111 Arkls, rals bija platība, ko viens arājs spēja apart vienā dienā ar viena zirga vilktu čača, viena vai divu lemešu arklu, neslinkodams un nesteigdamies. Bija lielā un mazās arkla laukuma mēri - lielo arklu vilka divi zirgi (1 lielais arkls = 1,5...1,7 mazajiem arkliem). Arklu kā aramzemes laukuma mēru ieviesa senprūši vismaz kopš 2. g. tk p. m. ē., bet vēlāk pārņēma kurši, leiši, latgaļi. (272). Pēc citiem avotiem arklu kā sējumu laukuma mērvienību vēl agrāk lietoja pelasgi (498).
112 Ginks - agrāk Eiropā plaši ieplatīts, tagad izmirstošs Ginkgoatae vai Ginkgoopsidae klases mikrofilo kailsēkļu apakšnodalījuma koks, kas cēlies krīta periodā. Eiropā bija izplatīta tikai divu daivu ginks (Ginko biloba) - ļoti dekoratīvs, gleznaini sazarots koks ar vēdekļa veida lapām, plūmju veida gaļīgiem un sulīgiem ēdamiem augļiem, kuriem bija koši sarkans vai dzeltens apvalks. Tagad audzē kā krāšņuma koku (Latvijā reti).
113 Sudāvi - ‘purva ļaudis’, no *sud- (skat. 24. un 25. skaidrojumu). Vārda izcelsmei ir dažādi skaidrojumi, visticamāk ‘purva ļaudis’. Domā, ka pamatā varētu būt kuršu *sub- vai prūšu subs ‘pats’ (prof. Loja) kā vārdā saāmi ‘mēs paši’ vai ariešu *sub(h)ri apa ‘gaišais, saulē mirdzošais ūdens, slapjums kā purvā’. Pēc O.Trubačeva domām pamatā ir bijis ide sub(rap)- as ‘sudrabs kā gaiši mirdzošs metāls’, kas līdzīgs saules mirdzumam ūdenī vai citā slapjumā (198), resp., nonākam atpakaļ purvā. Nevajadzētu aizmirst, ka vārds balti ir nācis no saules spīduma purva ūdenī, ka senās svētvietas, tostarp Stonhendžas observatorija Anglijā un Čongaras universitāte, visbiežāk tika atrastas purvu malās vai salās, ka gandrīz katrā purvā tika atrastas seno baltu pāļu mītnes. Sudāvu pirmdzimtene tiešām atradās lielajos Pinskas purvos. Tāpēc tik pat labi sudāvus varētu dēvēt par purva ļaudīm (106).
114 Rūti, roši, roksalāni - etnonīmi, kuru pamatā ir ide *reu- un *rū- skaļu balsu atdarināšanai, kas lietoti nozīmēs: ‘steigties, mesties, glābiņu meklēt (par nogalināmu dzīvnieku)’ > ‘bēgšana no likteņa ļaunuma vaidot un stenot’, kaut gan sākuma nozīme bija ‘māli, tumša krāsa’ (sarkano krāsu no melnās neprata izdalīt), no kā rūtas, gotu rhoschi ‘roši, rosīgie, steidzīgie, bēgošie’ vīkingu laiku normaņu rhossi ‘klaidoņi’, kā viņi sevi sauca, kas sakrita ar rūtu gotisko nosaukumu, bet ziemeļnieku valodās pārtapa par *ruks- ‘rukšķēt, cūka, rukšķis, cūku kopējs’, par sengrieķu *rox- (rōks- ) ‘liktenis, likteņa nolemtie, bēgļi, likteņa lēmēja dievība putna izskatā ar sievietes galvu un matiem’, par ide *rak- ‘rakt, rakņāt, meklēt’, piemēram, meklēt glābiņu no kaut kā. Tātad roksalāni ‘likteņa piemeklētie patvēruma meklētāji’ (no 55. un 198. publ. - skat. “Literatūra”). Sinonīmiem rūti un