2. Santorinas katastrofa
Kādā 1373. gada ziemā p. m. ē. Santorinas vulkāna sprādziens Egejas jūrā, kas nogremdēja Pelasgijas lielāko un varenāko valsti Poseidoniju jeb Atlantīdu, nebija vienīgā tās ziemas dabas katastrofa.
Pilnīgi pārveidojās viss Vidusjūras akvatorijs; dzelmē pazuda vienas un virs jūras līmeņa pacēlās jaunas salas; Anatolijas pussalu un Levanti piemeklēja plūdi, kas aprakstīti semītu Bībeles stāstā par Noasa šķirstu; no jauna uzsprāga Baāla kalns un iznīcināja Balāla templi, kas minēts Bībeles stāstā par Sodomu un Gomoru; Balkānu pussalu piemeklēja drausmīga zemestrīce; sprāga Ararata kalna vulkāns Armēnijā, Etnas vulkāns Sicīlijā, Vezuvs Apenīnu pussalā, Pēgrēmas vulkāns Karēlijā un citi vulkāni, kuru izvirdumus pavadīja zemestrīces, kas sagrāva daudzas pilsētas.
Katastrofas izraisītās sekas izmantoja karojošās jūras tautas savu vadoņu un atsevišķu atkritēju personīgo mērķu sasniegšanai, kas iezīmēja Pelasgijas un pelasgu balto ceļu uz nebūtību. To vislabāk būs saskatīt pēc konkrētiem, senrakstos minētiem aizvēstures notikumiem.
Ēģiptes valdniekam Epafam bija vecākais dēls Danajs. Epafs bija studējis tieslietas, valsts un saimniecības pārvaldes mākas Hattijā un Pelasgijā, nācis no Hattijas lielo kāpņu pēdējā valdnieka Supililiuma I dzimtas kā hetu princeses dēla un vienīgās zināmās Ēģiptes faraoneses Anhesemamonas dēls. Viņam bija divi dēli - no hurrītu un kanaāniešu izcelsmes sievas - jaunākais dēls Aigipts, no kura vārds ir cēlies Ēģiptes nosaukums, bet no afrikanīdu izcelsmes sievas - jau minētais vecākais dēls Danajs.
Pusbrāļi bija nesaticīgi, abi centās būt mīļi tēvam un mantot faraona troni, uz ko lielākas cerības bija Danajam kā vecākajam dēlam. Taču Danajs bija iemantojis neslavu galmā par asinsgrēku ar Aigipta māti, kālab troni mantoja jaunākais dēls Aigipts. Viņa valdīšanas laikā faraonam pakļautā teritorija tika nosaukta par Aigptiju jeb Ēģipti, kas kļuva par šīs vergturu valsts nosaukumu.
Lai paglābtos no pusbrāļa atriebības par Aigipta mātes piesmiešanu, Danajam vajadzēja bēgt un doties pasaulē laimi meklēt, kas tam bija īsti pa prātam.
Pēc dažādiem piedzīvojumiem kaujās uz jūras un sauszemes kopā ar ahajaviem Danajs izmēģinājās visādi kļūt par vadoni, bet neatrada prinča cienīgu vietu ne savā dzimtenē, ne Lībijas šardēnu novados vai Nīlas etiopu zemēs, ne arī mauru (nēģeru un jūras laupītāju pēcteču) ciltīs, ne arī Hattijā, no kuras nāca viņa tēvs Epafs, kur to sagaidīja neslava par pamātes piesmiešanu, par ko Hatijā draudēja smags sods, Danajs iekundzējās Tunisijas piekrastes jūras laupītāju daudzu tautu saimē, kurā tika pieņemts par kāda neliela cietokšņa barvedi.
Valdnieks nu bija, bet nebija ne pārvaldāmās valsts, ne pavalstnieku, ne savas tautas, kuru taisīt iemācīja ahajavi. Kad kļuva zināms, ka pelasgu vergi, vietējā pelasgu karaspēka atbalstīti, sacēlušies un gāzušu Argi no Argosas cietokšņa viltus ķēniņa troņa, viņš nodomāja, ka viņa laiks nu ir pienācis un steigu steidzībā devās kopā ar savu laupītāju pulku uz Argosu, jo gribēja izmantot sava tēva hetisko izcelsmi par draudzīgo mērķu galveno argumentu. Tas izdevās, un Danajs tiešām kļuva par pusei ahajaviskās, par pusei pelasgiskās Argosas valdnieku.
