Afanasjevskas senkultūra tiek uzskatīta par Dienvidu Sibīrijas eneolita senkultūru (3. - 2. g. tk p. m. ē.), kura bija izplatīta Hakasijā, Minusinskas iepkakā, - Jeņisejas upes vidustecē, Krievijas impērijas Omsakas apgabalā, Kalnu Šorijā (Novokuzņeckas apgabalā), Altaja novadā un Kazahijā. Senkultūra tika nosaukta pēc Afanasjevas sādžas un Afanasija kalna Hakasijas Autonomajā apgabalā.
Afanasjevkas, Afanasjevas jeb Afanasija senkultūra tika minēta A.Formozova (36), G.Debeca (110), A.Brjusova (316), E.Kuzminas (450), A.Medojeva (458), kā arī V.Masona (498) un citu Krievijas padomju zinātnieku rakstu darbos, no kuru pretrunīgajām un nesistematizētajām ziņām izriet šāds Afanasjevskas senkultūras raksturojums:
(1) līdzenumu kapulauki, kuros mirušie apbedīti akmeņu krāvumu šķirstos saliektā stāvoklī, uz sāna, ar galvu pret saules lēktu, pārkaisot sarkano minerālo krāsu. Šajos kapos atrasti tikai mezocefālie vienveidīgo eiropeīdu gargalvainās un klasiskās varietātes galvaskausi, starp kuriem izdalīt galvaskausu sērijas neesot iespējams kranioloģiskā materiāla nepietiekamības un mērskaitļu lielās tuvības dēļ (110; 450), pie kam nekādu citu cilvēku rasu galvaskausi jeb galvaskausi ar austrumnieciskām iezīmēm neesot atrasti (45;110).
(2) Virszemes un puspagraba stāvbaļķu mītnes ar māla apmetumu, māla klonu, iedziļinātiem pavārdiem, vienpusēji un divpusēji slīpiem jumtiem. Dažviet esot bijušas atsevišķas mītnes, kas izvietotas nokalnēs ar skatu pret upi vai ezeru. Mītņu grupas esot bijušas savienotas ar zemē iedziļinātām un segtām ejām (450).
(3) Saimniecības galvenā nozare esot bijusi zemkopība un piemājas lopkopība, taču dominējusi lopkopība.
(4) Turējuši govis, zirgus, aitas, kazas, mājas cūkas, suņus, ūdensputnus - pīles, zosis.
(5) Audzējuši rudzus, divkanšu miežus, četrkanšu ziemas kviešus, auzas, zirņus, kaut gan savvaļas kvieši Sibīrijā neesot atrasti, kas norādot uz to ievešanu no Aizkalnes ariešu kopienām vai Sindijas (458).
(6) Raksturīga vara apstrāde visās kopienās, vara ieguve Altaja novadā, Kazahijā.
(7) Akmens darbarīki, tostarp slīpēti divu asmeņu laivas cirvji, kuru viens asmens bijis paralēls, otrs − perpendikulārs kātam, kas iestiprināts urbtā caurumā (36). Medību bultu un šķēpu Svidru tipa krama gali ar kātiņu vai bedrīti (499). Dzeramie trauki no vērša raga ar vara inkrustāciju (88). Rotāti šķēpu metamo zižļu kaula gali, kaula un raga kapļi, ādu kasīkļi, žebērkļi, uzgaļi putnu un zivju bultām, šķēpiem (88; 450).
(8) Zivju zvīņas (36).
(9) Prauli, kuros saglabājušās bišu vaska paliekas (450).
(10) Apaļa dibena māla trauki, kunhas ar bedrītēm un ķemmīšu švīkājumiem (88).
(11) Vanagu un pūču attēli uz akmens plāksnēm, kuri, acīm redzot, raksturoja virspasaules un zempasaules spēkus, dzīvības un nāves cīņu (450).
(12) Augsti un apaļi Raganu, garenie Zalkša (Pērkona) mākslīgi uzbērti (5 - 7 m augsti) svētkalni, zem kuriem atrasti akmeņu krāvumi bez apbedījumiem, vara un bronzas depozīti, bet ap svētkalniem bijuši akmeņi saules stāvokļa noteikšanai. Svētkalni esot bijuši katrā apdzīvotajā vietā (314).