131 Helada - helēņu apdzīvotās zemes, vispār - Senās Grieķijas poētisks nosaukums no gr. heliōs ‘saule, saulains, gaišs’ un no sengrieķu Saules dieva Hēlija vārda, kam pamatā bija Helēņa, pelasgu un ahijavu gaišmatainā jaukteņa, helēņu ciltstēva vārds, kas latviešu valodā būtu nosaukts par Gaišādaino nozīmē ‘Gaišmatainās un gaišādainās mātes ieņemtais’, jo ir jāņem vērā, ka Helēņa iedibinātā, pelasgu un hetu verdzeņu dzemdētā sabiedrība bija krasi patrilineāra, kurā valdīja tēvu despotijas; tātad helēņi - antipods baltu sabiedrībai, kaut gan tie bija draudzīgāki pret baltiem, jo neiznīcināja baltu ģenētisko fondu - vīriešus. Grieķiskais Grieķijas nosaukums ir Hellās jeb Elliniki Dimukratia ‘Grieķijas Republika’, kurā aizvien vēl ieiet Pelasgijas dienvidu daļa.
132 Solons (gr. Soloh, dzimis starp 640. - 559. g. p. m. ē.) - Senās Grieķijas pirmais vēlētais valdnieks, dzejnieks, rakstnieks, filozofs, zinātnieks, kas apvienoja atsevišķās, dažādas etniskās izcelsmes valdnieku pārvaldītās provinces vienotā Grieķijas valstī kopš 594. - 593. g. p. m. ē. un savrupās tautas grieķu tautā. Viņš atcēla parādu verdzību, iedibināja vēlētas pilsētu pārvaldes, īstenoja naudas reformu, unificēja mēru un svaru sistēmu, sāka ģints zemes sadalīšanu atsevišķām personām, likvidējot ģinšu pārvaldes despotijas, ieviesa konstitūciju, kas pilsoņu tiesības un pienākumus noteica nevis pēc piederības pie pirmā valdnieka (ciltstēva) ģints - helēņiem, ahajiem, danaidiem, pēlopīdiem, spartohīdiem u. c., bet gan ar likuma spēku, izveidoja valsts pārvaldei 400 ievēlētu pārstāvju palātu kā valdnieka padomdevēju orgānu, iedzīvotājus sadalīja trīs nosacītās kastās pēc mantiskā stāvokļa, pastāvot tiesībām pāriet no kastas uz kastu (88).
133 Huika - Konjas zemienes senās zemkopības sākuma centrs - neolita piemineklis un senas pilsētas drupas Turcijas dienvidu Konjas zemienē, kurā aizsākas hetu ciltis nēsieši un kura bija pelasgu kolonija.
134 Tēbas (gr. Thebai) - hetu un pelasgu nodibināta pilsēta, pilsētvalsts un apgabals senajā Pelasgijā. Šajā gadījumā pilsēta (ēģipt. Uāsef) Senajā Ēģiptē, kuru sengrieķi sauca pat Tēbām. Tēbas bija Senās Ēģiptes galvaspilsēta laikā no 22. līdz 11. gs p. m. ē. Senās Grieķijas karaspēks Ptolemaja IX Sotera vadībā pakļāva Seno Ēģipti un iznīcināja Tēbas 88. g. p. m. ē. Kopš tā laika šajā teritorijā tika nodibinātas Luksoras un Karnakas pilsētas. Tēbās atrastas augšminētās ziņās par miermīlīgajām tirgotāju jūras tautām - pelasgiem, hetiem, sīkāniem, sīkuļiem, umbriem, ligūriem, illīriem, ariešiem no Indijas, par pelasgu un hetu palīdzību Senās Ēģiptes jeb Tēbu valsts nodibināšanā, par pirmo Senās Ēģiptes hetu izcelsmes valdnieku Mēnesi. Bijušo Tēbu apkaimē tika atklāti slavenie Ēģiptes pieminekļi - piramīdas, sfinksas, Memnona kolosi, Amenhotepa III templis, Ramzesa III pils un Hatšepsutas (ēģiptiešu valdniece, kas apprecēja hetu valdnieka Hatusila dēlu, kas kļuva par faraonu Ramzesu III), citas 58 kapenes Valdnieku ielejas klintīs un sfinksu alejā Valdnieku ielejā. No Tēbām nāca Ibermaueras senkultūras cilts un Kenijas Omo upes baseina nēģeru kopīgu pēcnācēju ahajavu senči kā faraonu algotņi, nākamie ahaji, helēņi, danaīdi, pēlopsīdi, kekropsīdi, teitoņi, franki un alemāni, kālab Tēbu vārds viņiem bija sena leģenda kā mums Piena upe baltā māla ķīseļa krastos Sindijā. Nosaukuma pamatā bija seno vācu Taube ‘balodis’, kas, acīm redzot, bija kopējs vārds visām baltu ciltīm, turklāt grieķu burts τ (tau) ir tam vēsturisks atgādinājums.
