Savrūpkapu senkultūra (2300.- 1800. g. p. m. ē.) izdalīta pēc rieteņa sveju un tīringu galā (Dānija, Šlēzviga, Holšteina, Saksonija) bronzas laikmetā izplatītajiem skeletu kapiem, kas izvietoti tīrumā, dārzā, mežmalā, pie mājokļiem pa vienam, diviem un trim vienā vietā.
Tie bija individuāli, savrupi apbedījumi seklās bedrēs, kurās mirušais guldīts uz sāna saliektā stāvoklī, ar galvu pret saullēktiem.
Bedrēs atrastas ziedaugu paliekas, krāšņas apģērba rotas (saktas, saspraudes un kakla riņķi, pogas, sprādzes), kapļi, cirvji, šķēpu un bultu gali, krama lemeši, iejūga metāla detaļas, kas, acīm redzot, bija mirušā darba rīki. Nebija vienīgi sarkanās minerālās krāsvielas iekaisījumu. Pēc apbedījuma piedevām var spriest, ka katrā vietā apbedīts kāds amatnieks vai zemnieks, lopkopis, mednieks vai zvejnieks, bet dažādais rotu daudzums rāda, ka tie ir bijuši dažāda mantiskā stāvokļa cilvēki.