16. Reliģija
Heti dievus nepielūdza, nezemojās dieviem, neprasīja grēku piedošanu, bet daudzināja tos kā savus senčus. Viņi nepazina pašu grēka jēdzienu, jo kā liecina hetu rakstu pieminekļi, viņi nepiekopa zagšanu, laupīšanu, krimināli sodāmas izdarības, kuras tika nežēlīgi izskaustas jau dīglī ar audzināšanas metodēm, smagiem sodiem un likumiem (367).
Hetu reliģijā pastāvēja ļoti sarežģīts panteons, kā teikts māla tāfelītēs, tā ir bijusi ap 1000 savstarpēji pakļautu, abstraktu būtņu un senču garu sistēma, kurā augstākais pasaules Saprāta gars bija Māte Lata, mīlestības, morāles, kultūras un dzīvības sargātāja Nēsa. Taču Galvenā māte bija Māte Lata, tad Nēsa, Anita, aiz tām Pērkons, viņa dēli Neris, Cipalinds, auglības dievs Telepīns un viņa sieva Čiepa (Ieva). Tad nāca Saules un Gaismas dieviete Gaismūna, viņas vīrs Inārs, kas simbolizēja pilnmēnesi, uguns dievs Agnis, medību dieviete Rūte, vārtu sargāšanas dievs Apalūns, ceļa dieviete Jagve (Jahve), lopu dievs Taurs, kura vārdā nosaukta augstiene un meža vērsis, kā arī jūras, upju, ezeru, lietus, amata, kara, mājas un citas dievības. Atgādināšu kā Mātes Latas tempļu priesterienes sauca par anitām, bet Anitai atsevišķa tempļa nebija, jo tā bija trešās kārtas Māte - latosu ciltsmāte, kālab Anitas kults pastāvēja vienīgi latosu apdzīvotajos novados, bet latosi bija cēlušies no sindiem
Katrai dievībai bija sava inkarnācija. Latas simbols bija baltu ziedu puķes, parasti pīpenes, Nēsas simboli bija pantera un taurs, Anitas - dzēse, gulbis, stārķis, dzērve, Pērkona - uguns, kas iedegta no zibens. Medību dievietes Rutes simbols bija divgalvaina pantera un vilki, bet hiēnas simbols bija īve.
Lata valdīja pār visām dievībām, bet Anitai, Nēsai un Pērkonam bija daudz palīgu - katrs savā nozarē. Visām šīm dievībām bija veltītas milzīgas akmens skulptūras, kuras atrada seno pilsētu drupās. Kaut gan ne visiem trešās un zemāko kārtu dievībām bija savi tempļi, tiem tomēr bija svētās vietas - strauti, akmeņi, koki. Katram dievam bija veltītas daudzināšanas poēmas. Ieejot Mātes Nēsas templī, tika skaitīta ievadā minētā himna, kas bija arī Hattijas valsts himna.
Debesu Saule, cilvēku gans !
No jūras tu iznāc, no debesu dēla jūras,
Un uztrausies augšā Debesīs.
Tu esi Debesu Saule, valdniece liekākā !
Tu dzimi cilvēkiem, zvēriem kalnos,
Vērsim un aitai, sunim un kaķim,
Katram putnam un kukainim laukā -
Visiem tu dāvā dāsnumu savu,
Ko kuram pienākas saņemt pēc Latas likuma
Dienu no dienas, gadu no gada... (370).
Vēl pirms Gilgameša eposa parādīšanās pastāvēja hetu rakstīti nostāsti un teikas par dieviem, viņu cīņu par augstāko vietu starp tiem, par augiem un dzīvniekiem, valdniekiem un cilvēkiem, gariem un citādiem brīnumiem, dvēseles nemirstību un pārdzimšanu, debesu cilvēkiem, kas esot atlidojuši no zvaigznēm un apciemojuši hetus, iemācījuši tiem dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Teikas stāstīja par spārnotiem kuģiem, kuri no saulrietu puses esot nākuši. No tiem iznākuši cilvēki, kas iemācījuši kopt lopus un druvas, kausēt metālu, tirgoties. Šajos, no jūras izkāpušajos cilvēkos, kas bijuši balti un gaiši kā Saule, nav grūti ieraudzīt pelasgu un umbru kuģotājus un tirgotājus.
Varoņeposs par Telepīnu sevišķi izceļas starp daudzajiem mītiem un nostāstiem, teikām, stāsta par augu dievu un cilvēku labvēli Telepīnu, viņa cīņu ar čūskveida dēmonu Īlajanku. Rudenī Telepīns atstājot Zemi un dodoties uz Debesim. Tad viss pamirstot un nokalstot, sākoties aukstums un bads, sausums un posts, ko atnesot Īlajanks. Kad Īlajanks ir sakauts, Telpīns atgriezies, iestājas pavasaris, dzīve atjaunojas (367).
Tātad hetu kultūrā ir saskatāmas parādības, kuras atkārtojās baltu ciltīs tikai pēc 2,5 tk gadu, pat Ēģiptes faraoni, Šumēras un citu Āzijas valstu valdnieki, ettruski un Romas imperatori mācījās valsts vadīšanas mākslu no Hattijas.
11. gs p. m. ē. Hetu konfederatīvo valsti sagrāva ahajavi, izmantodami Santorinas dabas katastrofas sekas, kas sevišķi ļauni piemeklēja tagadējās Turcijas teritoriju, kura pirms katastrofas bija vienota Poseidonijas daļa, nu to atdalīja jaunizveidojusies Egejas jūra - tās vietā kādreiz bija kuģojama upe, kas savienoja Melno jūru ar Vidusjūras iekšējo ezeru. Tas bija Bībelē minēto semītu pasaules plūdu laiks. Heti pazuda iz cilvēces turpmākās vēstures, bija un izbija kā daudzas citas baltu izcelsmes lielās un mazās tautas, kā pelasgi, umbri, burti, sindi, kā erji, arieši, elamīti un šumēri - vergu impēriju un savu slepkavu radītāji.
Par šo hetu etniskās vēstures norieta posmu jeb periodu ir lasāms turpinājums 3. stāstā.