Krišus senkultūra

Krišus senkultūra raksturoja baltu dzimtu dienvidu grupas pieminekļus par laiku, kad tā atdalījās no Sembra dzimtas 12. g. tk p. m. ē. un aizceļoja uz dienvidiem, pelasgu un umbru pirmseņču - Zaāles senkultūru, kura rūtus vēl neskāra, bet apliecina, ka bija notikusi rūtu un sembru sajaukšanās. Pareizāk būtu teikt, ka Krišus senkultūras agros pieminekļus raksturoja Svidru tipa uzgaļi un makrolitiski mikrolitiski rīki, kurus pārklāja sterilu ūdens sanesumu iežu kārta, bet tai aptuveni pēc 1500 g. uzklājās jauna senkultūra, kurā bija arī zīmuļa veida kalumi, kādi bija raksturīgi no Krimas izceļojušajiem rūtiem, kas vēlāk tika nosaukti par rošiem.

Krišus senkultūra neolitā un bronzas laikmeta sākumā izcēlās ar savdabīgiem māla traukiem, kuriem bija sarkani un melni krāsoti līkloči un "S" veida zīmes, stūraini meandri uz brūnas vai dzeltenas joslas kā agrajiem umbru vai pelasgu traukiem un augšminētajiem nodedzinātās Beregovojes podnieka darbnīcas traukiem.

Te agri aizsākās zemkopība un piemājas lopkopība. Mītnes cēlā kā sembri. Pie vienas ūdens tilpnes (ezera, upes) izvietojušos kopienu grupā bija savs svētkalns ar sievietes kontūrām. Krišus upē atklāja pāļu mītnes, mītņu paliekās bija daudz zivju zvīņu. Taču aptuveni 3500. g. p. m. ē. Krišus senkultūra pamazām zaudēja savas un iemantoja Pševoras senkultūras iezīmes, sevišķi lentas tehnoloģiju māla trauku izgatavošanā, sembru stāvbaļķu būvniecības stilu, bet trauki palika daudzkrāsaini. Pārveidības laikā Krišus senkultūra izplatījās visās Rumānijas ziemeļa provincēs, Transilvānijā, Bukarestes apvidū.

Pirms šiem notikumiem, aptuveni 4500. - 3700. g. p. m. ē., Krišus senkultūras apgabalā sāka veidoties atšķirīgā Turdošas - Viņčas apmetne, kurā atkal atjaunojās krāsainie ornamenti, kādi bija Tīras un Bojānas apmetnēs. Šis senkultūras variants ātri izplatījās Oltēnijā, Muntēnijā, Transilvānijas austreņa novadā, Moldovā, Bulgārijas ziemeļa galā. Rumāņu arheologi to nosauca par Viņčas senkultūru.