Gala vārds

Mantoto pienākumu nu esmu izpildījis − pierādījis, ka kādreiz pastāvēja baltu civilizācija, kura aptvēra Eiropu un Āziju, kā šī civilizācija radās, kāds bija tās sakars ar Indiju, pierādījis, ka baltu civilizāciju iznīcināja impērijas savas neapmierināmās alkatības dēļ, ka vēl ir dzīvas skaitliski niecīgas baltu civilizācijas relikta tautiņas, no kurām daudzas vairs neapzinās savu misiju, jo kopš 1273. g. p. m. ē. līdz pat šim laikam ir ticis darīts viss, lai atmiņas par baltu civilizāciju izzustu.

Esmu veltījis šo grāmatu tam, lai baltu vārds saglabātos vēsturē un lai pamudinātu vēstures apcerētājus atskatīties un paraudzīties ar citām acīm uz to, ko apzināti vai neapzināti ir nodarījuši, neuzticēdamies senču gudrībai, sagrozīdami un aiz lielības sadomādami dažādas nepierādāmas hipotēzes, paši sevi uzskatīdami par pašiem civilizētākajiem cilvēkiem. Blakus tam viņi ir ieviesuši tolaik nepastāvējušās ekspansijas teoriju jautājumos par senkultūru nomaiņu baltu areālā, aizmirsuši āriešus un hetus, izceldami nepelnītus senās Grieķijas un Romas impērijas nopelnus. Aiz slinkuma un neuzņēmības viņi aizvien vēl pārraksta no grāmatas grāmatā vecumvecas atziņas par aizvēsturi, pievienodami tām aizvien jaunas hipotēzes. Tā, piemēram, pēdējā līdz šim izdotajā grāmatā par Baltijas valstu vēsturi nācis klāt apgalvojums par to, ka ir bijusi Senā Eiropa, kuru apdzīvojuši somugri, ka somugrus padzinuši no nezin kādas elles pasprukušie indoeiropieši, kaut gan tam ir pilnīgi pretēji pierādījumi.

Tā kā visas tēzes esmu pierādījis, tad vēlētos, lai oponenti darīto to pašu − katru savu pretargumentu pierādītu ar aizvēstures faktiem, ne izdomātiem, bet no arheoloģijas ņemtiem, atsviežot no atklājumu aprakstiem visas iepriekšējās hipotēzes un pašiem izdarot secinājumus. Ja to nespēsiet, tad jau labāk būtu klusēt un pieņemt šajā grāmatā teikto.

Vēl kāda piezīme: laikā no 1998.g. līdz 2005.g. man neizdevās iegūt finansiālu atbalstu, lai šo grāmatu iespiestu. Lai Mantotais pienākums būtu izpildīts līdz galam, nolēmu sagatavot šo, jums lasīšanai nodoto bibliotēku variantu uz CD, jo mans laiks iet uz beigām.

Izlūdzos lasītāju piedošanu par to, ka grāmata ir pārāk pieblīvēta ar arheoloģijas un antropoloģijas pētījumu materiāliem, kas tika darīts pierādījumu pēc.

 Apskatot baltu civilizācijas aizvēsturi kopumā, var secināt:

8        kā dabas videi, tā arī cilvēku sabiedrībai ir jābūt daudzveidīgai, sastāvošai no dabīgi izaugušu un savā senču dibinātajās ģeogrāfiskajās nišās dzīvojošu atšķirīgu tautu kopuma, kurā katrs etnoss ir etniski vienveidīgs un nesajaukts, jo tikai dabiski radušās tautas spēj radīt patiesu kultūru, mākslu, kamēr impēriju radītās tautas 2000 gadu garumā to nespēja un kļuva par seno etnosu sasniegumu izmantotājām un iznīcinātājām vadoņu personisku mērķu labad, jo arī viņu pēcteči spēj domāt vienīgi impēriju kategorijās vēl ilgi pēc savu impēriju sabrukuma, kas it labi ir redzams Krievijas un Lielbritānijas piemēros, turklāt Krievijas impērija nebūt nav vēl sabrukusi un aizvien vēl turpina atražot sabiedrības pameslus, kas meklē un turpinās meklēt paliekamas vietas;

8        sabiedrība ir pakļauta vispārējiem ekoloģijas likumiem, jo cilvēki taču ir pati aktīvāka dabas daļa, kurai turklāt ir saprāts, kas tai dots, lai pilnveidotu savas dvēseles miesiskos tempļus, nevis dzīvotu kā sīkie koprofāgi vai tārpi. Te vēsture sastopas ar visai jaunu zinātnes nozari - sociālo ekoloģiju, kas vāc un pēta informāciju, lai gūtu informāciju par pašsaglabāšanās priekšnosacījumiem katram etnosam, katrai tautai, kas dzīvo savu senču izvēlētajā ģeogrāfiskās vides nišā. Lai pie tā nonāktu, ir jāizpēta savu senču aizvēsture un vēsture, ir jāzina, ka impēriju laikmetā viltum un apmānīšanai nav robežu arī vēstures rakstos, ka ir tikai trīs pamata likumi, kas nodrošina etnosa pašsaglabāšanos:

