Turpinājums10. Anakes vepru kāvēji
Anakes jeb, kā tagad saka, Oņegas ezera piekrastes latgaļi tiešām bija vepru42 kāvēji, anāķu44 (nēģu) zvejnieki un Piejūras latgaļu tuvākie kaimiņi, kuru tuvākie radinieki bija cāmi tagadējā Karēlijā un Somijā.
Tādu etnonīmu Anakes jeb Oņegas latgaļiem izvēlējos tādēļ, ka visās viņu apmetnēs tika atrasti mežacūku kauli, kas vidēji sastādīja: 20 - 25 % no atkritumu bedrēs atrasto kaulu daudzuma (177), turklāt vepsu nosaukums ir radies no vārda vepris, jo vepsi pārmantoja šo tradīciju, turklāt ezera nosaukuma pamatā ir senākais nēģu nosaukums, rakstos ir minēts, par nēģu nozvejas sezonām Oņegas ezerā.
Herodots viņus sauca par vienacainajiem āresmāniem (123), jo braukdams dzintara meklējumos, būs dzirdējis Anakes ezera latgaļu teikas par anakiem (nēģiem), kas grieķu valodā skanēja kā oinos ‘viens’, kas nav ņemams vērā, jo skar cāmus.
Tātad kāda daugaviešu ziemeļa gala dzimta gāja no Mozoļevas apmetnes, dzīdama pēdas ziemeļbriežiem, nonāca Sjasas upes pietekas Voložbas un Voložbas pietekas Ļeņinkas satecē - Anakes (Oņegas) ezera dienvidu piekrastē, kur apmetās uz ilgu laiku. Kāda cita daugaviešu mednieku ģimene apgāja Anakes ezeru no rītausmas puses un iegāja Karēlijā, atstādama ugunskuru vietas un apmetni Medvežegorskas X apmetnē, kas liecina, ka tas bija noticis aptuveni 11200. g. p. m. ē., jo tik veca bija Medvežegorskas X apmetne Karēlija (177).
Anakes ezera un Sviras upes piekrastēs tika atklātas deviņas epipaleolita un mezolita apmetnes, kuru centrā bija Gimreku epipaleolita apmetne. Tajā atrada ļoti senus Polockas brūnganpelēkā krama kalumus, arī Svidru senkultūras tipa bultu un šķēpu uzgaļus, dūrescirvjus, kasīkļus un nažus. Mezolita sākumā kramu sāka aizvietot ar kvarcītiem, kaulu un ragu.
Gimreku apmetne atradās Anakes ezera augstajā, klinšainajā piekrastē, Sviras upes ieteces rajonā.
Grimeku apmetnei sinhrona bija Negežinas apmetne, kuru atklāja kādus 4 - 5 km augšpus dzelzceļa stacijas Lodeinoje Poļe tilta. N.Timofejevs un M.Edemskis 1920. - 1921. gadā izdarīja ģeoloģiskos pētījumus Negežinas ciema apkārtnē sakarā ar dzelzscela līnijas iztaisnošanu un tilta būvi, kur atklāja vēl 4 apmetnes ar 3 - 4 mītņu vietām katrā. Abi zinātnieki rakstīja, ka apmetnēs nav atraduši keramikas lauskas, kālab Negežinas apmetnes būšot celtas mezolitā. Arheologs Kaņivecs izpētīja ģeologu savāktās senlietas un veica dažus atrakumus, kas deva pamatu secināt par šo apmetņu izcelsmi no Polockas daugaviešu apmetnēm, kuras celtas paleolīta beigu posmā, jo kalumi bija parupji, primitīvi, starp tiem bija tipiskie Svidru bultu uzgaļi, bet kalšanai esot izmantojuši Valdaja augstienes ziemeļrieteņa stūrī un Polockā iegūstamo pelēkbrūno kramu, mītnes cēluši augšējās terasēs, tātad Anakes ezera pirmās transgresijas laikā, kura sākās aptuveni 11500. g. p. m. ē. (132).
