5. Pelasgu kultūras ietekme
citu tautu kultūrās.
Par pelasgu lomu Eiropas un jo sevišķi Āzijas tautu kultūras attīstībā tagad raksta daudz un nosauc arvien jaunus pierādījumus, kaut gan vēl aizvien zināmas zinātnieku aprindas, kas aizstāv ekspansiju pastāvēšanu senajā baltu civilizācijā, pielīdzinot to impēriju laikmeta civilizācijām un pauž nepierādāmas hipotēzes par Āzijas civilizācijas lomu Senās Eiropas civilizācijas attīstīšanā, kaut gan pierādījumu pelasgu ietekmei Tuvo Austrumu tautu materiālās kultūras attīstīšanā, sevišķi Šumēras un Ēģiptes meliorācijas sistēmu izveidē ir dauz.
Arheologi atklāja pelasgu kolonijas gandrīz katras Vidusjūrā ieplūstošas upes deltā, sākot no Trojas un beidzot ar Ēģipti un Tunisijas zemes ragu. "Arheoloģijā tās ir pazīstamas ar Anatolijas, Levantes un Ziemeļa Āfrikas Vidusjūras piekrastes neolīta un bronzas laikmeta pilsētvalstiņu nosaukumiem Tās radās tajās vietās, kur aizsākās pirmās ražojošās zemkopības kopienas; šīs kopienas pastāvēja kopš 7. g. tk vidus p. m. ē., bet 6. g. tk p. m. ē. šajās vietās izveidojās ciklopiskas pilsētas un cietokšņi, no kuriem zemkopība izplatījās lēnām un neatlaidīgi Mesinas ielejā, aptvēra Anatolijas pussalu, Mezopotāmiju, pakāpeniski, tūkstoša, pusotra tūkstoša gadu laikā aptvēra visu Aizkalni; pēc tam Anatolija, Palestīna un Kurdistāna kļuva un palika par galvenajiem attīstītās zemkopības un piemājas lopkopības apgabaliem Rieteņa Āzijā, kur līdz tam turēja ne tikai kazas un aitas, bet kopš paša sākuma pieradināja taurus un ķēves pienam, kazas un aitas gaļai un vilnai" (499).
Koloniju mājām bija akmens pamati. Tās bija virszemes četrstūrainās mājas. Māju sienas bija krāsotas, rotātas ar freskām, kādas bija visās pelasgu pilsētu mājās un pilīs “kontinentālajā un salu Pelasgijā. Tajā pat laikā Natūfas senkultūras apgabalā vēl arvien cēla apaļas zaru skeleta kleķa mājeles, cilvēki arvien vēl dzīvoja tajās pašās alās, kurās Natūfas senkultūru atklāja. Tātad Natūfas senkultūrā nav meklējami ne Senās Grieķijas arhitektūras brīnumi, ne zemkopības sākšanās vietas.
"Pelasgu pirmās kolonijas bija Trojā, Džudeidā, Telkudrā, Biblā, Amukā, kur izauga pirmie zemkopības un piemājas lopkopības centri Āzijā, kaut gan 500 - 600 gadus pirms tiem zemkopība sākās vispirms Balkānu pussalā, tad strauji un apsteidzoši pārsviedās uz pelasgu kolonijām Āzijā. Četrkanšu miežu un kviešu graudus, mājlopu kaulus atrada nevis Natūfas senkultūras (nākamo šumēru) alās, bet gan pelasgu koloniju drupās. Hetiem, kurus uzskata par Tuvo Austrumu pašu attīstītāko tautu, bija koka trauki, bet pelasgu apmetnēs jau lietoja lepni izrotātus māla traukus, amforas, tai skaitā arī stikla un terakota traukus. Šajās pilsētās parādījās pirmie bronzas kalumi, kamēr vietējās ēģiptiešu, šumēru, ariešu un hetu kopienās lietoja vēl kramu. Bronzas sastāva analīzes ļāva secināt, ka tā bija umbru bronza - bronza ar titāna, zelta, sudraba piejaukumu, kaut gan Āzijā bija sastopamas vara rūdas lielā daudzumā.
Minēšu dažus pierādījumus šai hipotēzei.
Pelasgu kolonijas un starptautiski pazīstami tirdzniecības punkti bija izkaisīti plašā apgabalā Vidusjūras iekšējā ezera Āzijas un Āfrikas ziemeļa piekrastēs, pat attālos Āzijas un Eiropas novados, sākot no 8. g. tk p. m. ē. (266), piemēram,
Vana ezera piekrastē Armēnijā;
Ačigilā, - Šanidāras alas apvidū,
Kurdistnā jeb tolaik Armēnijā;
Čiftalikā - Turcijas dienvidu piekrastē;
Vidusjūras Džalas salā Anatolijas piekrastē;
Milosas salā;
Sardīnijas, Poncijas, Lipāru un Pantelērijas salās.