pirmkārt, ļoti veci etnosi un relikti spēj dzīvot bezgalīgi ilgi savā ģeogrāfiskajā nišā, kurā tie dzīvo saskaņā ar dabu, nepārvairojas, lai netraucētu dabas videi, neizmirst, ja vien kāds ārējs spēks to neiznīcina, kas var notikt ar svešu tautu iepludināšanu, nojaucot dinamisko līdzsvaru starp sabiedrību un vidi. Ja līdzsvars ir nojaukts, tad pamata etnoss pārstāj vairoties līdzsvara izlīdzināšanas nolūkā, kas notiek neatkarīgi no indivīdu vēlmēm, un pamazām izmirst. Ja tas ir noticis, tad nelīdzēs nekādi stimuli. Turklāt etnosa degradācija sākas ar pakāpenisku etniskās pašapziņas zaudēšanu, pakāpenisku valodas deformēšanos, alkoholismu, narkomāniju, seksuālo izvirtību, garīgu pagrimumu un tamlīdzīgām parādībām, līdz kādu dienu šī vecā etnosa krāsmatās starp drupām un nezāļu laukiem sunīšus spēlēs okupantu mazbērni, lai viss sāktos no jauna pilnīgi citā kvalitātē, kam nebūs ne iepriekšējo kultūru, ne valodu iezīmes;

otrkārt, iepriekš teiktā impēriju pameslu − svešinieku ieplūduma pieļaujamais daudzums ir 1/4 no pamata etnosa iedzīvotāju skaita, ko tie spēj uzņemt sevī, uz laiku iziedami no dinamiska līdzsvara, kā tas ir visās dzīvo būtņu kopībās. Pretējā gadījumā nekas nespēs glābt pamata etnosu no bojā iešanas, ja okupanti nekavējoties neatgriezīsies savās ģeogrāfiski nacionālajās nišās, ko nosaka pat ANO deklarācijas par okupācijas seku likvidēšanu;

treškārt, tauta, kas ir zaudējusi pašsaglabāšanās instinktus, ir izmirstoša tauta. Tās vietā nāks tie, kas zaudējuši savas etniskās saknes un ir kādas impērijas upuri. Tad viss sāksies no gala − nāks cita tauta ar svešu mentalitāti, svešu kultūru, jaunu valodu, kam attīstības ceļš būs jāveic 1500 gadu ilgumā, lai patiešām kļūtu par jaunu tautu ar jaunu kultūru un jaunu valodu. Vai to gribam ? - Ja nē, tad ir jāatceras pašsaglabāšanās nežēlīgie principi, kas "nepazīst cilvēka žēluma" (J.Rainis);

ceturtkārt, nacionālajai valstij kopumā, šīs valsts likumdošanas, saimnieciskās, ideoloģiskās, politiskās pārvaldīšanas, likumu ievērošanas kontroles, aizsardzības un citās institūcijās, nacionālajiem likumiem ir tikai viens mērķis − tā etnosa (tautas, nācijas) pašsaglabāšanās nodrošināšana ar jebkuriem atļautiem līdzekļiem, kura (kuras) vārdā šī konkrētā valsts tiek nosaukta, jo pretējā gadījumā tāda valsts kļūst par fikciju un viltus līdzekli kādas esošas vai bijušās impērijas jeb tās pameslu interešu paudēju un savas pamata tautas faktisko iznīcinātāju un bendi. Vislabākie piemēri fiktīvu nacionālo valstu pastāvēšanai ir Šumēra, Hattija, Hirkānija un citas. Kamēr tās iestājās par savu tautu pašsaglabāšanos, tās bija stipras, bet tikko pārkāpa šo robežu, tā pārvērtās attiecīgi demokrātiskās vai monarhistiski despotiskās impērijās ar visām sekām un kā mākslīgi iestādījumi gāja bojā. Tas sagaida katru, arī Krievijas impēriju, kuras iespējamās bojāiešanas sekas vēl nav apzinātas;

piektkārt, pārapdzīvotību rada impērijas, sajaukdamas tautas un atražodamas liekos cilvēkus jeb pameslus, neļaudamas dabīgajām tautām brīvi savas atvases dzīt. Pārvairošanos pāri dabas vides resursu iespējām veicina impēriju pamesli, jo dabas likums prasa paātrinātu savairošanos kā pašsaglabāšanās nosacījumu svešā vidē, lai jaunās, jauktās tautiņas pašsaglabātos caur pārvairošanos savas jaunās tēvzemes un tautas mākslīgas un vardarbīgas taisīšanas un paliekamas vietas meklējumu nolūkos, kā tas ir vērojams jebkurā floras un faunas pasaulē.

Tāpēc ļaujiet katrai tautai dzīvot viņas senču izvēlētajā dabas nišā, kur tai savas atvases dzīt pilnīgā saskaņā ar vides dinamiskā līdzsvara prasībām, neuzbāžoties citiem. Tad nebūs jāgudro, ko darīt pārapdzīvotības dēļ - tad tās nemaz nebūs.