saules atspulga ripa ūdenī’, ‘kas peldošs ūdenī, piemēram, plosts, saules ripa’, no kā māte ‘tēvsmāmiņa’, rati ‘kas ripojošs’, seno ēģiptiešu Rā ‘debesīs “peldoša” Saules ripa kā dievs’, ‘rasa‘ *rā- ‘Saules ripa kā atspulgs ūdenī (Saulē tieši skatīties nevar!) + *sa- ‘ūdens, mitrums, asara’, resp. rasa ‘Saules asara’.
7Apolons – sengrieķu mitoloģijā Zeva jeb debesu dieva un Latas jeb Lētojas dēls un Artemīdas, kuru sauca par Dianu, uzskatīja par auglības un medību dievieti, sieviešu nevainības un dzemdētāju sargātāju, dvīņu brālis, auglības dievs, sieviešu apsēklotājs, sargātājs no slimībām, gudrības un mākslas dievs. Apolons esot apstaigājis pasauli ar bultu rokās, meklēdams tādas svētvietas tempļu celtniecībai, kurās lejā nāk daudz enerģijas un paveras plašs skats uz apkārtni Visuma novērošanai un kalendāra kalniņu celšanai. Vēlāk Romas impērijas laikā saradās viltus Apoloni, kuri sevi dēvēja par pārdzimušajiem Apoloniem vai senās dabas reliģijas sludinātājiem, Zeva apmātajiem. Arī šie “Zeva apmātie Apoloni” meklēja vietas, kur ceļami tempļi, kromlehi, observatorijas (24). Apolona līdzinieks bija seno ēģiptiešu augstākais dievs Amons - Tēbu pilsētas radītājs, aizstāvis, valdnieks, bet vidusvalsts periodā tika pasludināts par augstāko dievu, kuram tika piedēvētas Kosmosa dieva, Saules dieva Rā un pasaules radītāja funkcijas kā kristiešu Dievam tēvam, muhamedāņu allaham. Tāda nozīmju šķelšanās varēja rasties no tagad pazaudētām teikām par Api kā tēva (‘visur un visu redzošās acs’ – mēness, zvaigžņu, saules rata asociējumos) pēcnācēju (skat. augstāk), jo nomadiem māte bija tikai dzemdētāja, bērnu iznēsātāja, kamēr tēvs bija galvenais, despots, audzinātājs, aizbildnis, un par Apja kā pirmā dabas reliģijas un tās priestera, teicēja un zinātāja izgudrojumiem un izdarībām.
8 Rūts – pēc teikas par Sindu motīviem Sindas brāļa dēls, pīto māla paneļu rūtu atkārtotais izgudrotājs, jo pamatā, acīm redzot, bija ide *ŗ- ‘sakustēties, satraukties (Sindas bēdas par brāļa dēla pazušanu), atrauties (no Sindas saimes un pazust), meklēt pazudušo’, no kā ide *ŗūth- ‘sarkans kā māli, māli, brūns, sārts, arī pelēks’ un ide *ŗeup- ‘saraust, sašķīst, saraut, pārklāt, nosegt ar ko brūnu, sarkanīgu’ (55).
9 Kromlehs (rieteņa baltu jeb ķeltu *krom- ‘apaļš, aplis, lodveidīgs’, *lech- ‘akmens, akmeņi, akmeņains’) - viena no baltu epipaleolita, mezolita, neolita un metālu laikmeta kalendāra akmeņu celtnēm, kurā augsti akmens bluķi (megaliti - no mega ‘daudz’, litos ‘akmeņi’) salikti spirālēm vai apļiem saules un mēness stāvokļu virzienu fiksēšanai no novērošanas centra, kurā parasti bija viens vai trīs apbedījumi.
10 Savaite - deviņu dienu nedēļa senajā mēness kalendārā, kura atbilda mēness cikla (jauns, pilns, vecs) ilgumam.