N.Gurina rakstīja, ka Anakes rieteņa gala apmetņu inventārs esot tik līdzīgs Zivju upes (Ribnaja) treju apmetņu, patiesībā ciematu, un Piejūras, kā arī Karēlijas dienvidu gala un Lādogas apmetņu inventāram, ka neesot jēgas sniegt atsevišķu pārskatu, jo arī N.Brandenburgs, sniegdams pārskatu par Lādogas piekrastes svētvietām, atzīmēja, ka tādi paši svētkalni esot bijuši Lādogas, tādi Piejūras, tādi Anakes ezera piekrastēs, kaut gan ne jau visas senās apmetnes esot atklātas un izpētas, ne arī to varot paveikt - apmetņu vietas esot nopostītas (177).
Šajos skopajos rakstos bija pieminēti bedrīšu un ķemmīšu, Sperringa, tekstilās un aukliņas keramikas trauki, pulēti kvarcīta laivas cirvji, uzkalniņu kapu lauki, dzintara rotas, Karēlijas bronzas kalumi (Pēgrēmas bronza saturēja varu un dzelzi, nedaudz mangana), kaula žebērkļi ar rotājumiem, sieviešu, pīļu, čūsku un vepru kaulā izdrāztas vai no apdedzināta māla salipinātas figūriņas, kurām bijuši stipri izdiluši caurumiņi nēsāšanai ādas sloksnē (132).
Anakes austreņa piekrastē bija vairāk apmetņu. Tās būtu Vačezera 3 vai 4 ciemati un tik pat daudz apmetņu Sviras upes lejteces labajā krastā. Šajās apmetnēs atrada gan epipaleolita, gan mezolita, gan neolita krama un kvarcīta kalumus, Piejūras novada sakarā minētas vairāku veidu māla trauku lauskas, tostarp aukliņas keramikas lauskas, atrada kvarcīta laivas cirvjus, vairākus uzkalniņu uguns kapu laukus ap dobjajiem svētkalniem, kuri atradušies kapu lauku vidū, dzintara kreļļu ripiņas, minētās kaula un māla figūriņas, kurās bija izdeldēti caurumiņi saitītes piesiešanai.
Anekes ezera austreņa krastā varam izdalīt trīs apmetņu grupas:
z trīs 5 vai 7 māju lielās Toibu apmetnes Sviras upes kreisās piekrastes augšējās terasēs, kurās atrada Sperringa, bedrīšu un ķemmīšu, kā arī aukliņas keramikas lauskas, kvarcīta cirvjus;
z divi Prokinu un vismaz trīs Vīksnezera apmetņu ciemati, 2 pāļu ciemati Vīksnezera salā. Šo apmetņu senlietas pielīdzināja Toibu apmetnes senlietām (170);
z trīs Stikla fabrikas apmetņu ciemati Anekes ezera piekrastē;
z Vozņeseņjes un Bečevņiku 5 - 6 apmetņu ciematiņi ar 7 - 8 mājām Sviras upes iztekas labajā krastā (177).
Pētnieces G.Gvozdilova un N.Čerņagina savā pārskatā rakstīja, ka izlūkošanas izrakumi esot uzrādījuši daudzslāņu apmetņu paliekas, kurās esot redzamas gan paleolīta beigu, gan bronzas laikmeta senlietas; tās esot bijušas stacionāras kādas etniski vienveidīgas cilts dzīves vietas; šai ciltij esot bijusi kopīga izcelsme ar augšminēto Latgolas novadu ciltīm, par ko liecinot atraktie galvaskausi, bet lielajā, slaidajā līkumā, ko Anekis met pret dienvidaustreni, senvietas praktiski nesot pētītas. Anekes rītausmas piekrastē, tagadējā Vologdas apgabala rieteņa malā, bija zināmas 23 vēlā paleolīta, mezolita un neolīta apmetnes, pareizāk teikt ciemati, jo katrā apmetnē bijušas 6 - 7 pavārdu vietas. Uzskata, ka vismaz dažas neolīta (6. g. tk p. m. ē.) apmetnes esot cēluši ienācēji no Augšvolgas novadiem, respektīvi, Māras pēcnācēji, par ko liecinot apbedīšanas tradīciju maiņa, kapulauki bijuši šķirti no lielā, apaļā kurgāna, pie kam netālu bijuši arī garenie vīrišķās auglības daudzināšanas kurgāni, zem kuriem apbedījumi nav atrasti, respektīvi, katrā ciematu grupā bija viens Raganas un viens Zalkša jeb Pērkona kurgāns. Tie rāda, ka sākusi izplatīties piemājas lopkopība un sākuši irdināt zemi sējumiem, jo blakus pelnu bedrītēm atrada kapļus vai cirvjus, gliemežnīcu krelles. Šīs grupas apmetnes tika atklātas Muromas ezera piekrastēs. Dažās apmetnēs bijušas ap 10 pavārdu vietas. No celtnēm nekas neesot saglabājies, bet pavārdi bijuši bedrēs, kas apliktas akmeņiem (177)
31. attēls. Raganas svētkalnu shēmas: A - svētkalns ar zirnekļa kontūrām; B - svētkalns ar sievietes kontūrām; C - vispārināts šķērsgriezums, kurā 1 - uzbērums, 2 - dolmens vai cita apakšzemes celtne, 3 - akmens bruģis, 4 - parasti akmens, koka bluķu vai klona kāpnes.
