3.st saturs5. Sudāvu pēdējās dienas
Krievu hronikās var lasīt tādas rindas: ''Kņazs Vladimirs, iedams uz Jatvu, iznīcināja viņu ciltis un paņēma viņu zemes sev'' vai ''Kņazs Jaroslavs gāja uz Sudāviju, sakāva sudāvus, pievienodams sev viņu zemes un izkaudams cilvēkus no maza līdz lielam'' (291).
Kijevas hronikā var atrast rindas par sudāvu cilts zīlicu varonīgo cīņu pret krieviem, kuri izmantoja slepenas partizāņu cīņas taktiku: negaidīti un slepšus uzbruka krieviem, tos krietni sapluinīja, nogalināja sotņikus un desmitu komandierus, karavīrus saņēma gūstā, apzaga noliktavas, sagrāba ieročus, pārtiku, dārglietas un pazuda meža biezoknī vai purvā. Hronikās tika teikts, ka sagūstītie karavīri neesot vairs vēlējušies atgriezties pie kungiem un pārgājuši sudāvu pusē.
Uzbrukumi kļuva arvien biežāki, krievu zaudējumi - pamatīgāki. Tāpēc Kijevas lielkņazs Romāns Mstislavovičs pasāka izsekot zīlicus, kad tie atkāpās pēc uzbrukuma, gribēdams uzzināt apmešanās vietas, tos sakaut un iznīcināt. Izsekot izdevās, bet, kad šai vietai tuvojās krievi, tur neviena sudāva vairs nebija, jo zīlici bija aizbēguši un noslēpušies citā vietā.
“Nepieveicamie zīlici, padzīti no dzimtajiem novadiem, atrada patvērumu Bērzupes (Berezinas) piekrastes neizbrienama diža purva salā, no kuras turpināja partizāņu cīņu. Viņi iemānīja krievus purvā, kur tos apkāva un iznīcināja, ja nenogrima slīkšņā ar visiem zirgiem...” (111).
Tā nebija jauna taktika - sudāvi pielietoja krievu kņazu kara viltību pret baltu ciltīm, kņazi vienīgi purva bijās, bet, sastopot to pašu sudāvu izpildījumā, apjuka.
Par zīlicu pirmdzimteni nav zināms nekas. Par zīliciem tos sauca tādēļ, ka viņi bija mucinieki, prata taisīt smalkus liepas un ozola alus kausus, mucas, spaiņus un vāca ozolzīles. Ozolzīles mērcēja, apstrādāja tā, ka tās zaudēja rūgumu, tad žāvēja, samala miltos, miltus lika klāt maizei. Tā esot bijusi maize, kas ilgi saglabājusies mīksta un nav pelējusi. To sauca par zīlicu maizi. Zīles izbaroja arī mājlopiem. Viņi vāca meža bišu medu un kausēja vaska rituļus, bija lieliski zirgkopji, lietoja ķēves pienu. Viņu valstība bija purvi. Purvus bija jāpazīst, jāmīl. Purvs deva veldzi, svaigumu, purvā nekas nepuva, bet dzērvenes varēja lasīt cauru gadu. Taču krievi bijās purva.
Bērzupes purvi kļuva par zīlicu pēdējo apmešanās vietu. Tagad viņus vajāja krievu kņazs Romāns, kura cietoksnis atradās Sudāvijā. Tā kā Romāns viņiem netika klāt ne pavasarī, ne vasarā, ne rudenī, tad nolēma uzsākt karu pret zīliciem, kad purvi būs aizsaluši. Taču tā gada ziema bija tik dziļa un varena, ka sniega bija vīram līdz jostai, zirgam − līdz vēderam, mājas ieputinātas līdz skurstenim kupenās, pie kam sniegs uzsnidzis, iekams purvs aizsalis, tā kā dūkstis un akači palika vaļā, bet sniegs tos pārvērta īstenās lamatās ceļa nezinātājiem.
