Āzijas versija ir radusies uz teiku pamatiem, apaugusi ar valodnieku pūlēm, devusi indoeiropiešu (ide) un ide kopīgās valodas jēdzienus, kas stabili iesakņojās valodniecībā.
Tās sākumi ir meklējami 18. gs beigās un 19. gs sākumā ar tā sauktās ķeltu valodas atklāšanu dažās Francijas provincēs, Īrijā, Skotijā, Anglijā, Eiropas centrālās daļas dienvidos un citās vietās. Tam sekoja vācu zinātnieku pētījumi, kuros tika lietots jēdziens indoģermāņi, jo tika konstatēts, ka K.Tacita darbā “Ģermānija” (43) visās aprādītajās ģermāņu jeb Eiropas baltu dzīves vietās ir runājuši valodā, kas bijusi tuva vācu, leišu, latviešu un slāvu valodām. Tikai pirmā un otrā pasaules karu sakarā, kad vārds ģermāņi tika sakompromitēts, atmeta jēdzienu indoģermāņi un saka to aizvietot ar jēdzienu indoeiropieši.
Austrumu versiju ieteica A.Fikte, uzskatīdams Baktriju par indoeiropiešu izplatīšanās sākuma novadu, jo tā atradās starp Hindukuša kalnu grēdu, Oksas (Amudarjas) upi un Kaspijas jūru, Indiju un Eiropu. Šis pieņēmums balstījās uz Vēdu pirmdzimtenes versiju un Saullēktu teiku savdabīgā skatījumā, proti, Purānās aprakstītās sniega briesmas, bēgot no Polārajiem apgabaliem Virma pēdējā apledojuma dēļ, meklēja Tibetā, it kā viņi būtu spējuši pāriet šos kalnus no Sibīrijas puses pretējā virzienā. Ar to sākās jēdzieni indoeiropieši un indoeiropiešu (saīsināti ide) valodas.
Taču tas ir noticis daudz sarežģītāk: ja protobalti, visai iespējams, ir nākuši no Indijas, tad balti, tam pretēji, ir devušies uz Indiju pēc ariešu un sindu kopienu sagraušanas Āzijā, no kuriem Āzijā palika vairāku kopienu bēgļi, kas turpināja kopt zemi un turēt mājlopus, tagad ir pazīstami ar kurdu vārdu. Tātad kurdi ir tik pat veca tauta, cik veca ir Eiropas civilizācija, bet vēl arvien ir atdoti aizmirstībai, viņiem uzkundzējušās svešās tautas neļauj brīvi savas atvases dzīt. No šī viedokļa Āzijas versija tomēr ir pareiza, kaut gan tās būtība bija pavisam cita.