roši (o > ua, ou > a, ū; th > sh > š) ir vēl citi skaidrojumi: pide (pirms ide) *r(H)u- jeb *ē t- lietoja ar plašu nozīmi saistībā ar rudas, tumšas krāsas materiāliem - māliem, asinīm, rūsu, sarkano minerālo krāsu, kuru kaisīja apbedījumos, ar ugunskura atspīdumu, siltumu un vēlāk ar varu (55), no kā hetu *RoH2(s)- , H2 - laringāla fonēma, kuras izruna vēl nav noskaidrota, nozīmēja ‘pēdējais likteņa lēmums’, ko noteica priesteriene, izmetot iezīmētus kauliņus “burtes” (367), bet no tā atvasinātais ide *reudh- varēja nozīmēt ‘sarkans kā zieds un asinis’, ‘ruds kā lapsa’, ‘brūns kā lācis’, ‘sarkanbrūns kā māli’ (198). Ivanova un Gamkrelīdzes skaidrojumā šis atvasinājums esot nācis no pide *ēt- ‘brūns un lipīgs’, no kā *rētudh- ‘ar sarkanu un lipīgu mālu noziestas, vēl neizžuvušas rūtis sarkanas kā asinis un rudas kā lapsa’, ide *reudh- ‘rūtis ar asins piejaukumu brūnas kā lāča vilna’ (55), no kā arī rūtu otrreizējā izgudrotāja vārds Rūts un viņa pēcnācēju cilts etnonīms rūti. Taču Ivanova un Gamkrelīdzes skaidrojumā skaņu mijā no *ēt- > *rēt- radās lietvārda sakne *ē eu- ‘ātra kustība, pārvietošanās, nemiers, neapmierinātība, steiga, bēgšana’, verbs *ē uo- > *ē uoti 'skriet, rakt, post, mainīt dzīvesvietu', no kā jaunvārdi ide *reudh (s) 'sarkans kā ugunī apdedzināts māls’ un ide *ŗ(H)- kustības kā tādas apzīmēšanai, bet ide *eŗ- ‘sakustēties, sajaukties, pacelties, pārcelties, izaugt’ un ide *er- ’rūpēties, gādāt’ (55), bet K.Karulis uzskata, ka no ide *er- radušies rietumbaltu valodas dialektu atvasinājumi *ruos- , *reus- > *ruoš-ti = *ruost ‘post’ > ross=rošs ‘rosīgs, saposies, darbīgs, nemierīgs’, no kā latviešu rosīgs, rota kā apģērba detaļa, kā greznums (198). Tātad valodnieki, paši to necerēdami, ir devušu rūtu aizvēstures piedzīvojumu ainas no viņu sākotnes epipaleolitā līdz izzušanai 5. - 6. gs m. ē.
115 Vārda pannoņi pamati, manuprāt, ir vēsturiski lingvistiskā saistībā ar Dzintara ceļu un Romas imperatoru interesi pakļaut šī ceļa sākumu savai pārvaldei, lai izbeigtu uzbrukumus tirdzniecības kuģiem, kuri devās uz Sembriju un Prūsiju pēc dzintara; var minēt illīriešu cilmes grieķu valodā iegājušo vārdu pontos ‘jūras ūdensceļš’, kam atbilst prūšu pintis ‘ceļš’, latīņu pōns, ģenitīvā pontis, ‘sprunguļu ceļš purvā’, lietvārds nominatīvā pontis ‘plosts’, kam atbilst lejasvācu Pfanne ‘panna, bļoda, bļodveida ieplaka’, no kā izriet šī vārda nozīme ‘bļodas veida ieplakas iedzīvotāji’. Tāda bļodveida ieplaka ir Morāvija, kura tad arī ir devusi šos vārdus Pannonija un pannoņi un kurai gāja cauri galvenais Dzintara ūdens ceļš. Turklāt Morāvijas sembri esot palīdzējuši pārvilt kuģus uz Īstas (Donavas) upes pietekām, prasīdami krietnu samaksu, kas nepatika Romas imperatoriem.