Tā nu Romāns, krievs kas krievs, spītīgs un iecirtīgs nodomu īstenošanā vēl asāk par sudāviem, stampāja pa purvu ar saviem vīriem, klupdams krizdams, kaklu lauzdams, jo zirgi grima sērsnā, ātri savainoja kājas, iegāzās akačos ar jātnieku seglos, bet slīcējus neviens nespēja glābt. Kad purva sala jau bija klāt, tad dzīvi palikušie un galīgi nomocītie krievi ieraudzīja, kā salā beidza degt pēdējās mājas. Zīlici bija salu atstājuši vai nu iepriekšējā vakarā vai naktī un pazuduši.
Sudāvi piesēja lopiem un sev pašu izgudrotās luģes (ar ādu klātas dēlīšu "sniega kurpes") pie kājām un aizbēga uz Bārtu pie žemaišiem un kuršiem. Krievu kņazs Romāns gan dzinās pakaļ, gan brida sniegā līdz gurniem, gan bendēja zirgus, bet vai tad tu šos vairs noķersi svešā zemē, kur katru brīdi varēja uzbrukt kurši, prūši, leiši vai poļi ar krietnu pārspēku. Tā arī neizdevās šos spītniekus zīlicus savaldīt un atriebt par pāri darījumiem kopš Romāna tēva valdīšanas laikiem.
Dažas citas sudāvu kopības patvērās Viļņas novadā, Prūsijā, kur asimilējās lietuviešos un prūšos, bet zīlici izklīda starp žemaišiem un kuršiem
Senrakstos var atrast ziņas par sudāvu kopību sēliciem, kuri atrada patvērumu Augšzemē. Kurš no kura mantojis sēļu vārdu, nav zināms. Taču nebūs gan tiesa, ka sēļu vārds nākot no purva jeb ķīļa (ieķīlēties starpā) jēdziena, jo sudāvu kopība (kopiena, cilts, grupa) sēļici bija zemkopji tagadējās Baltkrievijas teritorijā un dzīvoja starp galindiem un lejiešiem. Tātad sēlicu vārds nāk no viņu specializācijas, no vārda sēt, kas ienācis latviešu valodā no Augšzemes sēļiem, kuri tāpat bija zemkopji un lopkopji, lietoja vārdu sēt.
Cietis tādu apkaunojošu neveiksmi karā pret zīliciem, sēļiciem un citām sudāvu kopībām, kuru novadus sudāvi pameta, ciematus nodedzinot, Romāns Mstislavovičs sarīkoja slaktiņu citās sudāvu kopībās.
Hronists Dugloščs rakstīja: ''Skan no kaujas viss viņu pagasts. Romāns Mstislavovičs un viņa karadraudze izkāva strēlicus, sēlicus un bāričus viņu pašu zemēs kā gnīdas matos. Tie nespēja noturēties pretī krievu pārspēkam. Ko nenokāva, tas aizbēga no sausuma purvos, no purviem − uz svešiem novadiem, uz Lietuvas kņazisti, Livoniju. Sēlici un zīlici aizbēga, nezaudējuši nevienu vīru, bet Romāna Mstislavoviča kara draudzi krietni izkāva.
Krievi tomēr paņēma daudz sudāvu sieviešu par savu dēlu mātēm, bet visus sudāvu vīriešus, ko paguva noķert, apkāva liels vai mazs. Tad griezās mājup, lai dotos atkarot Drūguču, kura tagad piederēja Lietuvas Lielkņazam, bet no tā nekas krieviem nesanāca, kaujas laukā velti atstāja simtiem kritušo krietnāko krievu vīru'' (111).
Bāriči apdzīvoja tagadējās Baltkrievijas Baranoviču augstieni, tai piegulošos purvus un mežus. Bāriči bija lopkopji un zemkopji. “Baltkrievi, būdami kriviču un sudāvu pēcnācēji, no sudāviem iemācījās audzēt aitas, vērpt vilnu un aust apģērbus, kausēt un kalt metālus, audzēt maizes labību. Sudāvu kopības bāriču vārds tā arī palika augstienei un novadam” (111).
