1. Svešinieki Ibērijā
Pirmie ienācēji Ibērijā bija pelasgi, sīkāni, sīkuļi un ligūri, kuri ieradās tirdzniecības darījumos un nodibināja savas faktorijas, kas pamazām pārvērtās kolonijās, par ko var spriest vienīgi pēc atšķirīgajām senkultūrām, kas saradās kopš bronzas laikmeta sākuma. Viņiem pievienojās feniķieši, pirāti, grieķu prinči, romieši.
Jūras pirāti kopš 15. gs. p. m. ē. sāka ierīkot slepenās apmetnes jūru piekrastu nelielos līcīšos, upju deltās un salās augstu klintīs, kur no sauszemes bija grūti piekļūt, toties bija labi pārskatāms jūras klaids. Tā kā Pireneju pussala bija reti apdzīvota un vairākās salās iedzīvotāju nemaz nebija, tad viņu apmešanās vietas palika sleptas un neviena nepamanītas. Tur dzīvoja viņu bandas, vergi, verdzenes, dēli. Tur bija arī salaupītās mantas noliktavas. Dzīvoja milzīgā bagātībā kā zvēri, kas atteikušies no jebkurām morāles normām.
Kāda ahajavu vadoņa bandas galvenā apmetne atradās Baleāru Ivisas salā, kur tagad ir Ivisas ostas pilsēta (Ibērija), bet kāda cita ahajavu banda atrada patvērumu kādā augstā Gibraltāra klintī, no kuras skaidrā laikā bija redzama jūra līdz Tunisijai. Viņi devās pa upēm augšup pussalā kā tirgotāji, uzbruka ibēru ciematiem, aplaupīta pat tempļus, apkāva cilvēkus, saņēma gūstā sievietes un vīriešus, kurus pārdeva verdzībā Āzijas impēriju vergturiem
Feniķiešu ieceļošanas laiks Pireneju pussalā nav zināms, bet pēc arheoloģiskajiem pieminekļiem lēš, kas tas noticis aptuveni 15. gs p. m. ē., jo grieķu senajos rakstos ir minēts, ka 11300. g. p. m. ē. feniķieši bija uzcēluši Pireneju pussalas dienvidu galā pie Gvadalkviviras deltas nocietinātu ostas pilsētu Ahadīru (Kadisu), kā arī bija uzcēluši atsevišķas faktorijas Atlantijas okeāna un Vidusjūras salās, klintīm slēptās jūru piekrastēs, ka baltu ciltis esot atvēlējušas Ahadirai un cietokšņiem salās patstāvīgas politiskas un saimnieciskas darbības statusu. To ieguvuši, feniķieši esot pakāpeniski pakļāvuši vienu salu pēc otras un vairākus apgabalus piekrastēs ap saviem pilsētcietokšņiem, kur ierīkojuši dārzus, tīrumus un mājlopu ganības, ieveduši vergus no Āfrikas, uzlikuši nodevas apkārtējiem vīkiem, kas ibēriem nebija pieņemami, jo verdzību viņi neatzina.
Tādas nekaunības dēļ esot sākušās asiņainas sadursmes ar ibēriem. Tam par atbildi feniķieši esot apvienojuši savus tuvākos cietokšņus valstīs un pasākuši laupīšanas uzbrukumus ibēru kopienu ciematiem. Šie iebrukumi esot beigušies ar savstarpējām slepkavībām, kurās neesot bijuši ne uzvarētāji, ne zaudētāji.
Pūnieši, tā Romā sauca feniķiešu un jūras laupītāju nodibinātās Kartāgas, Utikas un citu pilsētvalstu iedzīvotājus Tunisijā, kur tie bija okupējuši ibēru un sīkānu kolonijas. Feniķiešu iekarojumi un ibēru zemju aneksija Ibērijā gāja plašumā.
Pūniešu valstiņas Ibērijā saradās laikā no 12. gs līdz 7. gs p. m. ē. pakāpeniskas ibēru un sīkānu zemju kolonizācijas rezultātā, iekļaujot pilsētvalstīs arvien plašākas teritorijas. Piekrastes klintīs bija uzbūvēti nepieejami cietokšņi, slepenas ostas, klintīs izcirstas mantas un pašu slēptuves, ar ejām savienotas noliktavas, kuru ieejas atradās ūdenī. Pa sauszemi tām praktiski nevarēja piekļūt, neriskējot ar dzīvību. Tāpēc neviens kuģis nevarēja aizpeldēt garām šiem cietokšņiem zemes ragos nemanīts un neaplaupīts, ja tam līdzi nebrauca kuģi ar karaspēku.
Kartāga un Utika kļuva par pūniešu impēriju, kas pēc tam, kad Feniķijas impērija pajuka Asīrijas un Babilonijas uzbrukumu rezultātā, ieguva Ziemeļa Āfrikā arvien lielāku varenību, apvienojot "jūras tautas" − korsārus, pirātus, laupītājus, bijušos Āzijas austreņa impēriju algotņus un afrikāņus, pat sacenšoties ar helēņiem par kundzību Vidusjūrā. Feniķiešu Ibērijas koloniju saimnieki bija spiesti ar labu nodot savus īpašumus Kartāgas pārziņā, lai izvairītos no asins izliešanas.
Kartāgas un Utikas valdnieku intereses sadūrās ar diviem jauniem iekarojumu tīkotājiem Ibērijā ─ Grieķijas impērijas un topošās Romas impērijas interesēm, pāraugot savstarpējos karos un pastāvīgās sadursmēs jūrā un Vidusjūras salās.
Grieķijas prinči sāka kolonizēt Ibēriju kopš 630. g. p. m. ē. ar pilsētcietokšņu uzcelšanu Rodosas salā un Masīlijā (Marseļa Ligūrijā), kas kalpoja par galvenajiem grieķu balsta punktiem nemantīgo prinču turpmākajiem iekarojumiem Ibērijā un Ligūrijā.
Viņi uzzināja par Ibēriju pēc tam, kad kāds tirgotāju kuģis ceļā no Samosas uz Sicīliju cieta vētrā un tika izskalots Tartesas krastmalā, kur viņus visai draudzīgi uzņēma ibēru ķēniņš Argentons. Tālāk viņi izdarījās pēc savu senču pieredzes Mikēnās. Tā radās galvenais sengrieķu pirātu cietoksnis Empiriona, tagadējā Kastelonas de Ampuriasas pilsēta. No Empirionas sākās Ibērijas kolonizēšana, izsaucot niknas sadursmes ar pūniešiem un ibēriem, bet tās pārtrauca Romas impērijas iebrukums Ibērijā pūniešu kara laikā, kad saskaldītā un karos nogurdinātā Ibērija nonāca Romas jūgā un tika pārveidota etniski, politiski un saimnieciski uz visiem laikiem par romānisku Eiropas nostūri, kas zināmajā vēstures tecējumā ienesa iznīcību ne tikai Eiropā, bet kļuva arī par pirmajiem indiāņu slepkavām kā jau tas pienākas impērijas verdzībā un nebrīvē dzimušajiem bērniem, kamēr viņi 1,5 tk g. laikā atkal konsolidējas par jaunām tautām, kurām vairs nav jāatbild par senču varas darbiem, bet aizmirst tos nevajadzētu gan, lai tas nekad neatkārtotos.