116 Pelasgi - grieķu Pelasgoi (Pelasgoi), Sembra ģints totēmiska cilšu grupa, kas epipaleolitā un mezolitā apmetās uz pastāvīgu dzīvi Balkānu un Anatolijas pussalās un tām tuvās Vidusjūras iekšējā ezera salās. Viņiem bija divi totēmi - dzēse (melnais stārķis) un īve, kuru nosaukumi pelsagu un hetu ide dialektā bija līdzīgi. Īve ir daudzgadīgs skuju koks, kas senlaikos bija izplatīts visā Eiropā. Īves stumbra un lapu sula ir indīga. Šo indi izmantoja, bultu saindēšanai, ārstniecībā, rituālos, jo mazās devās šī sula darbojas narkotiski un izsauc halucinācijas. Toties īves augļi nav indīgi, - tie ir kauleņi ar mīkstu, sulīgu un ļoti garšīgu vidu, ar sarkanu apvalku, un tika lietoti pārtikā kā lielisks vitamīnu avots, bet sulu izspieda, raudzēja un saldināja ar medu, iegūstot sārtu medvīnu, kas bija samtaināks par vīnogu medvīnu. Šo īpašību dēļ kāda pelasgu cilts izvēlējās īvi par totēmu, no kā viņu cilts nosaukums vienkāršojumā pelasgi, kas nāca no salikuma ide *bhel- ‘balts’ spodrs, mirdzošs’ > *pell- ‘bālgans, pelēks’ + ide *ās- ‘āda, apvalks, miza’ + ņ [ide *ōdh- (os) ‘adatains, skujains (par skuju koku) < > ide ōģh- ‘ogas, augļi’] = *pelās’ghos > pelasgi. Kādas citas pelasgu cilts totēms bija dzēse, grieķu (ahajavu dialektā) pelargos ‘pelēkais gājputns’, kā pamatā ide *pel- ‘pelēks’ + ide *ās(k)- ‘spalvas’ + *gā(gha)s ‘gājputni, gāgas, gaigalas ( gāgātājas - dzērves, dzēses kā putnu klaigu atdarinājums), no kā pelāskghos, bet ahaju pelasgos (pelasgos) ‘jūra’. pelasghikos populus ‘jūras ļaudis. jūras tauta’, kā pelasgus it pamatoti sauca senajā Ēģiptē, turklāt no Ēģiptes faraonu algotņiem cēlušies ahajavi, kuru pēcnācēji nāca no pelasgietēm un dabūja ahaju vārdu, kā sevi dēvēja sengrieķi, visu saprata pa savai modei, jo arī Herodots šo vārdu skaidroja nicīgā nozīmē ‘jūras klaidoņi ar pieskaņu ‘barbari’, kā viņus esot saukuši Pelasgijas iekarotāji un jaunie valdnieki, kas pelasgus padarīja par vergiem.
117 “Alpas un Ambra ģimenes…” – pēc mutvārdu aizvēstures teikas umbru cilšu pirmā ģimene. Vārda Alpa pamatā ir senvārds alpa ‘posms, jonis, brāzma, steigties, paliekot bez elpas’, no kā elpa ‘gaisa ievilkšana plaušās, piemēram, pēc skrējiena’. Etimoloģiski vārda pamatā ir ide *bhal- ‘balts’, runājot par tvaiku veidošanos aukstumā no straujas elpošanas un sniegotos kalnos, no kā latīņu alba ‘balts, balta’ un Alpi ‘kalni ar baltām sniega cepurēm galos’, kuros ‘kāpjot un ejot, elpa aizraujas un balti garaiņi nāk pa degunu ārā’. Illīru *ambr- ‘taurs, sumbrs’, kas atbilst prūšu wisambris, no kā umbru *mbr ‘sumbrs, taurs’ un umbri kā sumbru un tauru totēmiskā ciltis Alpos un Itālijā, bet saīsinājums no Wisambris ir Sembris.
118 Illīri - sena pelasgu cilts, kuras senči likuši pamatus umbru ciltīm, etnonīms, kura pamatā ide *jiek ‘tik daudz, kamēr (pastāvēs, eksistēs)’, no kā *jiel- ‘jel, jele, taču, tomēr, bet tiešām’, runājot par kaut ko vēlamu un lielu (mērķi, priekšmetu, plašu ūdens lauku nozīmē liels ezers vai jūra’, un ide *lēr-- sena pelasgu cilts, kuras senĨi likuÅ