10. Tempļi un pilsētvalstis
Svētvietas Pelasgijā bija dažādas un katrā apdzīvotajā vietā - pie satiksmes ceļiem, ūdens ņemšanas vietām, kalendāra kromlehi kalnos. Tie bija akmens tempļi ar skulptūrām, kas veltītas senčiem, varoņiem un totēmiem.
Pelasgi cēla purvu un plašu ūdeņu tuvumā dobjus svētkalnus ar plašiem dolmeniem apakšā. Ap svētkalniem atrada saulgriežu asu virzienos izvietotus megalitus, kas kalpoja kalendāra vajadzībām.
Pelasgi kopš 6700. g. p. m. ē. novēroja zvaigznes un sastādīja pirmo akmens kalendāru un izgudroja pirmo saules pulksteni, kuru pārņēma un pilnveidoja ēģiptieši. Pēc zvaigžņu rakstiem debesīs vadīja kuģus starp Egejas jūras salām.
Apbrīnojams ir šo pieminekļu izvietojums: no Latas tempļa un Delosas salas Apolona (Apja) tempļa Pelasgijā atgāja tādas kā spēka līnijas, kas apjoza visu Eiropu, kur gigantisku akmeņu tempļi tika celti uz šīm spēka līnijām, turklāt šie akmeņi savādi reaģē uz Saules enerģiju un uzrāda palielinātu radioaktivitāti, it kā tie būtu ilgstoši atradušies milzīgas enerģijas apstarojumā. Tuvākie tempļu kompleksi atradās Melnās jūras ziemeļa piekrastes Čongarā un Vācas gala Teitoburgas mežā.
77. attēls. Pelasgu pilsētvalsts Raganas un Ķēniņienes Atēnas skulptūra
Dūkām dūcot, ugunskuriem degot, dziesmām skanot, bungām rībot, stabulēm un ragiem svelpjot, jauniešiem griežoties kulta dejās sirmu, baltā ģērbtu māmuļu un sirmu tētiņu vadībā, pelasgi svinēja vasaras un ziemas, pavasara un rudens saulgriežu svētkus, sējas laika sākumu un ražas svētkus. Katriem svētkiem bija savas nopietnās izdarības un jautrības. Šī paraža pārgāja sengrieķos un tika atspoguļota senrakstos, tikai dievi bija citi (89).
Kā liecina Kornelijs Tacits, baltu tautas, pie kurām piederēja arī pelasgi, ik pa pāris gadiem reizi rīkoja sporta spēles ar kori, dejām, izrādēm, buršanu, zīlēšanu Olimpa kalnā pie Atēnām. Šajās ceremonijās jauniešus iesvētīja pieaugušo kārtā, jaunas meitenes un puiši sacentās, lai tiktu upurēti Olimpa kalna dieviem (43).
Delosas salas Pērkona jeb Apja templi minēja Herodots. Helēņi to sauca par Apolona templi. Grieķu teikās Delosas Apolona templim bija saistība ar Hīhes jeb Nīkes svētkalnu Līdijā, kas bija Mātes Latas templis. Tas bija viems no centriem, no kura atgāja minētās spēka līnijas uz akmens kolosiem.
Uz šo Apolona pieminekli Vācas gala, sembru, prūšu, sindu ciltis sūtīja meitenes ar dāvanām, lai viņas paliktu templī par vaidelotēm un apgūtu maģiju, mākslu, ārstniecību, visas zinības, kādas vien bija vajadzīgas īstai priesterienei, kurai būs jāvalda pār savas cilts prātiem. Tātad pie Apolona tempļa Poseidona valdīšanas laikā darbojās īsta augstskola, kura sagatavoja vissvarīgākās personas baltu ciltīm. Par to stāstīja gan Herodots (30), gan arī Tacits (43) kā noklausītus nostāstus.
Olimpa kalns bija svētvieta, kurā bija daudz tempļu, sacensību laukums iesvētāmajiem jaunekļiem un jaunavām sporta spēlēm, svētbirzs, katakombu kapsēta, akmeņu observatorija kā Stonhendžā. Tur atradās Pērkona jeb Janusa un Tēta (visu baltu ciltstēva) templis, kuru pārzināja Raganas Atēnas brālis Aris jeb Arejs, Pūces (Nāves, Giltenes, Zemes Mātes, Kapu Mātes) svētnīca, kurā atradās vaidelotes Aīdas pārziņā, mājas, ģimenes un pavārda sargātājas templis.
78. attēls. Atēnas pārvadītās pilsētvalsts akropoles rekonstrukcija.
Tur bija ķēniņienes, kara vadones un Raganas Atēnas vadītais Mātes Latas svētkalns ar templi un plašām apakšzemes katakombām, kurās daudzināja visu baltu cilšu senčus: Latu jeb Lētoju, pirmo priesteri Api jeb Apolonu, Māru jeb Mārthu, nezināmo un neiepazīto Tētu, kas kļuva par sengrieķu galveno dievu Zevu. Katrai dievībai bija savs templis Olimpa kalna pakājē, katram templim bija savs priesteris jeb priesteriene. Apja tempļa pārzinis bija Fēbs, bet Māras templi vadīja Diāna. Atēnas brālis Merkūrs pārzināja saimniecības lietas, koordinēja Olimpa kalna tempļu darbību, pārzināja zemkopības un piemājas lopkopības kopienas.
Pelasgu ragana Atēna tika ievēlēta par novada un tā galvaspilsētas valdnieci, kālab viņas vārdā tika nosaukta Atēnu pilsēta un viņas pārvaldītā pilsētvalsts. Atēna vadīja valsts aizsardzību, kālab helēņu mitoloģijā tai tika piešķirts kara dievietes gods. Atēna tika minēta teikā par zelta aunādu, kā arī Iliādā. Atēnas vārdā nosauktā pilsēta tika daudzkārt celta un pārbūvēta pēc pirātu uzbrukumiem, kurus Ēgiptē sauca par jūras tautu. Pilsēta tika uzcelta sena neolīta zemkopības un piemājas lopkopības kopienas ciemata vietā.
Pēc Santorinas katastrofas daudz kas bija gājis bojā, bet akropoles cietoksnis tika uzcelts no jauna. Par to arheoloģijā liecināja vienīgi drupu paliekas, kurās bija redzami trīs vārti, katakombas, tempļu drupas, svētkalns ar katakombām apakšā aiz pilsētas vārtiem, templis pie kāda strauta pilsētas nomalē. Pilsēta uzcelta dabīgā kalnā, kur bija klinšu nogāzes un dabīgi ūdens šķēršļi. Atēnas kļuva par Pelasgijas galvaspilsētu pēc Santorinas katastrofas.