Cirkumponta³ versija

Tā būtībā ir Balkānu versijas papildinājums un ir izteikta pazīstamā padomju valodnieka V.Ivanova pētījumā par dažu metālu nosaukumu izcelsmi viņa populāri zinātniskajās publikācijās (14), tika atkārtota V.Ivanova un T.Gamkrelīdzes divsējumu pētījumā "Indoeiropiešu valoda un indoeiropieši" (55), izsakot priekšlikumu meklēt indoeiropiešu pirmdzimteni Kaukāza kalnu dienvidu piekalnēs, Irānā, Armēnijā un Kurdistānā.

 

 

6. attēls. V.Ivanova versija par daudzvalodības rašanos: I - Vana ezers Aizkaukāzā; II - Urmijas ezers; III - tohāri; IV - Jeņisejas dialekti; V - proprotoarmēņu valoda; VI - hetu valoda; VII - kartveļu valodu saime, VIII - indoirāņu migrācija; IX - vissenāko Eiropas valodu virzība, tostarp somugru valodu virzība; X - iespējamais ceļš, pa kuru indohetu valodas ieplūda Eiropā; XI - tohāru valodas izplatības apgabals Rietumāzijā; XII - protoindu valodas; XIII - indoariešu ceļš uz Indiju, kā arī luviešu valodas izplatības apgabals Mazāzijā; XIV - krētas, mikēnu, grieķu valodu saime; XV - ahijavu valodas; XVI - agrās šumēru valodas; XVII - Elāmas valoda.

           

Vēsturiskas patiesības šajā pirmdzimtenes versijā nav, izņemot atzinumus par ide valodu senāko dialektu izplatību zemēs ap Melno jūru. No V.Ivanova un T.Gamkrelīdzes monogrāfijas izriet, ka līdz 19. - 15. gs p. m. ē. no Atlantijas okeāna līdz Hindukušam ir pastāvējušas ne vairāk par trim indoeiropiešu pirmvalodām: indohetu (indu, baltu, luvijiešu, palajiešu jeb pelasgu, hetu), indoeiropiešu (krētas, mikēnu, grieķu, kolhidas, haju jeb armēņu, tohāru jeb tohru, protosemītu u. c.), ziemeļa kaukāziešu (elama, šumēru, pēchetu, protokartveļu, jeņisejiešu) pirmvalodas, atsevišķi izdalot eblas valodu, kas līdz šim paliek nezināma un neatšifrēta, un basku valodu, kuras sākotne vēl nav pierādīta, jo nav veikti aptveroši pētījumi negroīdu valodās, Āzijas tautu un Kaukāza kalniešu valodās