151 Erji, arieši - Āzijā dzīvojušās baltu mednieku un arāju dzimtas un ciltis, kuras tā nosauktas skaidrības labad, lai atšķirtu no Eiropas baltu mednieku un arāju dzimtām un ciltīm, kuras ir pieņemts saukt par baltiem. Vārds arieši nāk no vārda art, jo ide *ar(ae)- 'art, apstrādāt zemi labības sējumiem, plēst līdumu, kā arī šo darbu darītājs - ‘arājs'. Tam atbilst lietuviešu āras 'gaišs klajums, ārs, uzartie līdumi’, līdiešu aara 'sēta, lauku īpašums', albāņu arē 'tīrums, aramzeme', persiešu artoys ‘zemes arājs', hetu hjarš 'uzplēst atmatu, uzart līdumu', grieķu aroyn un latīņu arae ‘arājs, arumi’, sanskrita erja ‘art, arājs’. Pie tās pašas ide vārda saknes pieder Irāka un Irāna, kuras līdz 10. gs p. m. ē. bija ariešu kopienu zemes (55). Mūsu ēras 19. gs par ariešiem sāka saukt visas tautas, kuras runā ide kopvalodas dialektos. No vēstures un valodniecības viedokļa tā nebija kļūda, jo gan arieši, gan heti, gan balti bija arāju tautas, kurām bija kopīga etniskā izcelsme un pirmdzimtene Austrumeiropā pirms un pēc Virma apledojuma pēdējās interglaciālās fāzes, kuru pie mums sauc par Skandināvijas apledojumu. Tā kā šo apstākli izmantoja Hitlera ideologi kā pamatu rasisma teorijai, sakompromitējot ariešu vārdu, tad nāca modē vārds indoirāņi, kurš tika ieviests valodniecībā kā pamata jēdziens, kamēr jēdziens ‘ariešu valodas’ kļuva par jēdziena ‘indoirāņu valodas’ subjēdzienu. Indijas zinātnieki S.Radhakrišnans (46) un S.Čaterdži (47) iebilda pret jēdziena indoirāņi lietošanu un ieteica lietot vēsturiski pareizo nosaukumu arieši kā vienu no indoeiropiešu kopvalodas (ide) dialektiem blakus baltu un vācu valodām. Savu uzskatu viņi pamatoja ar to, ka vārds erja saglabājies sanskritā ar nozīmi 'art, kopt zemi', tāpat arī tohāru ārē nozīmēja ‘art zemi', latviešiem un lietuviešiem šis vārds saglabājies tai pašā nozīmē; ka jēdziens indoirāņi norādot tikai dažu ariešu kopienu atrašanās vietu mūsdienu skatījumā, neko vairāk, taču ariešu kopienas atradās gan Irānā, gan Afganistānā, gan Indijā, gan Irākā, gan Palestīnā, gan Kurdistānā. Tāpēc indoirāņu valodas izdalīšana no ariešu valodas patstāvīgā valodu saimē ir acīm redzama kļūda, kaut gan irāņu valodā iegāja ariešu valoda kā pamata substrāts, kurš sajaucās ar dravīdu, tohāru (tohru) un vēl citām valodām, kālab indoirāņu valoda ir jāuzskata par jauktu valodu kā gandrīz visas indoeiropiešu tagadējās valodas, izņemot sanskritu, leišu un latviešu valodas.
152 Efedras - kserofīli, pazemi, stipri zaroti krūmi, kas pieder pie Efedraceae dzimtas, izplatīti Vidusjūras apgabalos un Āzijā. Tikai viena ģints Ephfedra ir izplatīta Vidus Āzijā, kur sastopamas 9 sugas. Augs ir ļoti dekoratīvs, atgādina milzu kosas, ārstniecisks, satur alkaloīdu efedrīnu, it īpaši daudz efedrīna ir plaši, arī Vidusāzijā, izplatītajā Ephedra equisetina sugas efefedrās. Auga sula un saberzts laponis ir smaržīgs, tāpēc no efedrām izgatavoja ārstnieciskas smaržvielas. Efedras sula un tvaiki iekšķīgi lielākās devās izsauc halucinācijas, bet pārdozēšana var izsaukt nāvi sirds darbības traucējumu dēļ. Tāpēc efedras smaržīgo sulu erju un ariešu priesteri izmantoja ne tikai ārstniecībai, bet arī halucināciju radīšanai un kā apreibināšanās līdzekli, kas, protams, bija bīstami veselībai.
153 Sūvalks - vietvārds, kurā ide *seu- jeb *sū- ‘sula, ūdens, šķidruma plūsma’, no kā latviešu ūdens, bet ide *ūalg- > *uelg- > *welg- > ‘valgs, mitrs’, ‘šķidruma spiešanās cauri kaut kam’ (55), kam latviešu valodā atbilst valks ‘strauts, mitra piekraste jeb pļava strauta malā, vieta, kur nāk augšā apakšzemes ūdeņi’. Pareizāk būtu teikt ‘tīrūdens valks’, jo tālākā apkārtnē bija arī sāļā augsne un rūgta ūdens strauti, kuru piekrastes nebija apdzīvotas.
154 Levante (it. Levante) - agrāk lietotais Tuvo Austrumu (Izraēlas, Palestīnas, Irākas, Mezopotāmijas, Sīrijas, Irānas dienvidrieteņa gala, Jordānijas) nosaukums. Patiesībā tā sauca Romas impērijas Āzijas koloniju kopīgo teritoriju. Lai vienkāršotu jēdzienu par ariešu apdzīvoto teritoriju skaidrošanā, šīs grāmatas autors ir atļāvies šai vārdā nosaukt visu ariešu, sindu un Aizkalnes erju kopienu teritorijas no Indas upes labā krasta līdz Vidusjūras austreņa piekrastei, jo vārds sastāv no artikula le ‘tas, tā, tie’, kuru lietoja pirms lietvārdiem vispārīgā *tam- (-ā, -ais, -ie) un ide jeb umbru *wont- ‘dzīvot' jeb *Wont- 'kādas cilvēku kopas apdzīvotā teritorija jeb māju vieta’ (55). Šo vārdu vietvārdu ieviesa Romas latīņi Romas impērijas Āzijas koloniju teritorijas apzīmēšanai, bet vēlāk lietoja arī itāliķi un itāļi.