G.Pankruševam bija zināmas 46 ciematu tipa apmetnes Anakes dienvidaustreņa piekrastē, tostarp arī minētās Muromas ezera piekrastes apmetnes. Šīs apmetnes esot pastāvējuša laikā vismaz no 9500. g. un vismaz līdz 5500. g. p. m. ē.. Muromas ezera piekrastes vecākās apmetnes pēc stratigrafiskiem apsvērumiem esot radušās tikai ap 6500. g. p. m. ē. un pāris simt gados no tām esot saradušies 20 ciemati ar 7 - 10 pavārdiem katrā, tātad Muromas ezera piekrastēs dzīvoja daudz cilvēku.
Pārējo upju piekrastēs atklāti vēl citi neolita ciemati: Vodlas upes rajonā ir 4 ļoti seni ciemati, deltas zemes ragā - 4 pāļu ciemati, Pudošas upes piekrastē - 18 virszemes ciemati, Vīgas upes deltas piekrastēs - 5 ciemati, lejpus Vitegras ietekas - 1 liels ciemats, bet starp Oņegas upes deltu un Lāčezeru atrastas vēl 4 apmetnes, kuras Pankruševs nosauca par vēlā paleolīta un mezolita sākuma apmetnēm ne tikai pēc stratigrafiskiem apsvērumiem, bet arī pēc senlietām - apakšējos kultūrslāņos esot atrasti rupji apstrādāti un no Polockas rūsganā krama izkalti Svidru bultu uzgaļi, apmetnes atradušās augšējās terasēs, kas norādot, ka tās celtas vēl alerodā. Ciemati bijuši izkaisīti 20 km attālumā cits no cita, katrs no tiem bija dzimtas kopiena.
Apzināti Anakes latgaļu ciemati jeb apmetnes, kurās esot bijušas 5 - 10 mājas. Ja katrā mājā dzīvoja 5 cilvēku ģimene. Šo apmetņu aprakstos arheologi minējuši nomedīto zvēru kaulus, starp kuriem sevišķi daudz atrasti vepru kauli, kādu 7 zivju sugu zvīņas; salīdzinājumos pierādījuši, ka Anakes apmetņu senlietas esot līdzīgas Karēlijas apmetņu un Kundas senkultūras senlietām. Jaunākajos kultūrslāņos viņi esot atraduši retus, stipri sadalījušos Pēgrēmas bronzas kaklariņķus, piekariņus, kā arī dzintara ripiņas ar caurumiņu (krelles vai piekariņi), ūdensputnu un čūsku kaula figūriņas, daudz bedrīšu, ķemmītes un Sperringa keramikas lausku, kā arī auklas keramikas lauskas, dažus pulētus kvarcīta laivas cirvjus (93).
Anakes ezera alas bija apdzīvotas. Tas atklātas katrā Anakes ezera degunā, kā tai pusē sauc šauros, ezerā ietiecošos klinšu zemesragus. Par alām izteiktas dalītas domas - tās varēja būt svētvietas, taču tikušas izmantotas nēģu zvejas sezonās, par ko liecinot kaula makšķeru āķi un nēģu mugurkaulu asaku kaudzes. Tagad šai ezerā nēģi nenārstojot, bet agrāk, kā redzams, tā esot bijusi nēģu nārstošanas vieta, kad latgaļi, kā minēts normaņu sāgās, esot rīkojuši zvejas talkas.
