1. Kolonisti, bēgļi un laupītāji
Umbrijas izdevīgais ģeogrāfiskā stāvoklis jūras kuģniecībai, umbru bronza, smalkās zvērādas, mājlopi, labība, atūdeņošanas un apūdeņošanas būves bija tas magnets, kas pievilka pelasgu, feniķiešu, hetu un citu tautu tirgotāju koloniju rašanos Umbrijā kopš 4. g. tk p. m. ē.
Pēc Santorinas katastrofas un sociālajām, politiskajām un citām izmaiņām Hattijā un Pelasgijā sāka strauji izplatīties feniķiešu tirdzniecības faktorijas, pamazās atstumjot malā sīkuļus, sīkānus un citas Umbrijas kuģotāju ciltis. Tās ienesa jūtamas etniskās un sociālās izmaiņas, strauju valstu un nocietinājumu sistēmu veidošanos, saimnieciskās dzīves un kultūras uzplaukumu, kas savukārt ļāva uzkrāties nacionālajām bagātībām un pievilināja karojošās jūras tautas. Tā kā turpmākie notikumi Umbrijā kalpoja par cēloni lielām etniskām pārmaiņām Eiropā un Āzijā, tad atļaušos apskatīt iespējami plašāk šīs problēmas.
Doriešu karš pret jaunajiem Pelasgijas valdniekiem Balkānos, Mazāzijā un Levantē iztraucēja valdnieku dzimtas, kariešus, citas bijušās laupītāju tautas un tautiņas no iesēdētajām vietām, kālab kāda bijusī šumēru cilts atsāka no jauna pēc gandrīz simt gadus pierimušās laupīšanas uz jūras, bet pa starpām Umbrijā ienāca paliekamas vietas meklējumos nu jau piemirstie ahajavi, par kuru perēkļiem jau rakstīju, kāda eneīdu dzimta, truski un ettruski no bijušās Īlijas, kā arī citu tautu ieceļotāji, to skaitā feniķieši, bez kuru pieminēšanas nav iespējams iztikt rieteņa baltu likteņu stāstos. Blakus feniķiešu faktorijām Apenīnu pussalā saradās jauni etnosi - samnīti, sabīni un daudzi citi, kas, kā nu kurš, meklēja patvērumu un paliekamu vietu vai bāzes apmetni laupīšanai.
Grieķu prinča Sibarisa laupītāju banda nodibināja Pelasgijā Poseidonijas jeb Pestumas un Metapontas cietokšņus, bet viņa dēli Sirakiss - Sirakūzu, Hells - Hellas, Kamarīns - Kamarīnas un Kasmēnas cietokšņus, no kuriem sākās sengrieķu jauno substrātu ekspansija Umbrijā, kuri viltīgi izmantoja bijušās pelasgu apmetnes.
Sibarsa etniskā izcelsme un biogrāfijas pamata dati nav zināmi, kaut gan viņa vārds stipri sasaucas ar vārdiem sibīri un Sibīrija, bet šo vārdu etimoloģija nav skaidra. Viņa daudzos pēcnācējus, radiniekus un piekritējus sauca par sibarītiem.
Grieķijas prinči Sibariss, Hells, Kamarīns ierīkoja faktorijas Sardīnijā, Kampaņā un Tibras deltas kreisā krasta jūras piekrastē, kur atradās mikēniešu prinču Vivaras, Lemnas sul Miņjonas un Palatīnas apmetnes – pēdējā atradās Latīnijā.
Eibeji, rodosi, naksosi, megari, korinti, halkidi, kumāni, abelli, diherhi atrada patvērumu Umbrijas neapdzīvotos novados aptuveni 8. - 6. gs laikā p. m. ē. Eibeji un halkidi nostiprinājās Pitekusas salā, bet 750. g. p. m. ē. nodibināja balsta cietokšņus etrusku Kumas valsts nomalē un Kampaņā. Citi no šiem ieceļotājiem 733. g. p. m. ē. nodibināja pieminēto Sirakūzu cietoksni Sicīlijā, 720. g. p. m. ē. - Sibarīdas cietoksni Sardīnijā, bet 706. g. p. m. ē. Spartas prinči uzcēla Tarentas cietoksni. Kumāni lika pamatus Neapolei, Dihearhijai (Puteolai) un Abellai Apenīnu pussalas jūru piekrastēs un Zanklai Sardīnijā. Bija vēl citi balsta punkti, kuri senrakstos nav lokalizēti.