Bronzas kaltuves un vara kausētavas ir atrastas:
Zalcburgā (Umbrija) - 4600. g. p. m. ē.,
Pantelērijas un Sicīlijas salā (Umbrija) - 4500. g. p. m. ē.;
Trojā (Pelasgija) - 4460. g. p. m. ē.;
Table I Iblis Pakistānā - 3400. g. p. m. ē.,
Timnā Krētas salā - 3400. g. p. m. ē.;
Tišapalgarā Irākā - 3200. g.. p. m. ē.,
Tepesūvalka (Sūvalka) ariešu kopienā - 2900. g. p. m. ē.;
Kajentepēzā (Pelasgijas kolonija) - 2900. g. p. m. ē.;
Gumeļnīcā Bulgārijā - 2800. g. p. m. ē.;
Čatalhjuikā Turcijas dienvidu piekraste - 2300. g. p. m. ē.;
Šanidāras alā Kurdistānā, Apenīnu un Pireneju pussalās - 2100. g. p. m. ē.
Tātad skaidri ir saskatāms bronzas izplatības ceļš no Alpiem caur Pelasgiju uz Āziju, iekams tur sākās pašu iegūtās bronzas kausēšana 19. gs sākumā p. m. ē., kuru var atpazīt no tā, ka tai nav sudraba, zelta un cieto metālu piejaukuma. Bronzas izplatības laiks sakrīt ar T.Blavatskas minēto jūras kuģniecības sākumu, Šumēras un senās Ēģiptes uzplaukuma (40).
Čatal−Kuikas apkārtnē tika atklātas tikai pelasgiem tipiska cietokšņa drupas. Cietoksnis celts 6. g. tk sākumā p. m. ē. un kļuva par Čatal Kuikas hetu pilsētas celtniecības ierosinātāju trešajā pārbūvē, kura jau ievērojami atšķīrās no pelasgu un pārējām hetu pilsētām. Šis pelasgu piemineklis ir pazīstams ar Kizil Kuikas pirmās un otrās pārbūves senpilsētas vārdu. Čatal Kuikas pilsētas vissenākā slāņa celtniecības cikls sākās 6588. gadā p. m. ē.
Kizil Kuikas piemineklis bija radies 7040. g. p. m. ē. un tajā atrada slīpētu laivascirvi, kas pavisam neiederējās Āzijas senkultūrās; Baltijas dzintara ripiņas; gliemežnīcu Spondylus krelles; māla traukus ar šo gliemežnīcu lausku rotājumu; gliemežnīcām rotātu ēkas iekšējās apdares baltā māla lauskas. Tātad tās ir bijušas ļoti greznas pilis (513).
V.Masons rakstīja, ka "tās bija uz vietas dzīvojušu dzimtu kopienas, kurās attīstītas irigācijas un nosusināšanas prasmes, bija akmens un jēlķieģeļu būves ar baļķu pārsegumiem, vienpusēji slīpiem un divpusēji slīpiem jumtiem, rakstaini un krāsaini māla trauki, kas taisīti uz ripas, sieviešu un dzīvnieku māla statuetes maģiskiem mērķiem un fetišam, krāsainas freskas, bet tās varēja sākties tikai tad, ja Balkānos bija kāda vieta ar vēl senākiem zemkopības, lopkopības, podniecības, ciklopiskās arhitektūras sākumiem, kādu Āzijā nebija" (498).