Velna deguna klintī ir Velna ala, kura atrodas pašā Anekes ezera piekrastē un izvietojusies tā, ka no tās ieejas priekšējā laukuma klints bluķa tiešām varēja noraudzīties ezera ūdeņos un vērot zivju dzīvi, jo ūdens ir ļoti dzidrs kā Karēlijas vidienes lielajos ezeros, kurus salīdzina ar Baikāla ezera ūdens dzidrumu.
Velna alas sienas bija izdaiļotas seniem sarkanas un melnas krāsas zīmējumiem, kuros attēlotas kolektīvās zvejas ainas: vīri stāv laivā žebērkļiem un klūgu pinuma murdiem rokās; kāda sieviete pacēlusi rokas pret debesīm it kā bur, it kā daudzina dievus un senčus vai svētī zvejniekus, izlūdzas veiksmi nozvejā Ūdensmāti vai arī kādam ūdens garam, augstāk - dzērvju kāsis.
Blakus alai atrada vairāku ugunskuru vietas, dažus sīkus kvarcīta nažus, duramo šķēpu uzgaļus, kaula žebērkļus, kuri tā arī palikuši kaudzītē salikti, blakus ugunskura vietai, it kā nākamajai zvejas sezonai nolikti. Atrada arī koniskas zivju zupas vārāmās kunhas lauskas, kādas apaļa dibena bļodas lauskas. Abiem traukiem bijuši Sperringa keramikas raksti. Izskatījies tā, it kā zvejniekus būtu pārsteigušas kādas briesmas, bet vēlāk vairs nav varējuši atgriezties Velna alas zvejas vietā. Nekas neliecināja, ka tur būtu bijušas mītnes jeb cilvēki būtu ilgstoši dzīvojuši alā. Tāpēc domā, ka tā bijusi svētala un reizē arī zvejnieku sezonas apmetne.
Gūru jeb Gāgu salas alā, kura atrodas Anekes ezerā, tieši pretī Velna alai, atklāta līdzīga aina, taču nedaudz atšķirīga. Gūru salā ir augsta sarkanā granīta klints, bet klints pakājē Ūdens māte bija atstājusi alu un 20 - 25 m2 lielu laukumu - zemu klints platformu, kuras malas nogludinājis ūdens, lai būtu kur nārām apmesties, bet laukuma vidū un alā atklāja neolita un metālu laikmetu kultūrslāņus.
Gūru salas nosaukums nāca no vārda gāju putni, proti, par gūrām sauca gājputnus (gulbjus, zosis, dzērves), atdarinot gāju putnu kliedzienus. Gāju putnu atlidošana nozīmēja pavasara sākumu. Beidzās pavasara bada laiki, sākās meža pīļu un zosu medības, bet zvejniekiem un zemkopjiem sākās svarīgāko darbu laiks. Tāpēc gājputniem arī bija veltīti petroglīfi, bet alas kultūrslānī tika atrastas putnu figūriņas, kuras nēsāja kaklā pakārtas kā talismanus. Dzērves, gulbjus un stārķus nemedīja - tie bija svētie putni.
Gūru alā bija divkrāsaini ģeometriskas formas simboli, ugunskrusts, jumīši, Māras koks, riņķa spirālisko meandrs, kā arī meža pīļu, gulbju un dzērvju reālistiskas kontūras, sieviešu kontūras. Taču sievietēm kāju vietā bijušas zivs astes. Petroglīfus atzina par neolitā zīmētiem.
Alas priekšā bija vairāku ugunskuru vietas, lielas koniskās kunhas, bedrīšu un ķemmīšu, Sperringa, auklas un tekstilās keramikas lauskas, zivju āķi, duramo šķēpu kvarcīta uzgaļi, naži, kasīkļi (181).
Pera degunā - klints pacēluma zemes ragā, kādus 800 m gar krastu pret ziemeli no Velna alas, atradās Pēra ala. Pēra alā bija petroglīfi - līdzīgi zīmējumiem Gūru alā, bet blakus tiem bija uzzīmēti slēpotāji ar šaujamiem lokiem un bultām pār plecu. Tātad tā bijusi svētala to trīs vai četru palielo ciematu has, bedrÄ«Å