14. Hetu apģērbs
Visi ģērbās vienādi vienkārša šuvuma gaišos, skopi izšūtos apģērbos, kuros dominēja ģeometriskie raksti.
Sievietēm bija gari brunči, bet vīrieši valkāja rūtainus svārkus kā skoti. Karavīriem bija gari vilnas mēteļi, kurus pat kara laukā nevilka nost. Valdniekiem, brīvajiem cilvēkiem un vergiem apģērbi bija vienādi, ar to vismaz ārēji pasvītrojot mantisko vienlīdzību, kuras pārzināšana bija vecākās Nēsas tempļa priesterienes rokās. Tātad cilvēka vērtību noteica nevis āriene, bet gan viņa garīgā pasaule.
Matus valkāja garus kā sievietes, tā arī vīrieši. Sievietēm mati bija vai nu bizēs, vai arī brīvi izlaisti, savilkti ar saitītēm un vainadziņu, sudraba stīpu. Vīrieši sakārtoja matus gludi, savijot aizmugurē īsās, daudzās pīnēs. Arī bārdu neskuva un sakārtoja viļņainās pīnēs (369).
Darba apģērbu darināja no zvēra vai mājlopa ādas, nokasot vilnu un nokrāsojot. Arī pledas jeb apmetņus šuva no ģērētām un krāsotām mājlopu ādām ar kažokādu rotājumiem un izšuvumiem. Taču biežāk lietoja baltus aitas vilnas vai balinātus linu apmetņus jeb mēteļus, kurus priekšpusē sasprauda ar sudraba loka saktām. Apmetņa malas bija izšūtas ar sarkaniem, zaļiem, dzelteniem un ziliem diegiem, apšūtas ar panteras vai jēra ādas strēmelēm. Kažokus nevalkāja, bet adītas vilnas jakas ar krāšņiem, krāsainiem ģeometriskiem rakstiem, garām un brīvām piedurknēm bija izplatīts apģērbs aukstā laikā.
Valkāja lūku vīzes, pastalas, mīkstus ādas zābakus baltā krāsā ar atlokiem, kuriem piekāra sudraba zvārgulīšus.
Tātad heti ģērbās vienkārši, nēsāja pašas nepieciešamākās rotas lietas − saspraudes, saktas, dzīvoja vienkārši un pieticīgi.