121 Umbrija - tā nosaucu teritoriju, kuru apdzīvoja illīru izcelsmes umbru totēmiskās ciltis (Itālija, Alpu kalnieņu zemes - Austrija, Šveice, Francijas dienvidu novads, kuru romieši dēvēja par Galliju, Cizalpija, salas Vidusjūrā un tā sauktā Dienvidslāvija, Maķedonijas rieteņa daļa, Albānija).
121A Umbri - Umbrijas iedzīvotāji. Šis etnonīms visiespējamāk ir nācis no vārda umba ‘apaļš, uzblieduma jeb sabiezinājuma izcilnis bērza stumbrā nokrituša zara vietā’, kam piemīt liela cietība, kādēļ umbas izmantoja vairoga vidū, lai šķēpa dūrums vai cirvja cirtiens noslīdētu sānis, kā pamatā ide *umm- (a) ‘spēks, vara’ spēja” + ide *bha- ‘izcilnis, pups, rags’, vai arī no salikuma ide *umm- + ide *bhrater- ‘lielģimenes loceklis, asinsradinieks, brālis’, no kā ‘brālis stiprinieks’. Pēc citu zinātnieku domām šis vārds ide valodā esot nozīmējis 'īstenie (stiprie) cilvēki'.
122 Terramares (lat. terra ‘zeme’+ marna ‘merģelis’) - mākslīgi merģeļa un zemes uzbērumi, visbiežāk virs seniem kultūrslāņiem vai applūstošās vietās. Virs uzbēruma cēla pāļu platformas un koka konstrukcijas, kuras bija līdzīgas ezeru un upju pāļu celtnēm, bet balstījās uz zemes.
123 Briti - umbru izcelsmes aļņa totēma cilts Itālijā, kuras etnonīma pamatā bija ide *bhreidh- ‘briedis’, kurš savukārt nāca no ide *bhred- ‘brist, bradāt (pa purvu)’, arī mesapiešu brenthon ‘briedis, alnis’. Tas rāda, ka viņi nodalījušies no umbriem totēmiskā ciltī vēl mezolitā. Romas imperators Jūlijs Cēzars mūsu ēras sakumā deportēja britus uz tagadējo Lielbritānijas salu kā Romas kolonijas Britānijas vergus, piešķirot kolonijai britu vārdu. Taču briti bēga un piebiedrojās Zaļo salu (Lielbritānijas, Īrijas, Islandes u.c. Ziemeļjūras salu) senajām baltu ciltīm, atteicās kalpot romiešiem par vergiem.
124 Nīgrinde ‘Aiztilte’ - Senā Pelasgija. Vārda pamatā ide nī- ‘aiz, viņpus, lejpus’ + *grind- ‘baļķi ar izvirzījumu pār stabiem jeb pāļiem, baļķu pārklājums pāļu celtnēs, tilts pār upi vai aizu’, no kā leišu grindā ‘tilta planka, baļķu klājums’, grindis ‘grīdas dēlis’, prūšu *grandika ‘biezs dēlis, tilta baļķu klājums’, latgaļu grīst ‘celt tiltu, taisīt pārsegumu pār kaut ko’: “bērzs bijis laba grīsta resnuma”, t.i., bērzs jau izaudzis tik liels un resns, ka noder tilta klāšanai, “Es atstāju bāliņos Baļķiem griestu istabiņu” (latv. Daina), t.i., atstāju bāliņiem no baļķiem celtu istabiņu, “Sals pār upēm ezeriem ledus grindes grīž”, bet umbru vārds grunda ‘griestu pārsegums’ (198). Tātad vārdu Grieķija un Nīgrande, teiciena “Nīgrandē ir Zemgrīdas pļava, kas katru pavasari pārplūst un dod labu sienu” pamats nāk no tam, ka kādreiz pāri Donavai un Ventai bija tilti. Donavas tilta balstu akmens stabi ir saglabājušies. Pēc Herodota atmiņām pāri šim tiltam gāja Darija Pirmā karaspēks uz Skitiju, vēlāk - Maķedonijas Aleksandra karaspēks, nesekmīgi mēģinādams nokļūt Āzijā gar Melnās jūras ziemeļa piekrasti - cauri Sindijai, kā arī romiešu karspēks, dodamies iekarot Dāķijas koloniju rūtu un sembru galā. Tilts tika nopostīts pēc pēdējā brīvo cilšu iebrukuma Romas impērijas saullēktu puses kolonijās, kālab daļa apvienotā baltu, alānu un huņņu karaspēka palika Nīgrindē, apmezdamies Vidusjūras Āzijas piekrastē un nonākdami Ēģiptē un Arābijā (123).