Viņš sapulcēja jaunu karaspēku no uzticamiem jūras laupītājiem, kuriem šai darīšanā nebija ko zaudēt, un pasludināja sevi par visas Argosas pelasgu pavalsts vienīgo karali, vardarbīgi pakļaudams vienu ciematu pēc otra un apkaudams gados vecās dabas kulta kalpones, bet vaidelotes padarīdams par savām verdzenēm un sievām. Tās viņš lika ieslodzīt pils apakšzemes labirintos, izvēlēdamies katru dienu jaunu blakus gulētāju. Tā Danajs kļuva par Argosas neierobežoto karali un tūliņ lika uzveikto pelasgu gūstekņiem uzcelt jaunus akmens nocietinājumus, lai cietoksnis būtu drošāks. Reizē ar to Pelasgijā ienāca ēģiptiešu celtniecības stils. Danajs tika kronēts 1511. g. p. m. ē. par Argolīdas karali, pareizāk - tirānu un slepkavu, kas stingri pakļāvās ievadā minētajam principam.
Danajs lika apkaut bijušā valdnieka Arga ģimeni, viņa vergus un kalpotājus, ieskaitot harēma iemītnieces, Arga bērnus, visus vīriešus pilsētā, izņemot vergus, slepkavības pamatodams ar aizdomām par līdzdalību dumpī pret Argi.
Danajs bija dzirdējis par pelasgu varonību un bezbailību, jo pelasgi ticēja pārdzimšanai un tāpēc nebijās nāves, kas nebija saprotams ne Danajam, ne ahajaviem. Savā vientiesībā viņš domāja, ka pelasgi pēc nāves pārdzimst tūliņ, kālab praktiski nav apkaujami, tāpēc valdāmi ar nepārtrauktu slepkavošanu, kurai jāapsteidz pārdzimšana, un ar turēšanu stingrā verdzības režīmā, kurā bērni nedzima.
Viņš lika saviem bruņotajiem sirotājiem un vergu medniekiem atvest harēmam 50 jaunas un pašas skaistākās meitenes no Poseidonijas, Hattijas, Illīrijas, Ēģiptes, Babilonijas un Feniķijas. Tās tika sagādātas un kļuva par Danaja sievām. Sievas dzemdēja Danajam 50 dēlus un 30 meitas. Viņa bērnu un mazbērnu bērnus sauca par danaīdiem. Katram dēlam bija savs cietoksnis, sava province Pelasgijā. Tā nu Pelasgijā radās jaunas 50 laupītāju kolonijas, kuru valdnieki ļoti ātri savairojās. Tādējādi danaīdu dinastijas pēcnācēji kļuva par pašu plašāko iekarotāju cilti.
Taču ar brāli Danajs nevarēja sacensties, jo tam, kā Ēģiptes valdniekam, bija 70 sievu, 50 meitu un 37 dēli, - tātad mazāk dēlu, vairāk meitu, pie kam tikai vienam no tiem tika faraona kronis, kamēr Danaja dēliem bija katram sava valstība, bet ja nebija, tad to katrs gribēja iekarot, ka tikai dzīvot uz citu rēķina..
Tāpēc nav jābrīnās, ka iekarotāji ļoti strauji savairojās. Šo savas tautas taisīšanas pieredzi turpmāk izmantoja nākamo impēriju bijušie vergi, taisīdami savu tautu un valsti, arī slovēņi (krievu senči).
Kekhrops bija Danaja vecākais dēls, kas mantoja tēva troni, pili, mantu, vergus un īpašumus, kļuva par vecāko un lielāko kungu starp kekhropīdiem.
Pavisam neticams šķiet vēstījums, ka Danaja dēls Kekrops esot ieviesis monogamās laulības (107), jo viņam bija 30 dēli. Tāpēc tā sauktais Kehropa monogamijas likums nebija nekas cits, kā vien jaunā valdnieka ideoloģisks triks, lai apslāpētu pelasgu neapmierinātību, kas radās ne tikai verdzības dēļ, bet arī tādēļ, ka pelasgiem tika noliegta daudzsievība, Danajs un citi viņa dēli, kļuvuši par nelielo muižeļu valdniekiem, rīkoja genocīdu - izskāva spēka gados esošos pelasgu brīvos cilvēkus, bet pusaudžus padarīja par vergiem, lai ierobežotu pamata iedzīvotāju dzimstību, aizvietotu pelasgus ar cilvēkiem no savas sēklas.
