2.18. Sembri sarmatu
un huņņu laikos
Agro viduslaiku pirmajā fāzē, kura sakrita ar sarmatu un huņņu ierašanās laiku Eiropā, izmaiņas nebija vērojamas sembru kultūras mantojumā, izņemot to, ka nocietināto pilsētiņu būvniecība kā kāds nelaimes signāls pamazām izplatījās no Donavas piekrastes līdz Baltijas jūrai, rūti izzuda, šaipus Istrai nodibinājās balto huņņu valsts, kuru vadīja balto huņu valdnieki.
Šos nocietinātos ciematus cēla augstos upju krastos, vietās, kur bija vieglāk ierīkot aizsarggrāvjus, izveidot salu, lai nebūtu jārok garš kanāls. Cietokšņi tika celti kā Prūsijā. Bija arī 7 nocietinātas pilsētas, tostarp Krakova un Prāga.
Pirmās nocietinātās pilsētas parādījās Silēzijā (Gostiņa, Klenīca, Pšitoka, Popenčica, Polupina, Akmeņu Glīviči, Glisna, Smoļna, Boniki, Viskupi, Ujsca) laikā, kad sākās Romas impērijas tīkojumi Dāķijā, nevis pelasgu, umbru migrācijas laikā Pēc tam tādus pašus nocietinājumus uzcēla Straduvā, Lančicā, Kazimeža Velkē, Serādā, Mazovijas un Kujavas Ēdvabā, Ziemcišķī, Bidgoščos Romas impērijas kolonijas Dāķijas sabrukuma laikā, kad Gentes sclovorum (vergu dzimtas) sāka meklēt katra savu dzīves vietu bijušo leģionu sklavīnu vadībā, kuri uzmetās par koņaziem ‘apvienotājiem’, bet par to nākamajā stāstā.
Balthuņu un melnhuņņu valsts, kas minēta romiešu dokumentos, neskāra Sembriju un bija izvietota Transilvānijā − rūtu teritorijā. Taču tajos pašos senrakstos minēts, ka pret ziemeli un rieteni no huņņu valsts dzīvojuši sarmati roksolāni, kas tā arī varētu būt, tikai *rox- apbrīnojami saskan ar senāko ruthii/*rotshii ‘rūti’, jo huņņi izspieda rūtus no dzimtenes, iznīcināja Tripoļes senkultūru pašā ziedā. Rūta roši aizklīda uz visām debespusēm, arī sindu galā ienāca, arī Sembrijā un Vācas galā ieceļoja, kļuva par romiešu vergiem. Romiešu rakstos viņus dēvēja par pannonae (pannoņiem). Nosaukuma izcelsme nav rodama ne latīņu, ne grieķu, ne ide senvalodā.
Romas imperatori sagrāba Sembrijas dienvidrieteņa provinces un Morāviju, nodibināja vergturu iekārtu un muižas, ieveda vergus, sembrus pakļāva verdzībai, ieveda un nometināja leģionus, kuriem līdz ieveda sklavīnus - pusvergus, leģionu apkalpotājus, ieroču un vairogu nesējus, teitu ķērājus ‘mīļos puikas’, ar ko radikāli tika izmainīta sembru dzīve, etniskais sastāvs, likvidēti sembru demokrātiskie institūti. Tā tika nodibināta Pannonijas kolonija, kuras jaunos iedzīvotājus nu sauca par pannoņiem115, kas dzīvoja Morāvijas ieplakā. Tie bija sembri, kas sajaukušies ar ieceļotājiem gan ģeogrāfiskā, gan etniskā un valodas nozīmē piešķīra valodas īpatnības, kuras tagad veido tā sauktās slāvu valodas. Tātad slāvu valodas kā tādas radās no baltu dialektiem.