125 Poseidonija - sengrieķu jūru un okeānu dieva Poseidona valdījums. Poseidons bija vēsturiska persona, kas dzīvojis aptuveni 6. g. tk p. m. ē. un nodibinājis pirmo valsti pasaulē, kurā tas tika ievēlēts par pirmo ķēniņu pasaulē. Poseidona vārds, acīm redzot, ir nācis no ide *pāk- > *pāš-ei- ‘saistīt, nostiprināt; salaidums, savienojums; niedres vai labības salma (kuša) mezgls; audu vai kā cita savijums, sastiprinājums’, kas varētu būt izteikts saistībā ar kuģu būvi, kā arī ‘uzpost, izdaiļot, uzziedēt, izplaukt’, un ide *dhōnā- ‘maizes labība’ vai ariešu dhānahj ‘labības graudi’. Kā parādīts 2.15. u. c. ps, pelasgi patiešām 6. g. tk p. m. ē. uzsāka intensīvu jūras kuģniecību, pārveda uz Eiropu kviešus, sāka to izkopšanu maizes labībā. Kvieši izplatījās Balkānos, rūtu galā un pēc tam arī Āzijā - ariešu, erju un sindu zemkopības un piemājas lopkopības kopienās un, beidzot, visā baltu areālā.
126 Strabons (gr. Strabon, dz. 64. vai 63. g. Grieķijā, miris 23. vai 23. g. p. m. ē.) bija sengrieķu ģeogrāfs, vēsturnieks (reālistiskāks par Herodotu), daudz ceļoja un pētīja svešas zemes, dodamies līdz tirgotājiem un pat ierosinādams tirgotāju tālus ceļojumus apkārt pasaulei, ir bijis Rieteņa galā (Francijā), Ibērijā, Umbrijā, Zaļajās salās (Īrijā, Lielbritānijā), Sicīlijā, Sindijā, Burtijā, Mazāzijā, Armēnijā un Alānijā, Arābijā, Ēģiptē, Vācas galā, Sembrijā un Prūsijā, no kurienes ir atvedis Baltijas jūras dzintaru sukcinītu, Hirkānijā (Tadžikija, Kirgīzija, Uzbekija, Afganistāna), ariešu kopienās tagadējā Irānā un Pakistānā. Viņš uzrakstīja savus vēl tagad ievērojamos darbus “Vēsturiskas piezīmes” un “Ģeogrāfija”. Pēdējo viņa darbu esmu citējis vairākās vietās šajā grāmatā, bet “Vēsturiskās piezīmes” tulkojumu neizdevās atrast.
