Tās pamatā bija rakstu darbs ''Arktiskā pirmdzimtene Vēdās'', kuru 1903.g. publicēja B.Tilaks, balstīdamies uz Vēdu tulkojumiem un izsaucot pretrunīgu strīdu vētru zinātnieku aprindās jautājumos par indoeiropiešu (ide) kopīgo valodu un pirmdzimteni.
Arktiskā pirmdzimtene esot bijusi skaista un bagāta zeme Balto putu jūras piekrastē, kur viss, arī zvaigznes, saule, mēness, griežoties ap lielo Zvaigzni jeb Lielās Lāču Mātes aci (Kinosuru), ar kuru tā nolūkojoties lejup no debesu viduča. Ap to riņķojot septiņi riši, - septiņi Lielā Lāča rata spieķi jeb septiņas Lielo Greizo Ratu zvaigznes, lidojot baltie Ganharvi jeb sniega bites un dejojot Asparas, deviņu krāsu brunčiem viļņojoties pāri naksnīgajam debesu jumam. Upes tur tekot zelta gultnēs. “Pusi gada tur bija nakts, kad sniega bites Gangarvi un Asparas dejoja, otrā gada pusē atkal uzlēca saule, tecēt apstājušies ūdeņi mirdzēja kā brīnišķa rota, ..gan viena diena, gan viena nakts bija gada garumā. Kad atkal atnāca pusgadu garā nakts, deviņas Asparas atkal atmirdzēja varavīksnes krāsās, bet baltās sniega bites atkal dejoja debesu velvē, apsedza zemi, kokus un krūmus…'' (52).
Indiešu astronomiskajā traktātā ''Surja Sidhanta'' ir teikts, ka saule pēc lēkta esot redzama no Meru kalna veselu pusgadu nepārtraukti. Arī Mahabhārātās ir teikts, ka ''ziemeļu pusē, margodamas zelta saulstaros, kustošo un nekustošo dvēseles dejo..., tur dievi, asūri, kinnari, gandharvi, zalkši, debesu nimfas, dziednieki Ašvini, lielie priesteri nosaka likteņus, neskaitāmas asparas griežas dejā. Vasarās visus noglāsta maigs vējiņš, kas atnes patīkamus aromātus, ir tīrs un svaigs kā bērna elpa… Augstās Meru kalna virsotnes zeltā atmirdz neskaitāmo putnu vēdās kā mākoņu mūzika, kā trakojošs okeāns... Meru kalni paceļas vairākos vālos, starp kuriem zaļo neskaitāmi daudz koku. Visas upes iesākas Meru kalnos un ieplūst balto putu Ziemeļa jūrā. Tikai viena upe, pati upju māte Sārasvātī tek pretējā, dienvidu virzienā. Tā ir
Velšu veltēm apveltošā
Tīrūdeņu Sārasvātī.
Kā spogulis tā saulē mirdz.
Sārasvātī nozīmīgā,
Lūgsnām pāri stāvošā,
Tu katru rītu sauli sveic...'' (52).
''Piena okeānā, pašos ziemeļos, ir liela sala redzama, to sauc par Švetadvipu. Tā tālu jūrā atrodas, divtūkstoš jodžaņu to šķir no zemes, kā saka brammaņi. Tur ir daudz medību zvēru, ziedošu pļavu, bet upēs margo zvaigžņu tūkstoši, atspīd zeltā mirdzošais Meru kalns, kam blakus ir Haru kalni... Neviens pie Piena jūras neiet, tik putni tai lido pāri uz Švetadvipas salu'' (domā, ka tā ir nosaukta Novaja Zemļa sala) (52; 62).
Nav jābūt pētniekam, lai saprastu, ka tiek runāts par Austreņa Eiropu (Krieviju).
''Tur dzīvo pārpilnībā balti cilvēki, ko nesasniedz nekāds ļaunums, tie ir vienaldzīgi gan pret iedomību, gan pret negodu, ārēji savdabīgi, savaldīgi, dzīvības spēka pilni, stipri kā kauls, kā krams... Tie kalpo saviem dieviem, kas izplešas pār Visumu. Te nedzīvo cietsirdīgie, nejūtīgie, kas pārkāpj senču likumus - tiem te nav vietas. Tāpēc tur nav karu un ciešanu. Visi cilvēki ir tiesībās vienlīdzīgi, nepazīst rūpestus un bēdas, visi un katrs bauda visus labumus, ko daba sniedz bagātīgi un dāsni'' (Mahābhārātās). Cilvēki esot nodzīvojuši Pirmdzimtenē daudzas paaudzes. Tad esot pienācis laiks, kad nakts vairs neesot atkāpusies, esot bijuši spiesti pamest pirmdzimteni un doties svešumā. Paglābušās tikai 5 ģimenes
Vēdās, Purānās un Avestī ir skumjš stāstījums par protobaltu civilizācijas bojāeju, kas ir izteikts reālistiskos piemēros un aizved lasītāju uz Austrumeiropas polārajiem apgabaliem, kur pēc Mologas - Šeksnas interglaciālā perioda uznāca pēdējais apledojums.
Mahābhārātās ir apdziedāts varonīgs cilts vadonis Judhišthīrs, kas centies glābt tautu no uzbrūkošās dabas katastrofas. Taču izglābties izdevies viņam vienam pašam. Pārējie gājuši bojā salā un sniegā, kļuvuši par barību zvēriem un mērķi ļaundariem, kas dzīvojuši svešajās zemēs (neandertālieši, sinantropi, milzīgie alu zvēri - zobenzobu tīģeri, alu lauvas un lāči, kas nu bija izsalkuši, jo trūka barības).
Gājuši dienu, gājuši nakti līdz gurdums un sals pieveicis. Cilvēki aizmiguši saldā un saltā mūža miegā, sastinguši auksti kā akmeņi, ne ugunij, ne Zemes mātei atdoti, ne apbedīti pēc paražas:
''Kad daži atmodās vēlā rīta blāzmā,
Tie vadoni vairs neredzēja.
Iepriekš šķērsojuši augstus kalnus, kur tos sagaidīja tik pat neganti sniegputeņi un sals, cīniņš par dzīvību un ēdienu, pašsaglabāšanos. Cilvēki esot nonākuši piekalnē un paslēpušies alā, kuru drīz vien sala un sniega vētru dēļ nācies pamest. Tāpēc turpinājuši pārgājienu pāri tuksnešainam apvidum, kur tiem uzglūnējuši melnie mednieki. Tad esot nonākuši starp divām upēm, atkal apmetušies alās.
Atliek piebilst, ka tas ir vēsturiski pierādīts stāsts par ariešu un baltu izcelsmi, no kopīgiem senčiem jo ''ir droši zināms, ka ariešu ekspansija Ziemeļa Indijā ir sākusies tikai pēc 1500. g. p. m. ē. no Tuvajiem Austrumiem un Mezopotāmijas puses. Arieši taču atšķēlās no pārējiem baltiem diezgan agri. Vispirms viņi devās uz Ziemeļa Mezopotāmiju, no tās - uz Persiju, Afganistānu un, visbeidzot, uz Indiju, kur atrodam viņu pēcnācējus'' (47). Tā, bet ne visai tā tas notika.