3. Viedokļi par huņņu
sadarbību ar Romu
Daudzos rakstos, kas sastādīti krievu valodā līdz 1945. g. ar atsauksmēm uz grieķu un romiešu senrakstiem bez konkrētām bibliogrāfiskām ziņām, tika stāstīts, ka huņņi, ienākuši Eiropā, esot atbalstījuši Romas impēriju.
„Šķietamais atbalsts Romai bija Romas armijas leģionu graušana no iekšienes, ko imperatori un kara vadoņi pamanīja par vēlu, kad neko nespēja vairs padarīt un pierādīt. Romieši saprata huņņu politiku tikai tad, kad persiešu senrakstos tika pierādīta šī divkosības būtība, huņņi slavēti kā brīvo tautu draugi, parādot huņņiem simpātijas” (403)
F.Altheims rakstīja, ka huņņi piedalījās Romas pusē cīņas pret Gallijas vestgotu centieniem nodibināt patstāvīgu Tuluzas valsti 409. g. m. ē., par ko huņņi tikuši pelti vairākos Krievijā izdotos vēstures apcerējumos. Šo notikumu esot izskaidrojuši Jordāns un Priks par huņņu atbalstu vandaļu karalim Heizerikam, kurš esot lūdzis balto huņņu valdnieku un karavadoni Ati palīgā sakaut ostgotus, jo ostgoti esot nostājušies pret vandaļiem un alāniem, kuriem Roma esot atvēlējusi Tuluzas provinci par pastāvīgas apmešanās vietu, bet ostgoti esot to vardarbīgi atņēmuši alāniem.
Kad tā sauktie barbari uzbruka Romai tās pastāvēšanas pēdējā gadā, starp tiem esot bijuši melnmatainie, brūnmatainie, dzeltenmatainie, tumšacainie un zilacainie huņņi, pie kam arī tie huņņi, kuri esot bijuši iesaistīti Romas impērijas rekrūšu armijas formējumos, graudami karaspēku no iekšienes. Tātad huņņu pretimpēriskais noskaņojums nebija mainījies, mainījās vienīgi taktika, kura bija apbrīnojami viltīga. To apliecina vēl tāds zināms fakts. Romas impērijas rekrūšos iesaistījušies huņņi izdeva romiešu militāros noslēpumus tā sauktajiem barbariem par velti, atteicās piedalīties karos pret barbariem romiešu pusē. Taču šī rīcība tika apzināta par vēlu – Romas impērijas pastāvēšanas pēdējos gados Kokians Kasijs kādā senāta sēdē ziņoja par huņņu rekrūšu, sevišķi viņu komandieru neuzticamību, kālab tos nedrīkstot iesaistīt tādos militārajos pasākumos, kuros tie varētu uzzināt stratēģiskos un taktiskos noslēpumus, jo tie ar huņņu starpniecību kļūstot zināmi barbariem (238).