Strēlici jeb strēlevici dzīvoja blakus bāričiem un kopš seniem laikiem bija slaveni krama, bronzas un dzelzs bultu un šķēpu uzgaļu, zobenu, cirvju, dūču un nažu, lemešu un rotu kalēji. Strēlicu slavenie meistari tika izkauti un iznīdēti. Kuri palika dzīvi, iegāja baltkrievu etnosā, lietuviešos, zemgaļos, krievos (krīvičos), baltkrievos.
"Strēlici padarīja zemgaļu vārdu slavenu ieroču un rotu kalēju mākslā, purva dzelzs kausēšanā, darvas tecināšanā. Viņu smalki kaltos un rotātos ieročus vēl var šur tur redzēt muzeju stendos..." (111: Avenariuss).
Sudāvos iejukušie svešinieki, kā liecina senraksti, pēc Sudāvijas okupācijas "tā bija samaisījušies, ka katrā sādžā runāja savā valodā un nevarēja saprasties līdz pat 17. gs vidum gan Baltkrievijā, gan Polijas austreņa vojevodistēs. No šīm, tā saucamajām izloksnēm, lietuviešu valodas ietekmē radās baltkrievu un poļu valodas” (111).
"Izklīda kur kurais, bet nepadevās"- tā rakstīja par sudāviem poļu senatnes pētnieks Strijkovskis 1582. g., piebilzdams, ka ''tagad sudāvi dzīvo izmētāti starp citām ciltīm Novgorodā, Raigorodā, Mazovijā, Vitebskā, Livonijā, Lietuvā un citās vietās, vēl arvien spītīgi dzīvo atsevišķi kā nekristīta tauta starp kristītajiem, viņi laulības ar svešiniekiem nepieļauj un neatzīst, precas vienīgi ar savas cilts piederīgajiem...
Šī talantīgā tauta tika izkauta tik pamatīgi, ka maz kas palika pāri. To izdarīja, vardarbīgi un asiņaini iznīdējot šo lepno, strādīgo un gudro tautu, mūsu pašu poļu pani un krievu kņazi, kaut gan pašu zemnieki bija un palika sudāvi un sambari (sembri) vēl tagad, kuri, izlikdamies dumji un padevīgi, nepilda nevienu mūsu panu likumu, bet patiesībā ir tik gudrībā un viltībā pārāki par poļiem un krieviem, ka kungi neko nevar tiem padarīt, pat sodīt nevar... Tie, kas palika dzīvi, veidoja tā saukto mazkrievu jeb baltkrievu kodolu, kas ātri vien spītīgi norobežojās no lielkrieviem un poļiem, vēl tagad sevi uzskata par baltiešiem un norobežojas. Jānotiek kam ārkārtējam, lai īstenie baltkrievi vai poļi atzītu krievu pārākumu un ļautos sevi apspiest...'' (111).
Sudāvu savdabīgie dzimtu un cilšu nosaukumi ir saglabājušies vietvārdos un uzvārdos. Viņu valoda ir izzudusi. To tagad mēģina atdzīvināt lietuviešu zinātnieki.
Kādā tagadējā atmodas laika avīzē lasīju Černobiļas katastrofas sakarā, ka Baltkrievijas dienvidu austreņa stūrī esot divas senas sādžas, kuru iedzīvotāji sevi saucot par sudāvu jatviem, dzīvojot nošķirti, runājot savādā dialektā un neparko nepiekrītot atstāt dzimtās vietas, kad viņiem lika to darīt paaugstinātās radiācijas dēļ. Viņi esot teikuši, ka vedot naturālu saimniecību un nedomājot savus produktus kādam pārdot, bet paši jau esot pieraduši pie šiem apstākļiem kopš atomelektrostacijas uzcelšanas. Kas gan ar viņiem notiks, neviens nevar pateikt.