Kumāni bija skaitliski strauji augošo 12. gs p. m. ē. nodibinātās Kumas faktorijas iedzīvotāji, kuru etniskā izcelsme nav zināma. Izteiktas domas, ka viņi cēlušies no kādas jūras laupītāju grupas Pelasgijas iekarošanas sākumā, taču antropoloģiski piederēja pie helēņu ahajavu grupas gargalvaiņiem.
Kuma atradās Apenīnu pussalas dienvidrieteņa piekrastē, sīkānu reti apdzīvotā un zemkopībai nepiemērotā sausajā un akmeņainajā līdzenumā, kura kumāniem bija stratēģiski izdevīga ostu ierīkošanai, laupīšanai un aizsardzībai, jo līdzenumu atdalīja no iekšzemes klinšu kalniene un drumi, tā kā bija viegli noslēpties. Pēc Strabona ziņām Kuma bijusi pati senākā grieķu kolonija Umbrijā, ko dibinājuši halkidieši (85).
Halkidieši aptuveni 1050. g. p. m. ē. ierīkoja Pitekus cietoksni Pitekusas salā blakus Apenīnu pussalai. Apmēram tajā pašā laikā tad arī tika dibinātas Kumas - ettrusku pilsētvalsts. Pēc Hekateja ziņām gandrīz vienlaikus ar Kumām esot dibināti halkidiešu Rēgijas, Fallērijas un Naksosas cietokšņi Sicīlijā, kuros pirmais halkidiešu kopīgās Rēgijas pilsētvalsts karalis esot bijis laupītāju karavadonis Anfimnests. Šīs ziņas saglabājis Strabons. Viņš rakstīja, ka blakus Rēgijai esot atradusies jūras laupītāju mesēnu jeb mesapu pilsētcietoksnis Zankla. Mesapi rīkojuši iebrukumus Ettrūrijā, Umboskijā no Zanklas cietokšņa (85)
Mesēnija bija kāda neliela province senajā Grieķijā, kuru uzskata par halkidiešu koloniju. Mesēnijas pirmajam valdniekam bija daudz dēlu, kuri aizgāja pasaulē laimi meklēt. Senrakstos viņus dēvēja par helotiem, jo viņi esot nākuši no Helēņa dēla dzimtas, kuras pēcnācēji kopīgo laupīšanas karu dēļ sajaukušies ar pelasgu izcelsmes verdzenēm un ahajaviem, taču noteicošais substrāts bijis helēņi. Tātad mesapiem un halkidiešiem bija kopīgas etniskās saknes un intereses, kaut gan Zanklas karaļi vairākas reizes esot mēģinājuši iekarot halkidiešu cietokšņus. Kad tas neizdevās, tie izspieda sīkānus no zemkopības novadiem (123).
Pēc sīkānu izcelsmes rakstnieka Sicīlijas Diodora ziņām, kuru pamatā esot bijuši viņa vecvecāku mutvārdu atmiņu nostāsti, halkidieši esot iebrukuši sīkānu nocietinātajā ciematā, apkāvuši cilvēkus, kuri tiem pretojušies, sagūstījuši daudz vergu un verdzeņu. Iebrukumu vadījis halkidiešu izcelsmes bruņotu pirātu vadonis Dionosijs Feokls, likdams līdzi atvestajiem pelasgu vergiem un sagūstītajiem sīkāniem nojaukt nuragas un akmeņus izmanot Naksosas citadeles celtniecībā, kālab akmens cietoksnis bija līdzīgs Pelasgijas cietokšņpilsētu pilīm un nuragām.
Naksosas cietoksnis esot atradies Etnas vulkāniskās lavas veidotās plakankalnes malā, kur bijusi auglīga, vulkānisko pelnu bagātināta zeme, vīnogu, vīģu un persiku dārzi, bet nelielas, krāčainās upes palienē esot bijuši apūdeņoti tīrumi un ganības govīm, aitām un zirgiem. Feokls esot licis druvas un mājokļus nodedzināt un dārzus izcirst. Tajā laikā Sicīlijā vēl bijuši plaši meži, kurus jau Feokla laikā sākuši izcirst kuģu būvei un kokmateriālu eksportam, tā kā 200 gadu laikā plašāki meži bija palikuši tikai salas vidienē. Pēc mežu izciršanas sala palika kaila. Feokls esot saaicinājis pilsētā ne tikai amatniekus, bet arī visādus klaidoņus un laupītājus, kuri kļuvuši par algotņiem. Algotņu atalgojums bijis atkarīga no laupījuma lieluma. Tajā pašā gadā viņš licis vergiem uzcelt Katānas un Leontijas cietokšņus līdzīgā kārtā divos izlaupītos un izslaktētos sīkānu zemkopju un lopkopju ciematos, atkal izmantojot nuragu akmeņus, kuri bijuši aptēsti un pieslīpēti, tikai citādi saliekti kopā.