127 Herodots (gr. Herodotes, 'dievietes Hēras pēcnācējs jeb dotais', dz. starp 490. un 480. g., miris 425. g. p. m. ē.) sevi dēvēja par Hēras pēcnācēju - pelasgu, dzīvoja Atēnās, aizstāvēja pelasgus un Perikla uzskatus, nostājās pret vergturību un despotismu, kāpēc ap 443. g. p. m. ē. tika izsūtīts uz ahaju koloniju Tūriju Apenīnu pussalā. Viņš bija tirgotājs, iekrāja zināmu kapitālu, kuru izmantoja ceļojumiem un labdarībai. Herodotu dēvē par vēstures tēvu, jo viņš bija pirmais cilvēks, kas uzrakstīja savu apcerējumu “Vēsture” (123). Grāmata ir stāsts par grieķu un persiešu karu (500. - 449. g. p. m. ē.), kurā ir ziņas par tajā laikā dzīvojušām tautām, to paražām, ticējumiem, teikas, kuras viņš šajā sakarā ir dzirdējis, uzskatīdams, ka “ja tā runā, tad pienākums prasa to uzrakstīt, lai paliek pēcnācējiem”, sak’, gan jau atšķirs, kas taisnība, kas nieki. Ja viņš nezināja kādas tautas pašnosaukumu, tad deva tai paša sadomātus nosaukumus, kuru jēgu Delosas salas zaudētā dialekta dēļ, kurā viņš rakstīja, vairs neizdodas izprast, kādēļ ir radušās dažādas mūsdienu vēsturnieku sadomātas hipotēzes, kuras nākas labot, meklējot citus, patiesākus izskaidrojumus. Tā nu ir sanācis ar viņa pienākuma izpratni visu uzrakstīt, nesniedzot skaidrojumus, izņemot nesaprotamas ģeogrāfiskās vietas.
128 Eiropa - no vārdu salikuma eiri 'īri' + opa 'pavecāks cienījams vīrietis, vadonis, valdnieks, valdnieka dzimtai piederīgs'. Teika stāsta, ka kāds īru druīds, ceļodams uz Poseidoniju, palicis Pelasgijā un nodibinājis pilsētvalsti, kuru vadīja ķēniņienes, kuru vara pārgāja mantojumā. Šo pilsētvalsti nosauca ķēniņienes vārdā par Europe, t.i., par Eiropu. Kopš tā laika visas ķēniņienes esot saukuši par Eiropām tāda paša nosaukuma valstī. Sākumā tā bija neliela pilsētvalsts, kas vēlāk kļuva par pelasgu, illīru un hetu kopīgu konfederāciju tagadējās Grieķijas Evras, Rodopes, Ksanti, Kavalas, Dramas un citās nomēs līdz Aksijas upei, Bulgārijas teritorijā pa aptuvenu līniju no Varnas uz Plovdivu, Turcijas Eiropas daļā līdz Bosfora jūras šaurumam, Marmora jūrai un Dārdaneļu jūras šaurumam, aiz kuriem sākās Trojas valstu konfederācija. Pēc Hatijas sagrāves, Eiropā ienāca heti, nākamie bulgāru senči, maķedonieši. Zeva laupītāji nolaupīja pēdējo valdnieci Eiropu uz aizveda uz Gibraltāru kalpot Niknajam par verdzeni harēmā. Taču tagadējā Grieķijas Evras nome, kurā atradās Eiropas pilsēta saglabājās kā pelasgu, hetu un illīru, tiem piebiedrojušos sibīru brīvvalstiņa līdz pat 5. gs m. ē. Par to tuvākas ziņas ir 3. stāstā.
129 Hera jeb Jūnona - Senās Grieķijas olimpiskā dieviete, Zeva māsa un sieva, laulības un precēto sievu aizbildne. Pēc Eihemera (‘Ozoldēla’) 3. gs sākumā p. m. ē. rakstītā darba “Hieria anagrafe” (t. i. “Svētais uzraksts”) Hēra jeb Jūnona esot bijusi pelasgu Tihes pilsētvalsts valdniece un vecākā priesteriene Mātes templī, par ko esot bijis rakstīts kādā tempļa svētajā uzrakstā. Sengrieķiem šī vēsturiskā persona esot kļuvusi par minēto dievieti (208).
130 Palmete (< fr. palmette) - skulpturāls jeb gleznots ornaments stilizētu palmas lapu veidā; nosaukuma pamatā latīņu palma - tropu un subtropu koks ar nesazarotu stumbru, kura galotnē ir lielas, mūžam zaļas dažādas formas lapas. Visbiežāk par pamatu ņēma krāšņās vēdekļa palmas lapas.