91 Cāms - ekvivalents eiru (seno īru) *saām- ‘zemkopju kopiena’, saglabājies austrumlatgaļu vārdā ciemats ‘kādas dzimtas vienkopus izvietotas mītnes’. Senie latvieši par cāmiem sauca Somijas un Karēlijas iedzīvotājus. Vārds nāk no senā un latviešu cilšu dialektos vienīgā norādāmā vietniekvārda tamais, tamā, tamie, tamās: tamais (gals) ‘tas gals’ kāda attālināta novada apzīmēšanai un tamā (vieta) ‘tā (vieta) kādas konkrētas attālinātas vietas apzīmēšanai’. Senajās latviešu cilšu valodās bija tikai šis norādāmais vietniekvārds, no kura cēlies latgaļu Jersikas ķēniņvalstī lietotais vārds tamnieki ‘turienes iedzīvotāji jeb turienieši’, piemēram, runājot par seno valstu kāda robežas apvidus citas valsts novada, gala, apvidus, ciemata vai viensētu grupas iedzīvotājiem. Jāpiebilst, ka norādāmo vietniekvārdu tās, tā, šis, tas tad vēl nebija, lietoja vietniekvārdu *tam- ar attiecīgu priedēkli, piedēkli un galotni, piemēram, tamis, tama, tamējais, šitentamis (šis tuvējais), tamtamējais (tas visattālākais), tadtamējais (tas aizgājušais jeb pērnais), totamējais (piederības nozīmē), nītamis (lejpusē vai aiz kaut kā esošais), šītamis (tas, kas atrodas augšpus kaut kā, šajā pusē, teitan) u t. t.
92 Epikants - virsējā plakstiņa iekšējās malas noslīdējums pāri asaru ezeriņam. Epikants piešķir taisnām acīm šķietami slīpu griezumu no acs iekšējā kaktiņa uz augšu pret deniņiem un ir droša pazīme cilvēka izcelsmei no kādas somugru cilts. Baltiem epikanta nebija, asaru ezeriņi bija labi redzami. Šī likumība ir spēkā arī tagadējiem cilvēkiem.
93 Volosova - pēc krievu vārda volosi ‘mati’ veidotā muižnieku dzimtas uzvārda tika nosaukta sādžas, pie kuras pirmo reizi konstatēja Volosovas senkultūras pastāvēšanu, no kā ar sarkasmu pret melīgiem pētniekiem volosovieši - ‘pinkaiņi’.
94 Drums - pirmatnējais mežs jeb taiga, kurā cilvēks nav kāju spēris.
95 Dunošā upe - Daugava Indriķa hronikā tika dēvēta par Dunu. Skandināvu sāgās to dēvēja par Düna jeb Dynå , kam pamatā ide *dheu- ‘putēt, virpuļot, brāzties (par krāčainu, lielu, platu upi)’, no kā skaņu mijā ide *dhoug- ‘tūkt, briest’, vidienes baltu *teu- ‘tūkt, pārplūst (par paliem)’ un dudzēt ‘dārdēt, rībēt, atskanēt troksnim, saskaroties vai saduroties’, piemēram, ūdenim sitoties pret akmeņiem. Tagadējais upes nosaukums ir samērā jauns, cēlies no latviešu daudz (daūdz), leišu daūg, narevu (Nemūnas piekrastes leišu) daug, gotu daug, vācu taugen tai pašā nozīmē. Krotē dzirdētā dainā Venta tika saukta par Daugaviņu (198), tāpēc Daugavas nosaukumam ir bijuši dubulta pamati, no kuriem vecākais bija Dunošais upis. Šajā gadījumā esmu domājis epipaleolita daugaviešu dzimtas ceļojumu uz Karēliju cauri visiem nākamo latgaļu novadiem.
96 Etnonīms tambovi nāk no norādāmā vietniekvārda *tama- , kura nozīmes mainījās, atkarībā no galotnes, un *bov- ‘purvs’, no vārdu salikuma tamās bovis ‘tur ir purvs, tajā vietā ir purvs’. Tātad tambovi - purvu novadu iedzīvotāji, kuru dzimtene kopš 11. g. tk p. m. ē. bija Medčēre.
97 Medčēre - salikums no ide *med- ‘drums, mežs, medību vieta’ + *čēr- ‘vieta, kur mežs un krūmi saauguši mudžeklī, kur daudz odu un mošķu, kā arī zvēru’, ‘cērpi, ciņi, cināties, t.i., celties uz augšu kā purva sūnai, kad to samin’, ‘cirst, kņupt, t.i., paklupt pa kaut ko’, ‘iet klupdams, krizdams kā pa ciņiem un siekstām’ (198).
98 Dukte - skuķe, meiča, jaunava, arī meita, māsa, vispār ‘tā, kas ātri tek, skrien, ir ātra, izdarīga, čakla’. Tam atbilst krievu дочь ‘meita (vecākiem)’, latviešu dūkņa jeb dukņa ‘lauma, meža jeb purva meita, spīgana, Raganas mācekle’. Vārds cēlies no ide *dheu- jeb *dhū- ‘skriet, tecēt, ātri čāpot (pa purvu) ka putekļi vien griežas’, no kā *dhū- n- ‘staigns, purvains, dūņas’ un *dhūkh- ‘dūkt, stabulēt, dūdot’, kā arī ‘dūkas, stabule, dūda’, *dhūkti ‘ducināt (par pērkonu), trakot (par negaisu)’. Latviešu valodā no šīm atšķirīgajām nozīmēm ir saglabājušies vienīgi vietvārdi, daži darbības un lietu vārdi: Daukšas sils Raunā, mājas Daukšas jeb Dausti, Dukņas, Dūras Blīdienē, Dūrenes upe Valtaiķos, dūkt, dūdot, dūja, dūksnājs ‘kaut kas ar purviem un dūksnāju saistīts, ar maldugunīm, kas bieži redzamas mitrās vietās, kur spīd prauli, dzīvo pūces, zalkši, krupji, vardes’. Tātad no šī senā vārda ir palikušas tikai atskaņas.
99 Melns nozīmēja ‘jebkuru tumšu krāsu’, arī sarkanu, zilu, melnu, ne tikai ogļu, darvas un melnzemes krāsu, jo vārds melns ir nācis no ide *mel- ‘tumša (arī sarkana, melna, zila) krāsa, netīrs’, no kā māli, kurus kaltēja un samala miltos telpu iekšējai apdarei. Tāpēc vārds tiešā tulkojumā ir izsaucis neizpratni, jo, piemēram, mālus, kas tagadējā izpratnē ir kastaņbrūni vai vienkārši brūni, vai arī pelēcīgus matus neviens nesauks par melniem, kā arī neviens vairs neuzskatīs burkānu vai sarkano bieti par melnu.
100 Burts - kāda Volgas upes pieteka, iespējams, ka tā bija pieminētā Straujā Priežupe, kura lielajos Volgas un Donas upju līkumos savienoja abas kuģojamās upes it tuvu un kalpoja nokļūšanai no Hirkas (Kaspijas) jūras pa Volgas upi uz Donas upi, uz Lielburtijas Mēness galvaspilsētu un citām vietām tirdzniecības darījumos Austrumeiropā, turklāt pa šo ūdens ceļu it viegli varēja nokļūt Azovas ezerā un Ponta jeb Melnajā jūrā, kur atvērās citu ūdens ceļu vārti (daures, dores, duris, durvis).