Arheoloģe A.Alimane, kas visvairāk ir pētījusi Ziemeļa Āfrikas aizvēstures pieminekļus, atklāja Vidusjūrai tuvos apgabalos no Marokas līdz Nīlas upes ietekai izplatītus sīkus krama kalumus − nažus, bultu un šķēpu uzgaļus. Lai raksturotu šīs senās kultūras pieminekļus, viņa tos nosauca par Kapsas senkultūru un atzīmēja, ka ap 9. g. tk p. m. ē. tādas pašas senlietas ir sākušas izplatīties Vidusjūras austreņa piekrastē un ieiet tā sauktajā Zarzas senkultūras apgabalā, kā arī gar Nīlas upes kreiso piekrasti pret dienvidiem. Tāpēc viņa izteica hipotēzi, ka šo senkultūru varēja izplatīt Herodota pieminētie buivolu gani, kurus no pirmdzimtenes izspieda Mentas cilvēki, ka šie cilvēki, kuru galvaskausi ir bijuši izteikti ovāli, varēja būt šumēru senči, ka par Mentas cilvēkiem sauca skeletus, ko atklāja Mentas alā Marokā (178).
Sengrieķu vēsturnieks un ceļotājs Herodots tiešām rakstīja par buivolu ganiem, kurus ķēruši arābu priekšteči kā pērtiķus un apēduši, skriedami tiem pakaļ divričos. Tie esot bijuši īstie etiopi − neliela auguma cilvēki ar ovālām galvām un melniem, pinkainiem matiem, kas, bēgdami no cilvēku ēdājiem, pārcēlušies uz dzīvi Nīlas augštecē un tagadējās Izraēlas teritorijā, No pēdējiem tad arī esot radušies šumēri un pirmie nomadu lopu gani Priekšāzijā (30).
Padomju laika enciklopēdijās Kapsas senkultūras apraksts patiesībā atbilst laikam, kad Ziemeļa Āfrikā ieceļoja sīkāni un sīkuļi, atnesdami līdz jau nobriedušu seno kultūru, nodibinādami pirmās zemkopības kopienas, kuras balstījušās uz apūdeņojamām zemēm. Enciklopēdijās tika rakstīts, ka apmetnēs esot atrastas līdz 5 m augstas gliemežnīcu un kaulu kaudzes, kurās esot bijušas keramikas lauskas, no strausa olām darināti trauki, ziloņkaula rotas lietas, jau minēto mikrolitu bultu gali.
Kad iedziļinājas ģeoloģijas aprakstos, top skaidrs, ka minētajos novados īstu krama atsegumu nav − tikai lielākas un mazākas lauskas kalnu nogruvumiežos. Tas arī būs mikrolitu noslēpums.