5. Metālu laikmets
Par metālu laikmetu Ziemeļa Eiropā ir dažādi zinātnieku spriedumi: normaņi esot piegādājuši alvu dienvidnieku bronzai kopš 3. g. tk beigām p. m. ē., jo atrastas svina un alvas senlietas Dānijā un Dienvidu Zviedrijā (sveju galā); otri saka, starp tiem arī O.Monteliuss un O.Klidī Jensens, ka Ziemeļa meitu gala metālu laikmets iedalāms vairākos periodos katru ar savu raksturojumu:
z 1. periods (1650. - 1400. g. p. m. ē.), ko raksturoja plakani bronzas cirvji ar apaļu asmeni un cirvji ar apmalēm iestiprināšanai kātā, veseri un āmuri ar abiem plakaniem galiem un caurumu vidū kātam, trīsstūra formas naži, alebardas ar bronzas apkalumu un rokturiem, vienu ķīļveida izcilni un daudziem asiem ragiem, īsi duramie šķēpi ar nelieliem un īsiem uzgaļiem, īsi abpusēji zobeni, pusloka krūšu riņķi ar visādiem veidojumiem galos, rokas sprādzes, delmu riņķi, loka saktas;
z 2. periods (1400. - 1250. g. p. m. ē.), ko raksturoja uzmavas cirvji (ķelti) ar rotājumiem, cirvja un āmura apvienojumi, kuriem vidū bija caurums kātam, pietes cirvji, smagnēji divu asmeņu zobeni ar krāšņiem turekļiem, dažādas formas saktas, saspraudes, jostas, jostu sprādzes, iejūga detaļas, arkla lemeši, kara cirvji ar platiem asmeņiem un ornamentiem;
z 3. periods (1250. - 1150. g. p. m. ē.), ko raksturoja ķeltu pārsvars, ķelti ar gravētiem ornamentiem, dažāda veida cirvji, gluži mūsdienīgi galda naži, dunči ar inkrustētiem zelta spaliem, lapas veida, umbu, loka, krusta saktas, pie jostas nēsājamas kārbiņas, katli uz riteņiem, metāla taures;
z 4. periods (1150. - 900. g. p. m. ē.), ko raksturoja lielas, krāšņas saktas, apaļi zelta, sudraba un bronzas rotu diski, bārdas skūšanas naži, aitu cērpamās dzirkles, dakšas - trizuļi, divzari, perioda beigās parādījās ievestās dzelzs senlietas;
z 5. periods (900. - 650. g. p. m. ē.), ko raksturoja ziemeļnieciskie spirāļu rotājumi gandrīz visam senlietām, lielas, krāšņas pūces saktas, stipri izliekti vienpusējie zobeni un smagnēji divu asmeņu zobeni ar antenām; visas senlietas bija it kā palielinātas, ārēji raupjas, bet ar smalkiem ornamentiem;
z 6. periods (650. - 450. g. p. m. ē.), ko raksturoja strauja pāreja uz dzelzs senlietām, patiesībā dzelzs laikmeta sākums;
z 7. periods (kopš 450. g. p. m. ē.), ko sauc par attīstīto Halštates senkultūras dzelzs laikmetu jeb periodu, kad senlietas praktiski bija līdzīgas šī perioda senlietām citās vietās Eiropā (526).
Primitīvās bedrīšu, ķemmīšu keramikas vietā sāka izgatavot smalkus, uz podnieka ripas taisītus, labi apdedzinātus un krāšņi rotātus dažādas formas māla traukus, ko izskaidro ar dienvidnieku kultūras iespaidu, bet savā, ziemeļnieciski smagnējā stilā. Jāsaka tūliņ, ka ziemeļnieki nekad nav pārņēmuši svešu kultūru tieši.
Kultūraugu klāstā bija kvieši, rudzi, mieži, auzas, griķi, zirņi, lēcas, prosa, lini, kaņepes, bietes, kāļi, burkāni. Palielinājās govju, aitu, mājas cūku un zirgu kaulu skaits ēdiena uzkrāšanas un atkritumu bedrēs. Tas norāda, ka arī Ziemeļa meitu galā bija sākusies zemkopība un piemājas lopkopība
Dažos apbedījumos atrada vilnas apģērbu paliekas. Tātad bija apgūta arī vērpšanas un aušanas māksla. Jitlandē, Egtvedas uzkalniņu skeletu kapu laukā kāda sieviete bija apbedīta rakstainos vilnas brunčos un linu blūzē ar visām dārglietām, bet Borumas Eshojas kapulaukā atrada vīriešu, sieviešu un bērnu apbedījumus, kuros nelaiķi ietērpti vilnas un linu audumu apģērbos ar rotām (526).
