5. Krusta karu ieskaņas Kurzemē
Kurši no paša sākuma nepiekrita žemaišiem un lejiešiem, nostājās pret kristīšanu un Zobenbrāļu ordeni. Kad svētie vīri it kā tirdzniecības nolūkos mēģināja izcelties krastā, kurši tos sagaidīja ar ieročiem un padzina jūrā, jo viņiem bija spēcīga kuģu flote.
Redzēdami, ka nekas labs nav sagaidāms no Rīgas bīskapa un viņa ordeņa brāļiem, kuršu ķoniņi nolēma uzbrukt Rīgai. Svētās Margaritas dienā agri norīta 1210. g. 13. jūlijā viņu flote pa jūras līci iebrauca Daugavas grīvā. Tur viņi sastapa dažus vācu kuģus, kuriem mierīgi pabrauca garām. Viņi devās tieši uz Rīgu un pārsteidza krustnešus ar pēkšņu uzbrukumu. Rīgas kungus bija tomēr brīdinājuši vācu jūrnieki, kurus kurši sastapa grīvā. Tāpēc Rīgā skanēja baznīcu trauksmes zvani. Notika kauja pie pilsētas vaļņiem, kas turpinājās vairākas dienas. Abās pusēs bija daudz kritušo. Lībieši sava virsķēniņa Kaupo vadībā nostājās krustnešu pusē. Tāpat rīkojās zemgaļi. Pa tām starpām kurši nolēma nodedzināt Rīgu, kālab gar vaļņiem sakūra lielus sārtus, bet pa to laiku ieradās ordeņa papildus spēki no Ikšķiles. Kurši nu bija apdraudēti. Viņi palika pie Rīgas vēl trīs dienas un apbedīja kritušos biedrus, bet pēc tam sakāpa savos kuģos un brauca atpakaļ uz Kurzemi.
Astoņpadsmit gadus kurši neņēma dalību akcijās pret Rīgas kungiem, bet 1228. g. viņi kopā ar zemgaļiem ieņēma Daugavgrīvas klosteri, izlaupīja to un padzina mūkus, tā kā Daugavas kreisajā krastā nepalika neviena Rīgas kungu ligzda. Tā kā rīdzinieki bija aizņemti ar Livonijas zemju paplašināšanu un apgūšanu, pārvaldīšanu un saimniecības pārkārtošanu, tad viņi lika kuršus mierā.
Rīgas domkungu aktivitātes Kurzemē sākās pēc bīskapa Alberta nāves (1229. g.), kas ienesa lielas izmaiņas Rīgā un Livonijā uz slikto pusi līviem un latgaļiem, kuras iesākās ar iekšēju ķīviņu starp svētajiem ganiem. Apspriedies ar Tērbatas un Sāmsalas bīskapiem un imperatoru, Rīgas Doma kapituls ievēlēja par Rīgas un Livonijas bīskapu Magdenburgas premonstriešu klostera mūku un domkungu svēto Nikolaju, bet Brēmenes bīskaps, izmantodams viņam dotās virsgana tiesības, šajā amatā iecēla Albertu Zauerbēru. Doma kapituls tam pretojās. Iejaucās Romas pāvests, uzdodams savam Legātam un vicekardinālam Otonam nokārtot ķīviņu par labu Brēmenes bīskapam. Otons nosūtīja uz Livoniju vicelegātu Balduinu no Alnas klostera. Ar Balduina ierašanos sākās krusta nesēju aktivitātes Kurzemē. Taču par bīskapu tā arī palika svētais Nikolajs, kālab kurši un Kurzemes lībieši nodzīvoja brīvībā daudzus gadus, taču drīz vien pienāca arī viņu kārta krist par upuri nepiepildāmajiem svēto tēvu makiem.
Alnas Balduins Kurzemē tika labi ieredzēts. Tāpēc kuršu ķoniņi, sekodami leišu piemēram, uzsāka sarunas ar Balduinu par brīvprātīgu kristīšanos. Sarunas vadīja ķēniņš Lamekins (Lamekin), piedaloties virsaišiem un labiešiem (seniores). Sarunu rezultātā kurši panāca divu līgumu noslēgšanu ar Romas pāvestu tieši, kura vārdā darbojās Balduins - 1230. g. decembrī un 1231. g. janvārī. Kurši apņēmās kristīties brīvprātīgi, uzturēt priesterus, maksāt tādus pašu nodokļus kā Gotlandes laucinieki, iet palīgā kristiešu karos pret pagāniem, būt paklausīgiem bīskapam, kas tiks iecelts Kurzemē. Kuršiem divu gadu laikā bija jānosūta delegācija pie Romas pāvesta uzticības un padevības apliecināšanai, zvēresta nodošanai, lai turpmāk rīkotos pēc svētā tēva rīkojumiem, ieteikumiem un padomiem. Balduins pāvesta vārdā apsolīja kuršiem mūžīgu svētību un brīvību, mantas neaizskaramību un aizsardzību pret naidniekiem.
Tādā kārtā Rīgas kungi tika pilnīgi apieti. Nemaz nav arī zināms, vai šie līgumi bija spēkā un vai kuršu delegācija nonāca Romā. Neskatoties uz pāvesta Gregora bulām par kuršiem un augsti stāvošā svētā vīra Balduina uzstāšanos, Rīgas un Livonijas bīskaps Nikolajs piespieda kuršus slēgt jaunus līgumus ar Rīgas kungiem. Tāda bija tā Livonijas dibināšana, kurai vārdu deva pēc līvu ciltīm Alberts, jo viņš nepazina sev pakļautās latvju tautas ciltis latgaļus, sēļus, kuršus, zemgaļus.
Livonijas laikmetam ir veltītas vairākas grāmatas, turklāt tā vairs nav aizvēsture. Tāpēc ar šo notikumu pieminēšanu ļaujiet pabeigt šo grāmatu, jo arī baltu civilizācijas vairs nav - tā tika pilnīgi un sistemātiski iznīcināta, ko no paša sākuma līdz beigām darīja varmākām pakļauti cilvēki un vēlāk impērijas, kuras šie varmākas radīja.