1. Nīgrindes pirmie iedzīvotāji
Kontinentālās Grieķijas jeb senču valodā - Nīgrindes teritorija bija apdzīvota kopš 30. g. tk p. m. ē. Pirmie iedzīvotāji bija neandertālieši, kas bija ieceļojuši no Āfrikas, kā vēsta teikas, - no Omo upes baseina. Viņi nodzīvoja līdz pat priekšpēdējam Virma apledojuma glaciālajam periodam un izmira, bet glaciālā perioda iestāšanās Āzijā izsauca protobaltu ienākšanu Eiropā.
Kromaņonas cilvēki jeb protobalti apmetās Grieķijā pēdējā glaciālā perioda beigās, nodzīvoja līdz 16. g. tk p. m. ē. un izzuda Virma apledojuma pēdējā interglaciālā perioda sākumā, kas iestājās vispirms Eiropas dienvidos ar neiedomājamiem šļūdoņiem un plūdiem strauji uznākušā siltuma dēļ. No pirmajiem Kromaņonas cilvēkiem nekas nepalika pāri, izņemot atsevišķus, 14 - 15 m dziļus, plūdu un šļūdoņu sterilu sanesuma iežu pārklātos un zemē ieraktos kultūrslāņus. Pēc tam Grieķijas teritorijā 3 - 4 g. tk cilvēki nedzīvoja (183).
Aptuveni 11500. - 10700. g. p. m. ē. kāda Sembra ģints dienvidu pazares ģimene sasniedza Frankti alu Melnās jūras piekrastē un apmetās tajā, bet šīs ģimenes pēcnācēji izvēlējās jaunus medību laukus Balkānu pussalā, kur Bulgārijas arheologi atklāja minētā laika apmetnes Māricas upes piekrastē un Rodopu kalnos. Šīs apmetnes iedzīvotāji bijuši vietsēži mednieki, jo lielie medību zvēri (sumbri, tauri, meža zirgi, brieži u. c.) bija saglabājušies lieliem bariem tieši Eiropas dienvidu daļā. Viņiem nenācās meklēt citus zvērus, teiksim, ziemeļbriežus, kā ziemeļa baltiem. Minēto apmetņu kultūrslāņi ir turpinājuši attīstīties līdz dzelzs laikmetam bez pārtraukuma. Šo epipaleolita un mezolita sākuma apmetņu fosīlijas ir nosauktas par Māricas - Karanovas akmens laikmeta senkultūru ( 324;443).
Arheoloģisko pieminekļu klasifikācija Grieķijā un Āzijā nedaudz atšķiras no Austreņa un Rieteņa Eiropā pieņemtās arheoloģisko pieminekļu klasifikācijas pēc senuma:
z 11500. - 10000. g. p. m. ē. - epipaleolits, pirmo iedzīvotāju ieceļošana pēcledus (pasaules plūdu) laikmetā;
z 10000. - 7000. g. p. m. ē. - mezolits, kontinentālās un salu Grieķijas apgūšana, pirmie ieceļojumi Anatolijas pussalā;
z 7000. - 6750. g. p. m. ē. - periods pirms keramikas rašanās un agrās keramikas parādīšanās izrakumos, produktīvās lauksaimniecības un piemājas lopkopības sākums;
z 6750. - 4600. g. p. m. ē. ─ agrais neolīts, keramikas, arhitektūras un mākslas uzplaukuma, jūras kuģniecības un maiņas tirdzniecības attīstības, kā arī Anatolijas pussalas kolonizācijas periods;
z 4600. - 2800 g. p. m. ē. - vēlais neolīts un bronzas laikmeta sākums, pirmie valstiskie veidojumi, pilsētu un tempļu celtniecība, antīkās mākslas uzplaukums;
z 2800.- 1200. g. p. m. ē.- dabas katastrofa kultūras plaukumā, ahijavu iebrukums un helēņu ģints rašanās, pelasgu iznīcināšanas sākums, Trojas sagraušana;
z 1200. - 900. g. p. m. ē. - dzelzs laikmets, helēņu kundzības un konsolidācijas laiks, Grieķijas impērijas rašanās, pelasgu aktīva izceļošana uz Umbriju, Ibēriju, Vidusjūras rieteņa daļas salām, citām baltu cilšu apdzīvotajām teritorijām, ķeltu kari ar Romu, kultūras uzplaukums Eiropā, pelasgu izcelsmes tīrēnu un ettrusku senkultūru atplaukums (324).
