Šķirkļi 101 - 110

¹⁰¹ Majacka - pamatā ir irāņu verbi *mā- r- ‘mērīt, uzmērīt zemi celtniecības vajadzībām’ un *mā(j)- ‘celt, būvēt’, bet *mā(H)- ac- ‘mēness’. Ariešu valodās un sanskritā, kura pamats bija ariešu valoda, j izrunā kā dž vai jž, ide valodās - kā nebalsīgu i, ja tas neveido zilbes kodolu, un kā balsīgo ī, ja tas atrodas starp līdzskaņiem. Turklāt patskaņu mijas a « o « e bija izplatītas gan ide, gan arī ariešu valodās. Tā no *mā- tika atvasināts arī ide lietvārds *mēnos- ‘mērs, mērīt’ un *mēnōt- ‘laika mērīšana pēc debesu spīdekļa mēness’, ‘vieta, kurā veic laika mērošanu pēc debesu spīdekļa mēness’, no kā latviešu vārdi mēness (spīdeklis) un mēnesis (kalendārā). Tātad šīs pilsētas nosaukuma irāniskā jēga ‘pilsēta, kurā mērī laiku pēc debesu spīdekļa mēness’, ide mēnōt izsaka vienu un to pašu jēdzienu kopumu, ko mūsdienu latviešu valodā var izteikt kā Mēness pilsēta. Tātad Lielburtijas galvaspilsētas nosaukums nemaz nebija irānisks, taisni otrādi - irāniskais nosaukums ir cēlies no baltu (konkrēti - sindu) valodas.

¹⁰² Alāni - osetīnu sens etnonīms, kura pamatā būs bijis ide *aģ- ‘dzīt (lopus, putnus) ar izplestu roku kustībām’ un ide *H³eūi- s jeb *H3uoūi- s ‘avs - aita, auns’, kam atbilst hetu *hjauvI- s, grieķu oīs, latīņu ovis, latviešu avis, avēns, krievu ovca (55). Senatnē, ide kopvalodas laikos, "aitu sākotnēji uzskatīja par ‘dzīvnieku, kas ģērbts vilnā, no kuras taisa tērpu’, kas atbilst tam, kā par skitiem (skī ‘mājlopi’) sauca mājlopu kopējus un ganus"- secināja O.Trubačevs, piebilzdams, ka "austrumu tautu valodās d izrunā kā džj : iad > khadžj, kas atbilst hetu *hjauvi, pie kam - mat- apzīmē kādas darbības darītāju (55), kālab jazamati ‘jēru audzētāji’, jo ide *ķēri- ‘pavasaris, vasara, gads’, kam atbilst senkrievu ярка ‘pavasarī vai vasarā dzimusi aita, kurai vēl nav bijuši jēri’ (553). Tātad etnonīms alāni nozīmēja ‘aitkopji, vilnas vērpēji un audēji’, ‘ģērbēji vilnā’ ("tie, kas staigā vilnas apģērbos”).

¹⁰³ Hirkānija - bronzas laikmeta erju izcelsmes ariešu lielvalsts Šīskalnes un Aizkalnes Vidusāzijā, Kaspijas jūras saullēktu un dienvidu piekrastēs un Arāla jūrā ieplūsto upju baseinos. Nosaukums ir nācis no erju ciltsmātes un ūdeņu dievietes Hirkas vārda, kura pēc ticējuma esot mitusi Kaspijas jūrā, ko tāpēc dēvēja par Hirkas jeb Hirkānijas jūru. Hirkānijas erji Aizkalnes kareivīgos nomadus dēvēja par tūriem, kas nāk no vārda taurs ‘savvaļas vērsis, govju priekštecis’. Tūri bija nomadu lopkopju liela, militarizēta apvienība, kuru komandēja kāds virsvadonis Tūrs. Tūri tiešām ir vēsturiska kopība, kas vainojama ariešu cilšu iznīcināšanā (123).

¹⁰⁴ Usuni - protoķīnieši, īstenie ķīnieši, kurus no Ķīnas padzina Haņu dinastijas Ķīnas imperatori, kas balstījās uz maza auguma negroīdās izcelsmes ieceļotājiem no Āfrikas, kuri ieradās Indijā un Ķīnā gar dienvidu jūru piekrasti 4. - 3. g. tk p. m. ē., pēc sajaukšanās ar dī kļuva par gaišmatainiem mezocefāļiem un usuniem, labvēlīgajos un jaunajos dabas apstākļos ātri savairojās, kļūdama par tagadējo ķīniešu, birmiešu, korejiešu un vjetnamiešu priekštečiem. Padzītie usuni dzīvoja blakus erjiem Pamira plakankalnēs un tā sauktajā Septiņupē, kopa zemi, sēja maizes labību, audzēja melones, arbūzus, sīpolus, ķiplokus, kopa mājlopus, ēda gliemjus, rāpuļus, medīja putnus, gazeles, panteras, pārdeva zvērādas, iemainīja tās pret traukiem un metālu, kālab tos dēvēja par gazeļu un panteru medniekiem.