135 Seisa - sena kulta vieta un Saules dieva templis Tēbās (Ēģiptē), kur izauga senās Ēģiptes Seisas pilsēta.
136 Atlantīda - hipotētiska sala, valsts, pilsēta, osta Platona darbā “Timejs”, par kuras vēsturisko atrašanās vietu uzskata pelasgu Poseidonijas valsti. Tās pieminekļi tika atrasti Santorinas vulkāna milzīgajā kalderā tagadējo Santorinas salu rajonā Egejas jūrā. Šis vārds ir nācis no sengrieķu olimpiskā dieva Atlanta vārda Atlass jeb Atlantos. Atlants bija titāns, kas uz galvas ar rokām turējis debesu jumu. Šajā vārdā vēlāk nosauca pirmo kakla skriemeli, kas ir savienots ar pakauša kaulu un kuram šajā gadījumā bija jāpilda Atlantam līdzīgs darbs. Pēc flāmu viduslaiku matemātiķa un kartogrāfa Merkatora ziņām Atlants esot bijusi vēsturiska persona un valdnieks Trojā, kālab tam par godu Merkators nosauca pasaules karšu sakopojumu par atlantu. Vēlāk šos nosaukumus piešķīra augu, dzīvnieku, pasaules tautu, anatomijas ziņu vispasaules apkopojumiem. Ja tāda vēsturiska persona tiešām bija, tad ne Seisas Saules tempļa priesteris, ne Solons, ne arī Platons, kas apdziedāja Solona demokrātiskās reformas kā paraugu pasaules valdniekiem, nebūs zinājuši par šo personu. Tā kā Troja bija Poseidonijas sastāvdaļa, tad Atlants būs bijis Poseidonijas valdnieks, kura vārds piešķirts Atlantijas okeānam.
137 Vācas gals - tagadējā Vācijas teritorija no Oderas upes līdz Reinas upei un no Baltijas jūras dienvidu piekrastes līdz Donavas upes kreisajam krastam. Nosaukums ir nācis no vārda vācietis. Valodnieks K.Būga rakstīja, ka latviešu valodas vārds vācietis un lietuviešu valodas vārds vókietis esot cēlušies no lietuviešu vārda Vókia un latviešu Vācas gals (novads), kā senajos laikos esot saukuši kādu novadu Zviedrijā, saistot to ar Jordāna pieminētās cilts Vagoth (gotu ‘dieva jeb dievišķās tautas’) vārdu, bet K. Tacits sauca Vagoth par svejiem, citi senie autori - par svēbiem, lietoja jēdzienus Svēbija (Baltija) un Svēbu (Baltijas) jūra.
138 Deiči jeb doiči - vāciešu pašnosaukums, cēlies no ide *dei- ‘gaiši mirdzēt, atspīdēt (ūdeni)', kas pilnībā apmierina sembru ceļojumu iespaidus un atbilst viņu toreizējam ārējam izskatam: viņiem bija balta, gaiša āda un dzelteni mati; viņi apmetās dzīvot tikai lielu upju un ezeru krastos, kur gaiši atspīdēja saules stari. Etnonīms vācietis latviešu valodā ir saglabājies no aizvēstures laiku jēdziena ‘Vācas gala ciltis, iedzīvotāji, tautas’, bet vēstures gaitā, sakarā ar Livonijas laikmetu, tas ir guvis naidīgu nozīmi, kaut gan tajos notikumos Vācas gala ciltis cieta no svešinieku iebrukumiem līdzīgi latgaļiem, kuršiem, zemgaļiem un sēļiem. Vēstures gaitā zem etnonīma vācieši nākas saprast jauktu etnosu, kurā iegāja pelasgi, umbri, heti, veneti, illīri, Rieteņa ciltis, roši, huņņi, sarmati, sibīri, no Romas verdzības atbrīvotie citu tautu vergi no Āzijas un Āfrikas, arī baltu izcelsmes vergu dzimtas, kā arī ahajavu izcelsmes alemānu ciltis, teitoņi un sakši, kuri guva virsvaru par deičiem. Tāpēc etnonīms vācieši nav lietojams aizvēstures apskatā - būtu ieteicams lietot vārdu deiči ‘gaišie, mirdzošie’ un atstāt seno nosaukumu Vācas gals, kas diemžēl vairs netiek lietots.
139 Ģermāņi un sveji - Romas vēsturnieka K. Tacita doti etnonīmi Vācas gala un ne tikai Vācas gala vienveidīgajām baltu ciltīm, pavisam sniegdams 54 paša sacerētus nosaukumus Vācas un Rieteņa ziemeļa gala “ģermāņu” ciltīm. Vārda sveji skaidrojumu esmu sniedzis 2.10. ps. Vārdu ģermāņi K. Tacits ir ņēmis no Romas impērijas imperatora Dimitiāna valdīšanas laika (1. gs m. ē.) Reinas 8. romiešu leģiona virspavēlnieka (13. g. m. ē.), imperatora Kaligula tēva Germanika (Germanicus, dz. 15. g. p. m. ē., gāja bojā Sīrijā 14. g. m. ē.), Romas impērijas Ģermānijas kolonijas dibinātāja vārda. Tāpēc šis etnonīms nav lietojams baltu cilšu apzīmēšanai.
140 Pūnieši - neskaidras izcelsmes un etimoloģijas etnonīms, Āfrikas ziemeļa piekrastē dzīvojušo baltu, ibermaueriešu, nēģeru un feniķiešu izcelsmes, Kartāgas pilsētvalstī dzīvojušo cilšu romiešu dots nosaukums, kura pamatā varēja būt ide *pū- (n)- ‘piepūsties, piebriest, uztūkt’, no kā *pūne ‘siena vai salmu guba, malkas vai koka būvmateriālu krāvums’, ‘vēdināma nojume kaut kā glabāšanai’, ‘neliels siena, salmu, pelavu, malkas, baļķu, dēļu, jumta skaidiņu glabāšanas jeb keramikas trauku vai ķieģeļu atdzesēšanas šķūnis’ un *punts ‘uztūcis, tukls cilvēks, resnvēderis, dūšīgs vecis’ (198).