Katānā un Leontijā viņš nometināja par vadoņiem savus radiniekus no Halkidas, lai iepazīstinātu ar vīnkopību un dārzniecību, kurā tie neko nesajēdza (30).
Sibaris cietoksni pie Tarantas līča, - pašā auglīgākajā umbrosku zemkopības apgabalā, nodibināja kāds Helikes karaļa dzērienu pasniedzējs (gr. sībaris), kurš ticis izsūtīts par ļaundarībām, pievienojies jūras laupītājiem un izveidojis savu bruņotu bandu no citiem Helikes liekajiem cilvēkiem. Sibaris pilsētas iedzīvotājus sauca par sibarītiem. Sibarīti uzkundzējās umbrosku civitātēm Korintei un Kalhidai, kurās ierīkoja vergu zemkopības, amatniecības un zvejniecības saimniecības, ik gadu pakļaudami arvien jaunas umbrosku kopienas un noteikdami tām nodevas. Nodevas uzlika zemniekiem, lopkopjiem, zvejniekiem, amatniekiem un medniekiem.
Aptuveni 7. gs p. m. ē. sibarīti iekaroja Brutiju, savā pakļautībā pārņema visu Tarentas līča piekrasti un novadus Kallisas un Sibaras upju baseinos. Pati lielākā Sibaris kolonija bija Poseidonija (tagad Pestuma) Silāres upes piekrastē, vietā, kas atradās netālu no Neapoles pilsētas pret dienvidiem.
Kāds Delfu Ridas karalistes princis Mishelliss, kura vecākais brālis, kļuvis par Ridas polises valdnieku Grieķijā, tika padzīts par troņa mantinieka neizdevušos nogalināšanas mēģinājumu.
Mishelliss 9. gs vai 8. gs sākumā p. m. ē. nodibināja Krotonas cietoksni un pilsētvalsti, kura sacentās ar Sibaris valsti teritoriju piesavināšanā un sazagtajās bagātībās divos savstarpējos karos, kuri patiesībā bija vērsti pret umbroskiem, jo Krotona taču bija umbrosku nocietinātā pilsēta, bet vēlāk Mishelliss, pakļāva umbrosku Kaulenes novadu. Kaulenes novada Mishellisa Krotonas pilsētvalsts lielākā kolonija bija Epifezīrija, kuras vārds saglabājies Brutijas pussalas Zefiras zemes raga nosaukumā. Epizefīrijas apakškolonijas bija umbrosku civitātes Kanāle, Jānkalne, Pastarīta un Lokra. Polibijs rakstīja, ka zefīrieši esot padzinuši umbroskus no viņu kopienām, uzcēluši nocietinātas pilis un ieviesuši vergu saimniecības (561).
Lokras karalis aptuveni 550. g. p. m. ē. pakļāva Krotonas pilsētvalsti un nodibināja kopvalsti Hipūniju (Hippunion), kurā iekļāva Itālijas britu Mediānas civitāti, kā arī iekaroja stratēģiski svarīgo ostu Scīlaku (Scyllacium) Mesēnas līcī.
Poseidona dēls Tarents Apenīnu pussalas lielākajā kuģniecībai un aizsardzībai noderīgajā Tarentas līcī aptuveni 2. g. tk vidū p. m. ē. nodibināja viņa vārdā nosauktu Santorinas tirdzniecības punktu un nocietinātu ostas pilsētu, kura tika nosaukta viņa dēla vārdā par Tarentu. Minētajā gadā Tarentu iekaroja Sibaris ķēniņi. Okupanti meklēja ideoloģisku pamatu savai rīcībai.
Tarents tika izsludināts par Tarentas Poseidonu - Sibaris jūras dievu, kuram Tarentas pilsētā uzcēla marmora templi un skulptūru kaila jaunekļa izskatā pretēji vecīgajam grieķu Poseidonam.
Pēc kāda laika no Delfu Ahajīdas ieradās kāds Tarantuls, kas izteicas, ka esot Tarenta mantinieks un tādēļ Tarenta piederot viņam. Izcēlās nikna kauja, kuras laikā Tarentas ostas būves tika nodedzinātas, pilsētas mūri sagrauti. Pēc sakāves Tarantula banda palika Tarentā un ieguva Tarentas pilsoņu tiesības (354).