7. Hetu valdnieku anāles
Paši vecākie hetu dokumenti liecina, ka pirmais valdnieks, kas apvienoja ciltis bija Anitas valdnieks Pitkus. Viņa troni mantoja Anitas un Kūsasas valdnieks, kurš tika nosaukts par ķēniņu, jo bija izcīnījis neskaitāmus karus ar klejojošo lopkopju militārajām vienībām, mežonīgajiem medniekiem, kuri dzīvojuši kalnos, arī nākamo Šumēras pilsētvalstu valdnieku armijām, kas lauzušās iekšā Hattijā medīt vergus, kurus uzskatīja par labāko darbaspēku, kas neesot nemaz jāapmāca. Tātad paši sev bija radījuši bīstamus ienaidniekus, palīdzēdami tiem apgūt zemes kopšanas mākslu.
Ķēniņu anālēs bija minēti tikai konfederācijas ķēniņi, bet bija vēl cilšu pavalstu ķēniņi, kuri tika ievēlēti šajos amatos. Par ķēniņu savstarpējiem kariem un Hattija konfederācijas izveidošanos savstarpējos karos liecina stāsts par ķēniņu Pitku.
Anitas Kūsasas pavalsts ķēniņš Pitkus 1800. g. p. m. ē. sapulcēja lielu karaspēku un uzbruka Hatusasas pilsētai, sakāva pilsētas aizstāvjus, pilsētu izlaupīja un nolīdzināja. ''Es to ieņēmu naktī vairākiem paņēmieniem'', ─ tā viņš licis iekalt māla tāfelītēs, piebilzdams, ka ''pilsētas vietā liku iesēt nātres. Ja arī kāds mēģinās apmesties šajā vietā, tad lai viņu ķer debesu dieva Pērkona bultas'' (370). Pakļāvis vēl citas pilsētas, viņš nodibināja hetu valsts galvaspilsētu, kuru nosauca Mātes Nēsas vārdā. Ar to arī tika likti pamati hetu kopējai konfederatīvajai valstij, par valsts valodu nosakot ide valodas nēsiešu dialektu, par galvaspilsētu Nēsu. Nēsas pilsētu nopostīja valdnieka Pitkus pēcteči, kuri par galvaspilsētu uzskatīja Hatusasusu. Tas notika 18. − 17. gs mijā p. m. ē.
Anitu dinastijas valdniekam bijuši 3 dēli: Tutkalis, Pasūrmis, Papaktīlmaks, bet tie valdījuši epizodiski, jo nav varējuši sadzīvot ar priesterienēm un dzimtu domes locekļiem. Tāpēc viņu vārdu lielo kāpņu valdnieku sarakstā nav, bet tie minēti Anitu dinastijas anālēs, kas saturēja ap pusotra simta māla tāfelīšu. Tās atrada Anitas pilsētas Anitas tempļa drupās.
Varenākais kāpņu ķēniņš bija Labarns Pirmais, Tutkaļa Pirmā mazdēls. Viņš valdīja laikā ap 1670. g. p. m. ē., paplašināja hetu valsti, iekaroja Arcavu (Armēnijas rieteņa provinci), Villus Elaisus (Kipras) salu, visu Anatolijas pussalu (Turciju), izcirta kuģniecības logu uz dienvidu jūru, atguva Nēsas dzimteni, kura tajā laikā bija patstāvīgā Mesinas valsts, kas atdalījusies no konfederācijas, iekaroja kariešus, pakļāva klejojošo lopkopju ciltis un piespieda tās sākt zemi kopt, samazināt lopu barus, kā arī pakļāva vairākas mednieku ciltis Taura kalnos.
Kopš Labarna I laikiem sākās hetu kopējās valsts uzplaukuma un etniskās sajaukšanās laiks, jaunu etnisko grupu rašanās un hetu − luviešu valodu saimes veidošanās laiks, nesasniedzot vienas kopīgas valodas līmeni, kaut gan par valsts valodu arvien vēl kalpoja nēsiešu dialekts. Likumu par liegumu hetiem precēties ar cittautietēm Labarns I atcēla, ar ko sākās hetu strauja sajaukšanās ar citām tautām, jo Šumeras vergu medītāju dēļ hetu valsts politisko patvērumu sāka meklēt arvien vairāk klejotāju mednieku un lopkopju cilšu, tostarp karieši, semīti, arieši un ģimenes, kas bēga no verdzības Šumeras pilsētvalstīs (370).