5. Helēņi
Herodota rakstos ir teikts, ka pirmais ahajavu un pelasgu jaukto pēcteču valdnieks Parnasas kolonijā pirms Ēģiptes uzkundzēšanās un pirms Deikaliona esot bijis Helēnis (Celehos), - Feniķijas ahajava “Niknās bārdas” un Parnasas pelasgu princeses Helēnas dēls. Deikalions esot audzinājis dēlu Helēni ahajavu garā par jūras laupītāju, bet māte mācījusi mīlēt cilvēkus, viņas pelasgu tautu, tās paražas, kultūru, esot stāstījusi dēlam par Trojas viedajām mātēm, Latu, Poseidoniju, Santorinas katastrofu, par savu dzimteni Parnasu, par pelasgu dieviem, varoņeposiem, teikām, dziesmām, pasakām. Helēnis tika sūtīts mācīties pie Feniķijas tirgotājiem, Ēģiptes priesteriem, tā kā esot bijis tajā laikā ļoti izglītots cilvēks, kas norūdījies tēva vadītajos jūras braucienos un karos, zinājis ahajavu, pelasgu, hetu un ēģiptiešu valodas, mīlējis mātes dzimteni un viņas dzēses totēma cilti, centies šīs cilts paliekas apvienot kopīgā valstī ar sevi kā monarhu priekšgalā, protams, atzīdams vergu darbu ražīgāku par brīvo cilvēku darbu.
Helēnim pēc ahajavu tradīcijas esot bijušas 10 sievas, kuras dzemdējušas 7 dēlus un 9 meitas. No Helēņa dēliem un meitām, kuru vīriem Helēns licis dzīvot savā cietoksnī, 200 gadu laikā esot izveidojusies jauna, vēl nebijusi valdnieku un lielkungu vīriešu, karavīru un jūras laupītāju cilts, kura saražojusi pēctečus kā cāļus inkubatorā. Helēņa inkubētos jaukto asiņu piederīgos saukuši par helēņiem. Viens no Helēņa mazdēliem esot bijis Deikalions II. Helēņa mazdēli esot kļuvuši par grieķu varoņiem Trojas karos un par seno grieķu dieviem, kuriem piedēvētas senajās pelasgu varoņteikās dotās īpašības un piedzīvojumi. Viņa dzīves mērķis esot bijis savienoties ar pelasgiem, apvienojot tos kopējā valstī helēņu virsvadībā (123).
Helēņa pēcteči pēc antropologu atzinuma esot bijuši ar dolihocefāiem galvaskausiem, kuru cefalitātes koeficients esot bijis 67 - 68 (95.att). Tiem esot bijušas šauras sejas un acis, neizteiksmīgi, uz iekšu ieliekti zodi, gari, šauri un sejai piespiedušies plakani deguni ar gaļīgu galu, degunu taisnā līnija esot gandrīz sakritusi ar slīpās un ļoti šaurās pieres līniju, bet augšēja lūpa esot bijusi plāna, uz priekšu izbīdījusies padegunē, turklāt biezā apakšlūpa esot veidojusi tādu kā viļņa veida pāreju no garā deguna platās padegunes un augšējās lūpas uz atpakaļ atvirzīto zodu. Taču pakauši vairs neesot bijuši izteikti pagarināt uz aizmuguri kā Mentas cilvēkiem vai ahajaviem, pieres kļuvušas stāvākas, deguni īsāki. Kā helēņiem, tā arī ahajaviem esot bijusi sarkanbrūna ādas krāsa, koši melns vai kastaņbrūns, spēcīgs, sprogains apmatojums. Pēc šīm pazīmēm var atšķirt helēņus no ahajaviem, ahajiem, kekropīdiem, danaīdiem, baltiem, rūtiem (rošiem) un citiem etnosiem, bet eneīdi, kas bija Helēņa pusbrāļa no armēnietes un ahajava pēcnācēji, kā arī latīņi esot bijuši līdzīgi helēņiem kā dvīņi (324).
Tātad pēc vairākkārtējas sajaukšanās ar baltietēm, ahajavu iezīmes tomēr bija saglabājušās lielākā vai mazākā mērā, atkarībā no procentuālās abu rasu gēnu attiecības, kurā pārsvaru bija ņēmuši tēvu gēni. Pēc dažu antropologu domām par helēņa galvaskausa rekonstrukcijas paraugu varot uzskatīt kristiešu pirmo svētnieku Juraju, kas Romas impērijas pēdējos pastāvēšanas gados esot darbojies Dalmācijā par Kristus mācības sludinātāju. Viņa skulptūra no kādas senas svētnīcas drupām ir saglabājusies Dalmācijas vēstures muzejā (324).
Pēc Parnasas zaudēšanas un Trojas karu laikā helēņi esot dzīvojuši pie Melnās jūras starp Troju un Hattiju, kā arī Tunisijas piekrastē, darbojušies kā laupītāji, zemkopji, lopkopji, mednieki, tirgojušies ar salaupītajām mantām, bijuši paši žēlsirdīgākie, attīstītākie un izglītotākie cilvēki starp jaunajiem ienācējiem Pelasgijā un Hattijā, kaut gan esot ņēmuši dalību Hattijas un Pelasgijas palieku sagraušanā, sentēva Helēņa mērķa sasniegšanai – proti, apvienot izkaisītās pelasgu un hetu paliekas un savienoties ar tām vienā valstī.
Pēc kāda laika helēņi esot iebrukuši kontinentālās Pelasgijas teritorijā un pakļāvuši gan pelasgus, gan danaīdus, gan kehropoīdus, izņemot ahajus, kļuvuši par valdniekiem savu māšu zemē, turpinājuši daudzsievību, vergturību, bet ievērojuši pelasgu tradīcijas, likvidējuši, cik tas bijis iespējams, danaīdu un kekropīdu ļaunumu. Helēņu valdnieki esot atjaunojuši gan Zeva, gan arī senos pelasgu kultus, kuri esot kļuvuši par Herodota laika seno grieķu reliģiskajiem kultiem, kā arī tempļus, pilis, citus kultūras pieminekļus tādā izskatā, kādi tie esot bijuši pirms Santorinas katastrofas.
Agrāk bija izplatīta otra Herodota versija par helēņu izcelsmi Mazāzijā no šardeniem vai ahajaviem, sakrustojoties ar pelasgietēm un hetietēm no Parnasas kolonijas (123).