Izgatavoja apkaltu spieķu riteņu vienas ass un divu asu ratus, apkaltas ragavas, iejūga zirglietas, lietoja metāla aizbīdņus un atslēgas durvīm, bronzas karotes, nažus, pavārnīcas, vārāmos katlus. Tātad normaņi bija zaglīgi, kas pārauga vikingu kustībā.
Mirušos apbedīja uzkalniņu skeletu kapos un uguns kapos ar vienkāršām urnām.
Cēla svētkalnus, stādīja svētbirzis mirušo atdusas vietās. Katram ģimeņu klanam bija savs svētais koks - osis, ozols, kadiķis, egle, bērzs, kas rāda, ka arī Ziemeļzemē ir pastāvējušas totēmiskās dzimtas un ciltis.
Teiku par Pasaules osi Ezergilu (25) radīja senie normaņi. No tā esot radies pasaules saprāts Odīns - galvenā normaņu dievība. Odīns, vēlēdamies uzzināt, kā dzīvo cilvēki, esot iekāries kājām Ezergila (‘Ezergala novada’) veca, milzīga oša zaros ar galvu uz leju un lūkojies ar savu vienīgo aci kā Āresmāns (123), ko ļaudis dara.
Šajā teikā par Pasaules osi un Odīnu ir ietverts jēdziens par pasauli un baltu ciltīm kā sazarojuša oša zariem un pazarēm, teikas par Polārzvaigzni kā pasaules un tēvu tēva visu redzošo aci. Oša saknes, kas simbolizēja dzīvos pēcnācējus, atradās zemē, zari, kas simbolizēja miesas templī pilnīgu attīstības ciklu pabeigušo senču dvēseļu kopumu, kuru vajadzības gadījumā varēja saukt palīgos, griežoties pie Odina, - mākoņos, galotne tiecās pret Sauli. Arī konkrētas senču dvēseles netika aizmirstas, tika daudzinātas kā dievības.
Pirmais gadu tūkstotis p. m. ē. atnāca ar aukstumu. Izmainījās augu un dzīvnieku valsts. Pārkārtojās arī cilvēki. Tie bija sasnieguši tādu attīstību, ka spēja paši sevi nodrošināt ar iztikas līdzekļiem un nebija vairs jāpaļaujas tikai uz dabas veltēm, zivju zveju, putnu olām, medībām, meža bišu medu.
Kalnus atkal klāja sniegs un ledus. Gada vidējā temperatūra noslīdēja zemāk par kādiem 2 - 3 grādiem. Sākās ziemeļnieku migrācija uz dienvidiem. Ziemeļu gals nu bija retāk apdzīvots, nekā vidiene un dienvidu gals. Tirdzniecība apstājās. Bronzu vairs nesaņēma. Pelasgiju tajā laikā paralizēja ahajavu un citu pirātu iebrukumi un izraisītie kari. Tāpēc viņu kuģi vairs neparādījās tik tālos novados, bet viņu atnestās zināšanas saglabājās. Var būt, ka tieši tāpēc Skandināvijas baltu ciltis aizsteidzās priekšā citām baltu ciltīm dzelzs ieguvē, jo to veicināja ziņas no Umbrijas.
Jaunie dabas apstākļi un jaunais dzīves veids lika cilvēkiem atmest ceļošanu, daļēji arī medības, lika palikt savās iesēdētajās vietās pastāvīgai zemnieka un piemājas lopkopja dzīvei. Tāpēc uzplauka dzimtu zemkopības kopienas.
Kopienas centrā cēla guļbaļķu virszemes un puspagraba ēkas ar divpusēji slīpiem niedru, lubu vai salmu jumtiem, kamīna tipa pavārdus ar mūrīšiem, uz kuriem varēja gulēt, bet ierīšos uzglabāt kaut ko siltu. Ēkas novietoja garā, nepārtrauktā rindā vai leņķī kādā aramzemes stūrī, kas nederēja sējumiem vai zemes īpašuma vidū. Ēku pudurim un dzimtas īpašumam apkārt uzcēla kāršu žogu. Lai lopi neizklīstu prom, nenobradātu tīrumus, nelīstu dzīvojamās telpās, tos turēja un ganīja aplokos, izņemot tos gadījumus, kad ganības atradās nevienam nepiederošās mežu pļavās, kurām apkārt atkal uzcēla žogu, lai lopi neizklīstu un meža zvēri nesaplosītu.