Pelasgi apdzīvoja Balkānu pussalu (Bulgāriju, Maķedoniju, Grieķiju) un Adrijas jūras piekrasti līdz Hercogovinai, kur tos sauca gan par illīriem, gan umbriem, kā arī salas Egejas, Jonijas jūrā un Vidusjūrā - Krētu, Eviju, Lezbu, Rodu. Santorinu jeb Poseidoniju, Hiju, Tasu, Lemnu, Ziemeļa un Dienvidu Sporadas, Elbu u.c salas, jūras piekrastes no Marmora jūras un Dārdaneļu šauruma līdz Ēģiptei; tagadējās Turcijas Republikas (‘Türkiye Cumhuriyeti’) Stambulas, Izmitas, Buresas, Balikesiras, Denizi, Antajas un citus ilus (vilajetus), kur pelasgus sauca par latosiem jeb lēlēgiem, jo viņi daudzināja baltu kopīgo māti Latu, kā arī Imrozas, Bozdža Adas u.c. salas, Libānu, tagadējās Izraēlas jūras piekrastes atsevišķus novadus, tostarp Fenīķiju, atsevišķas kolonijas Āfrikas ziemeļa piekrastē no Nīlas upes līdz Tunisijas zemes ragam, kur tās saplūda ar sīkānu kolonijām Lībijā un Tunisijā, pat vienu koloniju Sauda Arābijā, divas kolonijas Pireneju pussalā (skat. ievadu). Āzijā viņiem bija vairākas, dažādos gados dibinātas kolonijas:
z Džarmas un Beldibas kolonija izveidojās aptuveni 7500. g. p. m. ē.,
z Asunas jeb Hasunas - 6400. g. p. m. ē.,
z Rasšamras - 6410. g. p. m. ē.,
z Andas kolonija Lezbu salās - 6150. g. p. m. ē.,
z kolonija Efesa jūras piekrastē, Kamiras kolonija Rodosas un Knosas kolonija Krētas salā - 6100. g. p. m. ē.
Pelasgiem ap 3. g. tk p. m. ē. Mazāzijas piekrastē bija pavisam 10 kolonijas kontinentā un 5 kolonijas Mazāzijas piekrastes salās, 2 kolonijas Rodosas un 3 kolonijas Kipras salā, bet Vidusjūras austreņa puses ezera tagadējo salu valstībā bija vairāk par 22 apmetnēm, starp tām maiņas tirdzniecības nocietinātas ostas un apmetnes Maltas, Linozas un Pantelerijas salās tuvu Pireneju pussalai, dažās Dalmacijas salās, bet lielākas nocietinātās pilsētas bija Malorkas un Palmas salā (Baleāru salu grupā) kā maiņas tirdzniecības centri un starpostas. Tajās pirms viņiem vēl neviens nebija dzīvojis. Tāpēc senrakstos teikts, ka umbri, illīri un ettruski bija Apenīnu pelasgi. Tā kā viņi ieradās Apenīnos un dzīvoja cilvēku neapgūtās vietās, tad to nevar uzskatīta par ne okopāciju, ne kolonizāciju, bet gan par pirmajiem Eiropas atklājumiem, kur pelasgi iekļāvās Umbrijas ciltīs tā, ka nebija nošķirami no umbriem.
Melosas salā apmetne izveidojās tajā laikā, kad pēc ledus laikmetā radās pirmās pelasgu apmetnes Illīrijā. Tālākā attīstībā Melosas salas pelasgi sasniedza ļoti augstu materiālās kultūras attīstības līmeni jau tajā laikā, kad citas baltu ciltis tikko pārkāpa mežonības slieksni un iemācījās nodoties zemes kopšanai un mājlopu turēšanai.
Pelasgi pēc seno rakstu sastādītāju apliecinājumiem, pēc pelasgu, hetu un seno ēģiptiešu freskām piederēja klasisko Kromaņonas jeb gargalvainās varietātes mezocefālo, gaišmataino cilvēku tipam. Sengrieķu vēsturnieks Herodots127, kas sevi uzskatīja par pelasgu (76.att.), rakstīja, ka pelasgi esot bijuši tādā mērā līdzīgi pārējiem hiperboriešiem un Pindas zemes (Apenīnu pussala un Alpu kalnieņu) iedzīvotājiem, ka ahaji, kā sevi sauca senie grieķi, nav spējuši viņus atšķirt no pārējiem Eiropas jeb Hiperborejas iedzīvotājiem (123).
Pelasgu kaimiņi pret rieteni bija umbri, pret ziemeli − rūti, pret austreni − heti, arieši un kāda tauta, kuru Herodots sauca par kariešiem.
76. attēls. Tā izskatījās pelasgu vīrietis:
Herodots, kas uzskatīja sevi par dzimušu no
pelasgu mātes un pelasgu tēva (5. gs p. m. ē.).
Karieši esot cēlušies no neīstajiem etiopiem - melnīgsnējiem cilvēkiem ar melniem, sprogainiem matiem, kuri savukārt cēlusies no īstajiem etiopiem. Īstie etiopi ganījuši buivolus Nīlas upes piekrastē, bet kāda tauta, kas braukājusi ripulāros (zirgu vilkmes vienasu ripu riteņu ratos), viņus ķērusi un ēdusi kā pērtiķus, kālab tie bijuši spiesti izceļot. Tā šie esot ieradušies Mazāzijā un kļuvuši par šumēriem un kariešiem, kuri šo vārdu, acīm redzot, esot dabūjuši melnīgsnējās ādas un melno, sprogaino matu, nelielā auguma un niknas karot gribas dēļ, kā arī tāpēc, ka karieši, atšķirībā no pelasgiem, hetiem, hajiem, ariešiem un šumēriem, esot turpinājuši ganīt savus buivolu barus, bieži nopostīdami sējumus, kas esot izsaucis karus. Pelasgi, heti, arieši un šumēri esot bijuši spiesti celt ciklopiskas aizsardzības būves (123).