Minētais likums taču neskāra harēma verdzenes, kas faktiski bija Kekhropa sievas. Turklāt Kehropa monogamijas likumā bija teikts, ka neviena sieviete nedrīkst atteikt valdnieka karavīram vai virsniekam, - par atteikšanu draudēja nāvessods, pakarot tempļu priekšā par biedinājumu citām pelasgietēm. Tāpēc arheologi varēja noteikt pelasgu svētvietas pēc sieviešu kapsētu kolektīvajiem apbedījumiem (5 un vairāk skeletu vienā bedrē) līdzenumu skeletu kapos, kuros mirušās netika orientētas pēc debespusēm vai kā citādi. Līdz 15. gs. p. m. ē. Pelasgijā tādu apbedījumu nebija, turklāt tie atklāti tikai atsevišķās vietās seno akropoļu tuvumā (324).
Karavīru un virsnieku pēcnācējiem bija atļauts augt pelasgu ģimenēs. Tā Kehropa monogamijas likums ierobežoja pamatiedzīvotāju vairošanos un paplašināja svešinieku vairošanās iespējas, radīja priekšnoteikumus savas tautas taisīšanai (89).
Enejs Vecākais kļuva par pelasgu pilsētvalsts Kerkiras bijušās ķēniņienes Eiropas cietokšņa pavēlnieku pēc Argolīķa nāves, bet Kerkiru viņš lika pārdēvēt par Pontu, no kā nāca seno grieķu dotais Melnās jūras nosaukums.
Enejam vecākajam bija daudz sievu un dēlu, kas radīja 10 reižu vairāk pēcnācēju, kurus sauca par eneīdiem. Eneīdus, protams, nevar uzskatīt par ahajaviem, jo tie vairākās paaudzē bija nākuši no pelasgietēm, hetietēm un, protams, arī no eneīdām.
Eneja dēli iekundzējas arī Trāķijas pavalstī, kas savu vārdu esot dabūjusi no cietokšņa valdnieka vārda, Marmora un Melnās jūras Trojas piekrastēs, kur uzcēla cietokšņus līdz tam neapdzīvotās vietās kalnos. Tā izveidojās galvenie priekšposteņi pastāvīgiem iebrukumiem Trojā, Hattijā, Rūtu novados un Sindaurē, tā kā veidoja kodolu tālākajai ekspansijai Trojas konfederācijas pavalstīs un Poseidonijā.
Par Eneju sauca vēlāko Trojas tirānu, kuru sakāva brīvo pelasgu un hetu cilšu apvienība un padzina svešumā tā sauktajā doriešu karā. Enejs nonāca Apenīnu pussalā, kur lika pamatu saviem nākamajiem pēctečiem, kurus nosauca viņa dēla Latīna vārdā par latīņiem.
Kāds klaidonis, kas sevi dēvēja par īsteno Kekhropu, uzdodamies par Ēģiptes faraona sūtni, griezās faraona vārdā pie tagadējās Korfu salas pelasgu valdnieka, kas bija Atēnu valdnieces brālis un Atenu princeses audzinātājs, lai dodot princesi faraonam par sievu, par ko samaksāšot zeltā un dārglietās. Korfu ķēniņš tam nepiekrita un vēlēja atstāt pili. Tas notika tad, kad īstais faraona sūtnis Kekhrops jau bija miris.
Klaidonim Kekhropam izdevās piekukuļot vieglprātīgo sardzes priekšnieku, kam sagribējās nopelnīt viltus Kehropa apsolīto zeltu. Viņš izvilināja princesi tempļa dārzā, kur to gaidīja bandīti. Princesi sasēja un aizveda nezināmā virzienā, bet sardzes priekšnieks parādīja valdniekam kādas zvēru saplosītas jaunavas mirstīgās paliekas, uzdodot tās par pazudušās princeses līķi. Bēdas bija lielas visā valstī, līķus nespēja ne saskaitīt, ne apbedīt, kurus sarūpēja viņa rokaspuiši.