¹⁰⁵ Sveji - etnonīms, kas nācis no ide *sž- kura atvasinājums *swe- te- s ‘savrups’, ‘svešs, svešinieks’, ‘tāds, kas atšķēlies un tagad nepieder pie dzimtas’, vai vēlākas izloksnes ide *(s)wei- ‘liekt šaujamo loku, griezt, durt, šūpot rokā bozi vai citu metamo, sitamo, duramo’, ide *sweid- ‘svīst no karstuma’, bet ide *nei- ‘kustēties, satraukties, spīdēt no sviedriem’, no kā krievu švedi ‘zviedri’, kurā ir skaidri saklausāms sveji < svīdri. Sveji, tāpat kā prūši, pēc izcelsmes bija sembri un tiešām kļuva par tādiem, kas atšķēlās un tāpēc nepiederēja pie Sembra dzimtas.

¹⁰⁶ Sūdi - no sudāvu dialekta *sžd- ‘purvaina, rāvaina, netīra vieta’, ‘kūdra un ūdens sanesumu nogulumi, sapropelis’, no kā krievu žīža 'ar mēsliem sajaukts nostāvējies urīns, virca'. Tātad ebreju nevajadzētu saukt par žīdu.

¹⁰⁷ Suba - pēc Krišjāņa Zonenberga skaidrojuma (1942. g., Blīdenes Stūri) „augstāka vieta pie upes, kas palos neapplūst un kalpu par ganībām, kurās var celt mājas, iekopt tīrumus pēc krūmu novākšanas kā līdumā”. Vārda pamatā ide *sub- ‘zem, lejpus, neiekopta, zemkopībā potenciāli izmantojama zeme lejpus pakalna, kurā uzceltas dzīvojamās un saimniecības ēkas’, proti, baltu zemkopji savus tīrumus, ganības iekārtoja palienās, bet mājas cēla kalnā. Vārds šķiet cēlies no sudāvu valodas, jo sudāvu valodā latviešu vārdam zemnieks atbilda subačs (skat. sūdi).

¹⁰⁸ Lauce - klajums drumā ( mūža mežā) visbiežāk pie strauta, meža pļava, potenciāli izmantojama zeme kā suba. Pamatā ide *leuk - ‘spīdēt, gaišums, saules apspīdēts klajums mežā, kurā aug meža zemenes un tek strauts, kurā var padzerties’, vēlāk ‘ganību vieta, pļava’. Atsevišķos ide dialektos vārda lauce, lauks, laucks saknei bija citas nozīmes, piemēram, sanskrita *lauk- ‘gaisma, spožums mežā’, grieķu leukós, alānu rūks ‘gaisma, spožums’, umbru lūcus ‘svētbirzs, izcirtums mežā, laukums pie birzes kapulaukam, tīrums’, leišu laūkas ‘tīrums’, senlatviešu adjektīvs lauks ‘ar gaišiem plankumiem, blese, ar ugunskura liesmām apspīdēts, mēness staru apspīdēts laukums tumšā vietā’ (189),

¹⁰⁹ Vārda dastmērs pamatā bija ide *dek(mh)- ‘desmitpirkstu, abi roki’+ *dheH- ‘novietot, nostādīt, nosacīt (noteikt)’, no kā dasts - mērvienība soļos, elkoņos, līnijās vai citās  garuma mēra vienībās laukumu apmērīšanai. Tā kā Prūsijā tādā veidā apmērīja jaunai ģimenei piešķiramo laucku, kuru iezīmēja ar platības stūros iestādītiem noteiktas sugas kokiem, tad vārds ieguva paplašinātu nozīmi ‘dēsts, stāds’. Dastmēru lieto mežsargi. Vienīgi dastmēru tagad mērī metros un centimetros. Platības apmērīšanu kopš seniem laikiem sauc par dastošanu.

¹¹⁰ Druvas ‘sakuplojuši labības lauki’ - pamatā ide *drū- ‘neskārts, pirmatnējs mežs’ + *der- ‘plēst, raut, dīrāt’, atvasinājumos *dr- ū- tei ‘uzplēst līdumu mežā, laucē’, *dru- wā ‘apsēts plēsums tumša, drūma meža ielokā’. Pirmie plēsumi jaukto koku meža stepēs sākās ap 3500. g. p. m. ē., Vācas, Rieteņa galā un Baltijā ap 2000. g. p. m. ē., citur vēl agrāk.