3.st saturs3. Burti, alāni un “baltie
pečeņegi” pret krieviem
Burtu liktenis pēc krievu hronikām bija cieši saplūdis ar tā saukto balto pečeņegu likteni, par kuriem A.Smirnovs rakstīja Saltovas - Majackas senkultūras izzušanas sakarā par 10. gs beigās notikušo Mēness pilsētas cietokšņa krišanu krievu rokās; proti, viņš domāja, ka cietoksni esot sagrāvušas pirmās mongoļu ordas, starp kurām esot bijuši baltie un melnie pečeņegi, bet tam nebija pierādījumu (329).
Krievijas arheoloģe E.Šarafutdīnova bija pārliecināta, ka Majackas cietoksnis vēl esot pastāvējis 13. gs cēls un vesels, bet dienvidu cietokšņi tikuši sagrauti huņņu iebrukuma laikā, tad atjaunoti un pastāvējuši nu jau kā burtalānu kultūras pieminekļi līdz 13. gs, bet Smirnova hipotēzei par Mēnespilsētas krišanu neesot pamata (184).
Krievijas vēstures pētnieks G.Afanasjevs izteicās divdomīgi par Majackas cietokšņa sagraušanu, par burtu pieminējumu vēl 16. gs zemesgrāmatās sakarā ar Mordovijas okupāciju un arklu reviziju nodokļu uzlikšanai. Viņš uzskatīja burtus par baltajiem pečeņegiem, bet nespēja izskaidrot, kā pečeņegi varēja nonākt mordoviešu galā, jo pēc loģikas šīm tautām vajadzēja būt naidīgām, pečeņegiem pēc krievu hronikām vajadzēja dzīvot Melnās jūras Piedņepras stepēs. Tāpēc viņš nepiekrita A.Smirnovam jautājumā par pečeņegu lomu burtu izzušanā, jo pēc krievu hronikām pečeņegi cīnījās burtu un alānu pusē (34).
Ibn Falads par pečeņegiem rakstīja, ka "bečenegi, atšķirībā no melnajiem rossiem un melnbārdainajiem gūziem, ir pagarām sejām kā ģermāņi, gaišiem matiem kā baltieši, gludi skūtām bārdām: bārdas tiem ir gaišas, āda gaiša, kālab bārdas rugājus nevar saskatīt pa gabalu, bet skaidri ir redzams, ka tad, ja tās rūpīgi neskūtu, tās izaugtu spēcīgas" (228).
Svētais Konstantīns piebilda, ka “pečeņegi valkā bezpiedurkņu jakas, kas nav kā rossiem krekli līdz ceļiem, bet augstāk apgrieztas, pie tam šīs jakas krūšu pusē un apakšpusē ir krāšņi izšūtas ar krāsainiem diegiem, saspraustas ar saktām, sajoztas ar bronzas jostām; zem šīm jakām valkā skaisti baltus linu kreklus ar skaisti izšūtām, platām piedurknēm, kuru gali apņemti ap delnām ar manšeti, bet savus skaistos, dzeltenos, kuplos, samtainos matus šie blēži paslēpj no svešām acīm zem caunādas cepurēm, it kā kaunētos par tādu skaistumu" (517).
Krievu hronikās tika minēts, ka baltie pečeņegi esot karojuši Sudāvijas dienvidu galā pret krievu kņazu Jaroslavu, bijuši draugos ar huņņiem, karojuši Donas upes piekrastē ar grieķiem un Čerņigovā pret krieviem (374).
Lai mīkla būtu vēl ''grūtāk'' atminama, tad jāpasaka vēl šādi fakti.
Kņaziene Olga esot bijusi balto pečeņegu sievietes meita. Tāpēc tikai pēc sievas nāves 969. g. kņazs Svjatoslavs esot uzdrošinājies iet uz pečeņegiem Donas upes piekrastē (517).
