Turpinājums1.Pirmie rakstītie cilvēces
sākotnes meklējumi
Senie balti un arieši zināja stāstīt, ka Zemes cilvēki vizinoties Lielā Ritošā Rata jeb Piena ceļa galaktikas Mazā Ritošā Rata jeb Saules sistēmas ceturtajā spieķī jeb uz Zemes, ka tagadējā civilizācija vizinoties meandra ceturtajā cilpā kopš Mu laikmeta. Pirmie trīs Spieķi nesot zināmi, izņemot to, ka Mu laikmeta sākumā, pirms 2 mln gadu, pirmā cilvēku ģimene esot ieradusies no Sīriusa puses (25), kur cilvēki esot vizinājušies trešajā spieķī, bet otrais spieķis piederējis Vegas ratam (52).
“Sākumu un galu bija daudz. Man ir zināms vienīgi pēdējais gals. Es redzēju, kā Viss tika iznīcināts, pārvēršoties Aizmūžu Ūdeņos. Tas notiek katru reizi no jauna, katra dzīvības cikla beigās, kad vissīkākās vielas daļiņas tiek sagrautas līdz Mūžīgā Ūdens sastāvdaļām. Tad Pasaule atkal atdzima sprādzienā, lai septiņās labvēlīgajās mūžībās no jauna sāktu ceļu Lielajā Ritas Meandrā… Tikai Mūžības Māte saglabājās slēpta savā bezveidīgajā čaulā Aizmūžu ūdeņos, kā arī tajā iekšā un ārā bija saglabājušās nekad nezūdošās Pasaules saprāta dzirkstis. Tās mūžam paliek jaunas, vairojas un papildina sevi, tiek liktas kā dvēseles dzīvas miesas templī attīstībai…
1. attēls. Septiņu mūžību simboli: M - Aizmūžu Ūdeņu Māte; Rita - mūžīgā kustība jeb enerģijas plūsma; 1 - Jaunavīgā ola; 2 - dzīvības iedīglis - nākamā Visuma iespējamajā Čaula un Dievišķā dzirksts; 3 - duālā pasaule, arī Saule un Mēness, divas pasaules; 4 - trīskāršā pasaule (māte, tēvs un bērns jeb zem pasaule, augšējā pasaule un starp pasaule); 5 - četrkāršā pasaule (rata krusts, četras debespuses, cilvēks); 6 - rotācijas sākums progresa virzienā (rata simbols, uguns krusts, svastika); 7 - gatavā daudzveidīgā pasaule.
Neviens vairs nesaskaitīs tās Pasaules, kas ir bijušas un gājušas neziņā, kas radušās no jauna no Aizmūžu Ūdeņu bezveidīgajām dzīlēm, kurās Saprāta baltā gaisma vēl nebija redzama, kaut gan tā nekad neapdziest, paliek gan tur iekšā, gan arī ārā, jo nebija to, kas šo gaismu redzētu. Kas gan vairs var saskaitīt Pasauļu mūžības, ja tās nomaina viena otru bez gala un skaita neskaitāmas reizes, kad mūžīgajā Ritā pienāk tam laiks... Pēc pēdējās, man zināmās sagrāves nebija ne Debesu velves, kam Zemi piesegt, nebija nāves, nebija kam mirt un augšāmcelties. Nebija nomoda un nebija miega... Viss bija slēpts Neziņas dzīļu Gaismas okeānā. Kad Ritā pienāca laiks, Mūžīgās Enerģijas Dzirksts, ieslēgta mātišķās mūžības čaulā, kas ritēja kādā nebūtībā, par Dabas daudzveidību pārvērtās sprādziena kvēlojošās liesmās, no kurām Viss, ko mēs apzināmiem un zinām, reiz radās no jauna septiņu mūžību laikā...” - tā teicis visa sākuma un cēloņu cēlonis Indra un rakstīts Vjāsa senindiešu eposā “Mahābhārātā”, kas sacerēts m. ē. 5. gs.
Septītajā labvēlīgajā mūžībā pasaulē esot radušās pretrunīgas, cita citu apēdošas, cita citai vietu taisošas būtnes.
Mūsu Saules sistēma tiešam riņķo cikliski tā sauktajā “Dzīvības jostā” ap kādu pagaidām nezināmu centru desmitiem miljonu Zemes gadu un kaut kad tuvosies Piena Ceļa (Galaktikas) vidum, kur notiek debesu ķermeņu pārkausēšanās un rašanās no jauna. Līdz tam vēl ir divreiz tik miljonu gadu, cik veca ir Saules sistēma. Taču kaut kādā nezināmā ceļā šīs ziņas bija saglabājušas it kā no tiem laikiem, kad citplanētieši vēl esot apmeklējuši Zemi (592).