11 Inkarnācija - miruša cilvēks dvēseles iemiesošanās (atdzimšana no jauna), izpausme kādā būtnē (bērnā, dzīvniekā, putnā).
12 Tartars (gr. Tartaros) - mirušo pazemes valstība sengrieķu mitoloģijā.
13 Tlatis - senbaltu ‘lācis, purvu mežu bradātājs, saimnieks, čāpotājs’. Pamatā ide *tl- ek- (tagadnes forma) un *tl- ak- (pagātnes forma) no ‘stampāt, mīcīt, mīdīt’, kam bija paralēlas formas *tolk- un *tlak- tai pašā nozīmē. Tātad *Tlatis jeb *Tlaķis ‘Mīdītājs’, no kā senprūšu *tlokis ‘lācis’ un Tlokumpelk ‘Lāču purvs’, sindu un alānu ars ‘lācis’ un arra ‘lāču māte’, kam pamatā ide *rd- ‘lāča rūciens’.
14 Makrolītiski mikrolītiskā krama industrija - no gr. makros ‘liels’, gr. mikros ‘sīks, mazs, niecīgs’ un gr. litos ‘akmeņi’, latīņu industrija ‘rosība, darbība, ražošana, izgatavošanas metode kopā at ─ izgatavošanas vietu’ veidota frāze ‘no krama akmeņiem darinātu lielu un sīku darba rīku ražošana jeb ražotne’.
15 Rota – sākotnējā nozīme ‘tērps. apģērbs, kas silda un piesedz’ (198).
16 Pirts – no ide *pŗ- ‘sist, pērt, pērties’, no šejienes pirst ‘iet līgavas raudzībās’, pirslis ‘precinieks, tas, kas prasa meitu par sievu’, turpretī latv. pirtīžas ‘mazgāšanās pirtī pirms dzemdībām, raugos iešana, raudzībnieku mielasts pēc bērna piedzimšanas’ (198), kas pēc latviešu un leišu mitoloģijas bija viens no Māras un viņas meitu pienākumiem.
17 Burts - tohru *burt- + *as nozīmēja ‘Burta dēls, varonis, cīnītājs, kaujās saucējs’, bet ide, leišu, latviešu un krievu *burt- 'aulis, dore, bišu koks, bišu strops, koks ar dobumu, kurā mīt un sagādā medu meža bites', kā arī 'griezt, iegriezt zīmes kokā, lai vieglāk atrast vai noteikt, kam bišu koks piederēja’. Tā bija bišu koka pirmā atklājēja piederības zīme, kas brīdināja, ka koks jau pieder kādam citam. Iezīmētus kokus un iezīmju kociņus, pašas iezīmes sauca par burtēm jeb burtu kokiem: "Nav neviena ozoliņa burtainām lapiņām" (LD 10337). Vēlāk burtes lika apcirkņos, lai apzīmētu nošķiramo maizes, lopiem izēdināmās un sēklas labību. Burte bija tas pats, kas birka. No šejienes radies burts kā rakstu zīmes vispārīgais nosaukums.
18 Lets - lejiešu jeb leišu cilšu pirmais tēvs, Latas jaunākais dēls. Pārveidots mūsdienu latviešu valodā no ļoti senā ide *lėi- ‘liet, tecēt, plūst’(par šķidrumu, ūdeni), (198), no kā ide *lento- ‘lenta, liepas lūki, plats un garš priekšmets’, *leij-a ‘ieleja, pa kuru plūst gara, lentas veida straume, liet šķidrumu nepārtrauktā strūklā’ no kā radušies vārdi lieta, lietāt, lūki - liepu vai nātru šķiedra, leitis jeb lejītis ‘tas, pie kura ciemos jābrauc laivā lejup pa garu un platu straumi’, kas atbilst epipaleolita dabas vides izpausmēm. Tātad Ūdensvīrs, Lietišķais, Laivinieks, Mainīgais, Straujais, Plūstošais, ‘cilvēks, kas dzimis pasaules plūdu laikā’.
19 Sembris - no romiešu senrakstos minētā senā vietvārda Sembria, ar kuru apzīmēja sembru apdzīvotās teritorijas Vislas un Oderas upju piekrastēs, tagadējo Poliju, Čehiju, Slovākiju, Ungāriju, Vācijas Kotbusas apgabalu. Pamatā noģiedums no prūšu Wisamb(ri)s ‘sumbrs, taurs’, leišu sumbras, kas bija saistīts ar latviešu sabrs ‘spēcīgs, plecīgs’, subris ‘stiprs, spēcīgs’, sebris ‘liels, nikns suns - vilks’.
20 Šļūce – nārtu un ragavu vissenākais prototips. Vārda pamatā ide *sleuk- ‘šļūkāt, slīdēt’; ‘šļaukus gulēt gari iztieptam’; ‘padarīt slīpu un slīdošu’. Pirmās šļūces bija divas vienā galā krustiski ar lūkiem sasietas kārtiņas, kuru otru galu sasēja plati ar kādu pinumu tā, lai kārtis kalpotu par sliecēm. Pinumu sastiprināja ar krustiski uzsietu rāmi. Tajā lika velkamo – nastu, akmeņus, sēdināja bērnus un vecus cilvēkus pārgājienu laikā. Sākumā šļūci nostiprināja uz pleciem un vilka spēcīgs vīrietis, bet līdz ar suņu, ziemeļbriežu, tauru un meža zirgu pieradināšanu, tos ieradināja vilkt šļūces, uzsienot garākos kāršu krustiskos galus uz sakausta vai vērsim pie ragiem. Tādas šļūces lietoja arī indiāņi kā vasarā, tā ziemā.