1. Pirmie ieceļotāji Vācas galā
Vācas gala vidienes drumiem bagātie apgabali palika neapdzīvoti ļoti ilgi. Pirmās svīdru jeb sveju kopienas bija izkaisītas gar Baltijas jūrā ieplūstošo upju lejtecēm, bet sembru kopienas - Vācas dienvidu gala Donavas upes kreisajā piekrastē, kur tos sauca par sembriem, rūtiem un umbriem.
Vēlāk svīdri, kas neaizceļoja uz Ziemeļa jūras salām un Skandzu, kā sauca Zviedrijas dienvidu galu, sāka virzīties gar upēm uz augšu un dienvidos saplūda ar sembriem, umbriem un rūtiem, izveidoja Rieteņa gala tās pašas izcelsmes ciltis viņpus Rēnas (Reinas) upes. Tāpēc deiču zemju teritoriju, kā atzina K.Tacits, nemaz nevar tā stingri izdalīt atsevišķā Vācas galā jeb deiču apgabalā, nosakot kādas stingras un paliekošas robežas, izdalot Vācas galu Eiropas vidienē kā patstāvīgu etnisko teritoriju. Tāpēc Vācas gals un deiči ir jāuzskata par tīri formāliem aizvēstures jēdzieniem. Taču Vācas gala cilšu etniskā aizvēsture bija savdabīga, kālab šo cilšu senkultūras un vēsturiskās izcelsmes, attīstības ceļus apskatu atsevišķi.
Sveji jeb svīdri 11. g. tk p. m. ē. radīja Madlēnas senkultūru Ardenu kalnos, nonāca Zaļajās salās un tolaik arī Skandināvijas jeb Skandzas salā (Dienvidu Zviedrijā), kas tolaik bija apņemta ar ūdeņiem, pa ceļam atstādami dažas epipaleolita apmetņu paliekas Baltijas jūrā ieplūstošo lielo upju - Oderas (Odras), Elbas, Vezeras un Reinas piekrastēs (54).
Kāda svīdru dzimta bija palikusi Berlīnes Brandenburgas vārtu apkaimē, savairojusies un izveidojusi lāču mednieku cilti, kura dzīvoja plašajos, tumšajos drumos. Tikai neolitā viņiem radās sakari ar citām ciltīm (54).
Tādējādi deiči pēc izcelsmes, tāpat kā prūši, kurši, latgaļi, zemgaļi, sēļi, bija Sembra ģints piederīgie. Nekādu citu ienācēju Vācas galā nebija līdz pat Romas impērijas sākumam, kad Eiropā ieklīda Sibīrijas nomadu ciltis, kuras sauca par sarmatiem un huņņiem, Teitamu cilts alemāni, Gallijas un Ģermānijas kolonijās atbrīvoto vergu dzimtas, bijušie Romas kavalērijas sklavīni sakši, kuri savu vārdu dabūja no tā, ka skrēja līdz kavalēristam un ar dunci pārgrieza pretinieka zirgam vēnas, bet tas jau ir stāsts par baltu pasaules norietu.
Varētu minēt vandaļus jeb rūtu un sembru kopīgās izcelsmes ciltis, kuras tolaik bija apmetušies tagadējās Rumānijas rieteņa galā un netaisījās tālu ceļot, bet vēlāk ieplūda Vācas gala ciltīs, kad Viduseiropā izveidojās ķeltu apvienība, ienāca huņņi, alāni, sibīri, ar kuriem tie kopā karoja pret Grieķijas un Romas impērijām.
Teikto apstiprina tas, ka laikā no 6. līdz 5. g. tk p. m. ē. starp Reinas un Oderas upi, Baltijas jūru un Donavas upes kreiso krastu, tagadējā Vācijā un tai piegulošajās teritorijās atklātās cilvēku apmetnes ir bijušas stipri izmētātas un lielos attālumos cita no citas. Plaši izkaisītajās apmetnēs vienuviet dzīvoja tikai 2 - 30 ģenētiski saistītas ģimenes ar 10 - 100 cilvēkiem katrā apmetņu konglomerācijā. Starp Elbas un Oderas upi tika atklātas 15 šādas sīku apmetņu konglomerācijas. Lielākā bija Junsdorfas apmetne. Tajā bija 15 četrstūrainas zemnīcas, katra zemnīca vidēji 12 m2 liela. Tādā zemnīcā varēja pārnakšņot 50 cilvēku. Tātad neolitā visā Vācas galā dzīvoja 1500 - 2000 cilvēku, bet viena mednieka medību lauks bija vidēji 30 -