3. Umbru un latīņu
gatavošanās
nepieteiktam karam
Divos Romas pakalnos, kuros agrāk bija svētkalni ar apakšzemes dolmeniem, un Aventīnas (Svētavota) kalnā tika uzcelti attiecīgi britu, sīkuļu un latinizēto ettrusku cietokšņi, bet Vimināla kalnā savu cietoksni uzcēla sabīņi.
Cietokšņu apakšzemes dolmeni tika savienoti ar purvu nosusināšanas un ūdens ņemšanas apakšzemes dolmeniem, kuros ierīkoja slepenas, maskētas lūkas. Ettruski savukārt cēla cietokšņus viņpus Tibras upes un pie Vezuvijas vīka robežām. Sīkānu cietokšņi Albas kalnos tika uzcelti jau agrā. Tā nu visapkārt Latīnijai izveidojās nopietnas aizsardzības būves, bet Apenīnu pussalu, kurai visapkārt jūras un kura bija reti apdzīvota, nebija iespējams pilnīgi aizsargāt pret iebrucējiem.
Cietokšņi kalpoja ne tikai robežu apsargāšanai, bet arī par vietu, kur vīka iedzīvotājiem noslēpties un noslēpt savas bagātības kara gadījumā.
Latīņi iesāka nepieteiktu un slēptu karu pret Umbriju. Tie bija izlēcieni pret umbru cilšu cietokšņiem, jūrā, slēpjoties aiz citu mugurām un vainu par notikušo uzveļot Umbrijas ciltīm, pret karā formāli izlikās lojāli umbriem. Tas bija vilka likums nezagt aitas midzeņa tuvumā un vainu par kaimiņam nozagtajām aitām uzvelt citiem.
Romiešu senais vēsturnieks Tīts Līvijs stāstīja, ka latīņi esot sarīkojuši uzbrukumu vestēnu Vestas temlim, bet paši esot tikko paglābušies, jo neesot varējuši saprast, kā tas varot būt, ka pretinieks tikko esot bijis kādā pakalnā, bet kad sākusies kauja, pazudis kā zemē iegrimis. Kamēr latīņi turpinājuši virzīties uz priekšu, tikmēr no zemes izaugušie pretinieki esot pēkšņi uzbrukuši no aizmugures, apkaudami un izklīdinādami latīņus tā, ka mājās esot atgriezušies tikai daži cilvēki, turklāt pēc pāris nedēļu maldīšanās drumos. Tā viņiem arī neesot izdevās paplašināt Latīniju.
Tad viņi sāka ieprecēties par iegātņiem umbru cilšu kopienās, iegūt savu aramzemi un ganāmpulku, kura gani bija bruņoti vīri. Ap šo ģimeni sāka pulcēties vīra radinieki, uzceldami paši savu nocietināto ciematu, kas drīz vien pārvērtās latīņu apmetnē. Tādu iespēju viņiem nodrošināja senais baltu cilšu likums: ikviena ģimene var paņemt savā īpašumā ganībām vai zemkopības vajadzībām neizmantotu zemes gabalu, trīs divus vai trīs gadus apstrādāt, izmantot ganībām, aizsargāt to pret citu tīkojumiem, lai šī zeme kļūtu par atzītu mantojamo iebūviešu dzimtas īpašumu.
Kā rakstīja T.Līvijs, savā pastāvēšanas laikā kopš Eneju ierašanās, latīņi nodevās jūras pirātismam un salaupīto mantu tirdzniecībai Āzijā, saņemdami pretī no Armēnijas ievesto dzelzi, kaldami dzelzs ieročus un bruņas, ar ko pārspēt umbru bronzu, bet Umbrijas cilšu kopienu aplaupīšanā ievēroja vilku likumu, proti, nemedīt aitas midzeņa tuvumā, neapdraudēt Umbrijas cilšu kuģus. Tā arī neviens nezināja, kas bija uzbrucējs, tālab aizdomas nekrita uz latīņiem, bet uz umbru kuģiniekiem (354).