Kekhrops nu ieradās kādas Poseidonijas nelielas salas pavalstiņas galvaspilsētā Kerkīrē un stādījās priekšā kā Atēnu valdnieces znots, bet princesi ienesa pilī aizmidzinātu un satīstītu drānās, uzdodot to par slimu. Viņiem tika ierādīta istaba pilī, dota atļauja staigāt un darīt, ko vien jaunais pāris vēlējās, bet blēdis turēja princesi ieslodzītu istabā un pastaigājās viens pats, aizbildinoties ar sievas slimību
Kad viņš jau bija sadraudzējies ar apsardzes virsniekiem un ķēniņa ģimenes locekļiem, tad kādā tumšā bezmēness naktī slepus atvēra pils vārtus un ielaida pilī jūras laupītāju bandu, pelasgu sardzei uzdodams to par sava personīgā kuģa apsardzi. Kā tas jau bija sagaidāms, nākošā dienā viņš sarīkoja krietnas dzīres, apdzirdīja sardzes vīrus un naktī lika slepšus nokaut miegā visus vīriešus pilī, ieskaitot snaudošo sardzi, bērnus un sirmgalvjus, pat savu jauno sievu, kas viņam bija dzemdējusi dēlu, bet vaidelotes ieslodzīja kapenēs, kur ierīkoja harēmu. Tā viņš kļuva par salas neierobežotu valdnieku Kekhropu I. Atšķirībā no citiem iekarotājiem, viņš neatzina etniskās tīrīšanas, bet laupīšanas gājienos bez slepkavošanas tomēr neiztika.
Kekropa I troni mantoja viņa un nolaupītās princeses Eiropas dēls Kekhrops II, kas, izmantodams savu radniecību ar Atenu valdnieci, ar viltu un slepkavošanu kļuva par Atēnu valdnieku. Viņa dēli kekhropīdi kļuva par novadu pārvaldniekiem un pelasgu bijušo pavalstu valdniekiem Atikā, kur tagadējos Grieķijas novadu nosaukumos ir saglabājušies Kekhropa II dēlu Haonija, Esprotīda, Katalēnija, Akarnāneja, Aitolija, Zakinta vārdi.
Kekhrops II pirmo reizi cilvēces vēsturē ieviesa bijušā jūras lauptitāju vadoņa, bet nu jau par galveno dievu pasludinātā ,Zeva monoteismu, kas bija īslaicīga parādība senās Grieķijas vēsturē, lika sagraut pelasgu tempļus, svētvietas un uzcelt tempļus Zevam, bet Atēnu pelasgu cietokšņa akropoles vietā uzcēla vēl neredzēti varenu cietoksni un valdnieka pili, noteica verdzību amatniecībā un zemkopībā, ieviesa centralizētu vergturu muižu pārvaldes sistēmu.
Kekhropa II dēls Erehts, kas pēc tēva nāves kļuva par Atēnu valdnieku, būdams mātes audzināts pelasgu tradīciju garā, atcēla Zeva kultu, atcēla verdzību, atjaunoja zemnieku un amatnieku brīvās kopienas, pelasgu reliģiju, noteica tādu kārtību, kāda tūkstošu gadu ilgajā pelasgu etnosa vēsturē bija izveidojusies iepriekš. Tikai vara palika viņa rokās vienpersonīgi, ķēniņa tronis kļuva par vecāko dēlu un vecāko mazdēlu mantojumu.
Erehts bija šardenietes dēls, apņēma par sievu pelasgieti. Viņam bija trīs pusbrāļi, kuri izauga bez mātes mīlestības un negribēja samierināties ar vecākā pusbrāļa rīcību. Tie sazvērējās, aizbēga viens uz Tīrintu, otrs - uz Argolīdu, trešais - uz Mikēnām. No turienes, vietējo valdnieku atbalstīti, tie rīkoja sistemātiskus uzbrukumus Atēnām. Taču Kekhropa celtais cietoksnis nebija ieņemams, Atēnas senā pilsēta un valsts tāpēc palika par pelasgu teritoriju.
Pēc kādām 3 - 4 paaudzēm ahajavu cilmes valdnieki apvienojās pret šardeniešiem un Atēnām. Pēc asiņainām kaujām, dedzināšanām un slepkavošanas tiem izdevās Atēnas iekarot un pakļaut. Sekoja jau pazīstamā izrēķināšanās ar valdnieka ģimeni un pilsētas iedzīvotājiem. Atēnās atjaunoja Kehropa II noteikto kārtību. Jaunieceltā valdnieka vārds ir palicis nezināms (107).