9. Hattijas Konstitūcija -
pirmā konstitūcija pasaulē
Hetu valstij bija sava Konstitūcija150 - pamata likums, kas bija jāpilda visiem valsts iedzīvotājiem, neatkarīgi no sabiedriskā vai mantiskā stāvokļa, nodarbošanās vai nacionālās piederības.
Hetu valdnieki bija konstitucionālas un federatīvas valsts, egalitāras un matrilineāras cilšu kopienu brīvprātīgas savienības prezidenti, izpildvara, karavadoņi.
Katrai pavalstij palika pašnoteikšanās tiesības, kuras tūls ierobežoja tikai tad, ja kādas cilts pavalsts lēmumi bija pretrunā ar Konstitūciju un kopējās valsts interesēm.
Tātad autonomijas tiesības pavalstīm savas teritorijas saimniecisko, politisko un reliģisko lietu kārtošanā praktiski nebija ierobežotas, ko nereti nespēj realizēt pat mūsdienu federatīvajās valstīs, piemēram, Krievijā.
Vēl bija noteikts, ka bez cilšu pavalstu tūlu ziņas neviens nedrīkst skart pavalsts robežas, izņemot kara gadījumus, kad to prasīja kopējās valsts intereses, jo bija pietiekami brīvu teritoriju, kurās, saskaņojot ar cilts priestera un ķēniņa tūlu, drīkstēja apmesties svešinieki.
Konstitūcija noteica ķēniņam neierobežotu varu vienīgi ārkārtējos apstākļos, kad viņš automātiski kļuva par neierobežotu valdnieku, kuram pakļāva visu saimniecību kara vešanas un uzvaras gūšanas vajadzībām. Ja viņš karā zaudēja, tam draudēja sods, pat nāves sods, upurējot Pērkonam. Tāpēc ķēniņam vajadzēja krietni padomāt, pirms sākt karu un izziņot ārkārtējo stāvokli valstī.
Bija gadījumi, ka nesekmīgu karu dēļ, ko izraisīja ķēniņš, viņam tiešām piesprieda nāves sodu, nokaujot un sadedzinot sārtā, kaut gan nāve hetiem bija kaut kas dabīgs un viņi no nāves nebijās, jo ticēja pārdzimšanai (reinkarnācijai).
Konfederācijas ķēniņš kara laikā kļuva par kopīgā karaspēka virspavēlnieku, bet konfederācijas pavalstu ķēniņi par tūkstošu komandieriem (369).
Konstitūcija paredzēja iedzīvotāju, cilšu un pavalstu vienādas tiesības un pienākumus, noteica hetu sabiedrības struktūras vienību savstarpējās attiecības, pasludināja ticības un vārda brīvības, izņemot rakstu valodu. Katram iedzīvotājam bija jāzina valsts valodas, par kādām joprojām tika noteiktas latosu un nesiešu valodas, patiesībā kopīgās hetu valodas dialekti.
Katram pilsonim bija līdzīgas tiesības vēlēt un tikt ievēlētam, pienākums godīgi ar darbu iegūt savu mantu un ģimenes labklājību, rūpēties par savas valsts un savas ģimenes labklājību, bērnu audzināšanu, dzīvot tā, lai ievērotu Māšu tempļu anālēs rakstiski noteiktās morāles normas, starp kurām galvenā - vispusīgi pilnveidotu sevi, lai pēc nāves nokļūtu pie svētajām Mātēm, kur pilnveidotu pasaules Saprātu vai vismaz saņemtu no Mātēm tiesības atdzimt cilvēka izskatā un turpinātu pilnveidošanos. Iespēja dzīvi sākt no jauna bija atkarīga no tā, kādus labus vai ļaunus darbus nelaiķis savā dzīvē veicis. Ja viņš ir bijis ļauns, tad nākamā dzīvē varēja kļūt par dzīvnieku, bet salīdzinājuma starp labajiem un sliktajiem dzīvniekiem nebija. Pēc šī uzskata tāpat arī dzīvnieks par labu rīcību un pilnveidošanos varēja kļūt par cilvēku. Tas bija stimuls katram cilvēkam dzīvot godīgu dzīvi un nepieļaut nekādu ļaunumu, starp kuriem pats briesmīgākais bija dzīvības atņemšana citam cilvēkam vai dzīvniekam bez nopietnas vajadzības, kālab profesionālie mežonīgo cilšu un kalniešu mednieki nebija godā. Protams, tur bija atrunāts, ka kara laikā nogalināt ienaidniekus, ja tie nepadodas vai apdraud valsti, citu cilvēku dzīvības, ir katra hetu valsts karavīra goda lieta. Taču pat ienaidnieka nogalināšana tikai pašas nogalināšanas dēļ bija smags morāles un likumu pārkāpums. Tātad hetu valstī valdīja prasība pēc augstām morāles īpašībām.