Kad Jaroslavs esot devies iekarot sudāvu galvaspilsētu Drūguču, sarīkojis asiņainus karus pret čehiem un ungāriem, baltie pečeņegi šo uzvarām vainagoto krievu varoni esot sagaidījuši pie Sindas krācēm. Kad kņazam par to esot ziņojuši izlūki, viņu pārņēmušas bailes no šiem viltīgajiem un bezbailīgajiem vīriem. Baltie pečeņegi esot saukuši Jaroslavu par kankari (vilku) un teikuši, vai tad kankarus nenositot, lai tie neiebruktu aitu barā; ja krievu kņazs kļūst par kankari, tad viņš ir jānogalina, kamēr vēl nav traks kļuvis.
Jaroslavs tāpēc esot ziemu pārlaidis kādā Poļesjes krievu cietoksnī. Pavasarī mēģinājis nokļūt Kijevā pa aplinkus ceļiem, būdams cerībā, ka baltie pečeņegi būšot viņu aizmirsuši un nomierinājušies. Taču dzeltenmatainie un brūnmatainie pečeņegi Kūra vadībā esot gaidījuši Jaroslavu pie Sindas Velnu salas krācēm, kur tos neviens neesot cerējis sastapt, sakāvuši kņaza karaspēku, Jaroslavu saņēmuši gūstā un nocirtuši tam galvu; galvu uzkāruši mieta galā, asinis satecinājuši lielā traukā, kuras izmantojušas buršanai un zīlēšanai, bet tad teikuši, ka kņaza galva biedēšot citus kankarus, lai nelien avju kūtī, kur dzīvo labi gani (291).
Tronī uzkāpušais Vladimirs esot nostiprinājis krievu zemes robežas, licis rakt un celt nocietinājumus apkārt visai Kijevas kņazistes teritorijai, padzinis un sakāvis baltos pečeņegus, Donas piekrastē savākdams daudz verdzeņu (374).
Bizantijas anālēs teikts, ka kņaza Igora karaspēkā, kad tas uzbrucis Bizantijai, bijuši baltie pečeņegi, ka nevarot iesākt karu ne ar vienu tautu, lai neuzbruktu šie baltie pečeņegi, bet 944. g. Igors esot uzbrucis šiem baltajiem pečeņegiem pie Itiļas upes, kur kņazs cietis sakāvi un kopš tā laika vienmēr esot tīkojis uzbrukt balto pečeņegu zemēm pie Donas. Kad kņazs Svjatoslavs uzsācis karu pret lejiešiem, sudāviem, citādām tautām, baltie pečeņegi bijuši klāt atkal un kāvušies tā, ka kņazs esot bijis spiests bēgt.
Kādā 996. gada rudens dienā baltie pečeņegi esot uzbrukuši “Kijevas valstij” gaišā dienas laikā dzeltenmatainu un brūnmatainu kņazu vadībā. Šis karš esot turpinājies līdz 11. gs beigām ar mainīgiem rezultātiem. Šajā laikā pečeņegiem esot piebiedrojušās vēl nesakautās ciltis, kas neesot ārēji atšķiramas no pečeņegiem. Karš ar baltajiem pečeņegiem pie Donas, respektīvi, burtiem un alāniem, esot beidzies 1223. gadā, bet šis gads tika uzskatīts par tatāru un mongoļu jūga sākumu, kurā atkal esot iesaistījušies pečeņegi, bet krievi tikuši vaļā no pečeņegiem (374).
Tai pašā gadā arī burti tika apbedīti, alāni atspiesti Kaukāza kalnos, kur viņi dzīvo vēl tagad ar osetīnu vārdu.
Tātad burtu un alānu, tatāru - mongoļu un pečeņegu kopīgi uzdotā mīkla ir atminēta, slepkavas un vaininieki ir nosaukti, bet tā jau tas ir: kas citam kož, pats kliedz. Pēc šiem kariem Burtija bija tukša, tīrumi aizauguši ar mežiem. Tātad krievi izkāva burtus nepārtrauktās cīņās 300 gadu laikā, jo par to laiku krievi savairojās tik raženi, ka ņēma skaitlisku pārsvaru, kamēr senās tautas, kā burti, alāni, saglabāja savu skaitlisko lielumu, lai dzīvotu dinamiskā līdzsvarā ar dabas vidi.