3.st saturs2. Kas bija anglosakši?
Kā rakstīja Korvejas Vudekinds, 4. un 5. gs m. ē. Romas impērija bija atslābusi tiktāl, ka nevarēja un nespēja vairs pārvaldīt bijušās ziemeļa gala kolonijās, kurās vietējo iedzīvotāju pretestības kustības dēļ izputēja viena province pēc otras. Sākumā pret šiem uzbrukumiem Romas Britāniju atdalīja no brīvo cilšu teritorijām ar augstu mūra žogu no jūras līdz jūrai. Romiešu erli un lordi atstāja britu galu un noslēpās dienvidu galā aiz šī mūra, drebēdami bailēs no ziemeļu cilšu uzbrukumiem, jo no Romas nebija nekādas palīdzības, bet karaspēka vienību lielums un apbruņojums bija nepietiekams. Reizē ar Romas krišanu izbeidzās jebkurš atbalsts lordiem un erliem no ārienes, kālab to sāka meklēt citur, atrada Saksonijā (213).
Kamēr Britānijā un Īrijā risinājās tādi lieli un vietējām ciltīm svarīgi notikumi, sakši nodibināja tīringu zemē Saksonijas valstiņu ar sakšu hercogu Bezpasiānu (‘to, no kuriem nav glābiņa nevienam’) dinastiju priekšgalā.
Romāņu un romanizēto jaunbritu lordi, kuri nevēlējās šķirties no savām privilēģijām un salaupītajiem labumiem, ko tiem nodrošināja Romas impērija, nosūtīja savus sūtņus (angel) pie Bespasiāna Briesmīgā un lūdza tam aizstāvību pret pašu tautu, likdami delegātiem teikt tādus vārdus:
- Augsti dzimušie sakši, pie jums griežas nelaimīgie briti, kuri nu ir svešu iebrucēju varmācības nomocīti un apspiesti, tikko uzzināja par Jūsu augstības slavenajām uzvarām pār barbariem, kuri atsūtīja mūs, britu tautas sūtņus, pateikt Jūsu augstu dzimušajai augstībai, lai tā neliegtu palīdzību nelaimīgajiem britiem. Savu plašo, bezgalīgo zemi, kas pilna ar visādiem labumiem, briti ir gatavi nodot jūsu Gaismai apspīdēt. Līdz šim mēs dzīvojām romiešu tautas aizstāvībā, bet pēc viņu aiziešanas mēs vairs nezinām nevienu citu, kas būtu labāks par Jums un tāpēc brīvprātīgi un vienprātīgi ieejam zem jūsu Gaišuma. Jā Jūs, varonības un uzvaru vainagoto ieroču nesēji, uzskatāt mūs par cienīgiem iet zem Jūsu karoga, nevis par jūsu ienaidniekiem, tad Jums ir jāzina, ka mēs, britu tauta, lai kādu nastu Jūs mums uzliktu, nesīsim labprātīgi, ar prieku un pazemību Jūsu gaišībai (213).
Šo pārmērīgi tautiskā garā ieturēto vēstījumu Bespasiāns esot uzņēmis ar smīnu, jo sapratis, ka šie nenāk vis no britu tautas, bet no šīs tautas atkritējiem un nodevējiem. Bet neko labāku par šādu brīvprātīgu piedāvājumu pārņemt bijušo Romas Britāniju nekad vairs nesagaidīt otru reizi, bet britu eņģeļu* aicinājums palīgos būtu vislabākais attaisnojums citu tautu acīs, kad Brettania Romana un tai naidīgās zemes kļūs par varonīgo un dižciltīgi dzimušo sakšu īpašumu. Tāpēc sakšu despots esot teicis uz tiem "britu eņģeļiem" tādus vārdus:
- Jūs jau zināt, ka sakši ir britu paši lielākie draugi un vienmēr būs ar jums, bijušās Romas pamestajiem kungiem, kā priekos, tā arī nelaimē, kura jums uzbrukusi. Tāpēc es nosūtīšu pie jums bruņotus angel sax*, kuri jums palīdzēs cīņā pret pašu tautu un vergiem (213).
"Britu glābēji un eņģeļi'' atgriezās savās pilīs aiz žoga, kas sargāja šos lordus no pašu tautas dusmām un kur tos sagaidīja sadumpojusies tauta, neļaudama "britu tautas sūtņiem" izkāpt Britu salas krastā, kad viņu kuģis piestāja tagadējās Temzas upes grīvā. "Britu tautas sūtņi" bija spiesti meklēt apkārtceļus un nokļuva vētrā, kur viņu kuģis sašķīda uz klintīm kaut kur Velsas pussalas dienvidu piekrastē. Tā šo ''britu eņģeļu'' dvēseles arī aizgāja tikties ar saviem tālajiem, Romas imperatoriem tuvajiem senčiem Ziemeļa jūras dzelmē.
Ieradās angel19 sax, t.i., sakšu sūtņi. Ne jau vienā kuģī kā Brettania Romana angel, bet ar veselu galeru armādu. Galeras nepiestāja vis Temzas grīvas piestātnē pie cietokšņa, kas pēc daudziem gadu simteņiem kļuva par Londonas pilsētu, bet vietu vietām salas dienvidu un dienvidaustreņa piekrastē. No sakšu kuģiem izkāpa ne jau angel sax (sakšu oficiālā delegācija) vadīt sarunas ar britu tautas pārstāvjiem, bet labi bruņoti un iedresēti, Vācas gala cilšu pakļaušanā pieredzējuši karotāji, skaitā ap tūkstoti vai arī vairāk.
Romanizētie jaunbriti sagaidīja angel sax karakuģus ar sajūsmu un ar lielām svinībām. Gaviles un svinības aprāvās tik pat ātri kā sākušās. Sakši uzbruka pilīm, aplaupīja bijušos Romas ielikteņus, uzsāka asiņainus karus pret jaunbritiem un britiem, skotiem, īriem un piktiem, izmantodami tās tiesības, ko tiem deva "britu tautas sūtņu" vienošanās ar Saksonijas imperatoru. Sakši pārņēma pārvaldīšanā visas bijušo romiešu un romanizēto britu feodas un pilis, paplašinādami teritoriju ārpus Brettania Romana aizsardzības mūra
Kopš tā laika lejpus mūra dzīvojošos feodāļus jeb lordus sāka saukt par angel sax jeb anglosakšiem. Pēc tam ilgi jo ilgi lordi bija melnmataini brahicefāļi, valdonīgi un slepkavnieciski briesmoņi, no kuriem gaišmatainā, mezocefālā tauta bēga pa gabalu, izvairīdamās kā vien varēja. Tāpēc brīvību mīlošās baltu ciltis atstāja pat Stonheņdžas observatoriju nepabeigtu un pārcēlās uz kalnu, purvu un mežu novadiem salas ziemeļa galā, uz sīkākajām salām Ziemeļa jūrā, kur bija apmetušies saāmi, bet īri, kas visilgāk saglabāja savu etnisko savdabību, līdz pat šim laikam nespēj samierināties ar angel sax un Brettania Romana eņģeļu pēctečiem un viņu asimilētajiem jaunbritiem, kurus tā arī sauc par angļiem.
Tā radās etnonīms anglosakši, kas vēsturiskās izcelsmes ziņā ir tik pat neprecīzs, cik nepiemērots ir šo vārdu aizvietojošais etnonīms briti.
Pārējo var izlasīt vēstures grāmatās, taču minētie fakti tiek noklusēti.
===============================
* latīņu val. 'sakšu sūtņus'.