''Vismaz par 20. gs 30. gadiem pirms mūsu ēras ir daudz arheoloģisko un dokumentālo pierādījumu tam, ka Eiropas indoeiropiešu ietekme Mazāzijas tautu civilizēšanā un, vispār, austrumu tautu civilizēšanā bija noteicošā. Nākas atgādināt, kāda nozīme bija hetu pasaules un Šumēras, kā arī senās Ēģiptes sakariem ar Grieķijas augstas kultūras līmeni dziļā pagātnē (pirms helēņu un ahaju iebrukuma) un garīgajai ietekmei citās tautās, ka to veica augstu garīgu un zintniecības (ārstniecības, kulta norišu tradīciju, astronomijas, astroloģijas, botānikas, zooloģijas, amatniecības, mākslas, mutvārdu folkloras un vēstures zināšanu) līmeni sasniegušās pelasgu tempļu kalpones - raganas, zintnieces, burves un tempļu kalpones. Viņas bija pirmās, kas ieviesa totēmismu, radīja totēmiskās ciltis, deva cilvēkiem ikdienas un īstenos vārdus. Totēmi bija augi, koki, dzīvnieki, putni, akmeņi, senči, kas vēlāk tika turēti dievu kārtā. Totēmu izvēlējās jaunekļi, iesvētot vīra kārtā saulgriežu vai saulstāvju svētkos, kuros notika plašas sporta un atjautības sacīkstes. Pirmās ziņas par šādām sacīkstēm nonākušas no Atēnas vadītās valsts svētās vietas Olimpa (ole ‘eļļa’, olimp ‘eļļas koks’) kalnā. Kad jauneklis apprecējās un atdalījās no vecākiem, izveidoja savu dzimtu un cilti, dzimta un cilts ieguva tās pirmtēva totēma vārdu. Saglabājušies Latavu, Kiklādu, Poseidonu, Vilču, Pūču, Palmu, Ozolu, Bērzu dzimtu nosaukumi. Atšķirībā no mežonīgajām Āzijas un Āfrikas mednieku un nomadu lopkopju ciltīm, kuras tika patriarhāli dēvētas vienīgi vadoņu vai apvienotāju vārdā, pelasgu dzimtām un ciltīm bija vienīgi savu senču un dabas objektu vārdi. Pirmās ziņas par matrilineāri egalitāro sabiedrības izveidi un māšu kultu jau kopš mezolita ir saglabājušās par Poseidonu cilšu grupas Kikladu Republiku” (499). Tā kā šīs pelasgu tradīcijas pārņēma topošais grieķu etnoss, tad pat Olimpiāžu sākumu piedēvēja grieķiem, kaut gan Olimpiādes rīkoja visas Senās Eiropas ciltis kopš bronzas laikmeta (43).
Par garīgās kultūras sakariem starp pelasgu un citu cilšu kulta svētvietu kalpotājām rakstīja Herodots. Viņš rakstīja par pelasgu priesterieņu braucienu uz Sindas gala Čongaras universitāti pieredzes un zināšanu apmaiņas nolūkā. Delosas salā atradies Apolona jeb Apja templis, kuram dāvanas un skaistas, baltas un baltā tērptas kalpones sūtījuši hiperborejieši. Herodots zināja stāstīt, ka Apolona vārds esot nācis no agrākā Apja vārda reizē ar ieceļojumiem no Sindores, kāpēc šos dēvēja par doriešiem (123).
Īru sāgās ir saglabājušās ziņas par īru jūrasbraucēju došanos uz Pelasgiju padoma prasīt pelasgu zintniecēm (576).
Pelasgu folkloras un sadzīves motīvi ir pārtaisītā un jaunajam etnosam izprotamākā, ar viņa veidošanās vēsturi saistītā veidā ir atspoguļoti vēlākajā helēņu un ahaju (sengrieķu) folklorā un mitoloģijā, ko maldīgi uzskata par sengrieķu kultūras mantojumu.
Kad kļuva pieejami sengrieķu raksti un folklora, zinātnieki ieraudzīja, ka Homēram piedēvētās poēmas Iliāda un Odiseja bija pelasgu folkloras mantojuma - nostāstu, teiku, teiksmu, pasaku un dainu motīvu pārveidojums jaunā etnosa iekarojumu fonā. To pierādīja Mikēnu un Krētas senkultūras pieminekļos atrastās un starp 3. un 2. g. tk p. m. ē. A un B rakstībā rakstītās teiksmas par Iliādas un Odiseja dziesmu tēmām. Turklāt tīri ikdienišķas sadzīves parādības, kuras bija jaunas un neparastas iekarotājiem, uz seno pelasgu teiksmu fona tika izteiktas kā visādu veidu briesmonības (89;324).
Kā pieradīts ar arheoloģiskajiem izrakumiem, pelasgi bija zirgkopji un labi jātnieki. Jūras laupītāji ahajavi, kuri sagrāva Pelasgiju, zirgus nepazina un jātniekus satapa pirmo reizi. Tāpēc radās teikas par kentauriem. Līdzīgi radās teikas par mīnotauriem - briesmīgiem, nikniem un milzīgiem vēršiem, kas spļāvuši uguni - patiesībā par pelasgu tauru izcelsmes vēršiem, kurus izmantoja par vilcējspēku zemes aršanā, oru un šļūču vilkšanā, ūdens pacelšanai no akām ar vinču palīdzību.
Ahajavi būs skatījuši Pelasgijā pirmo reizi arī meža vepri. Tāpēc radās teika par briesmīgo kuili, kas nopostījis sējumus. Ja kāds tādu nezvēru spēja pieveikt, tad tam arī vajadzēja būt varonim un milzim, turklāt pelasgi bija par galvas tiesu garāki augumā par ahajaviem, helēņiem un ēģiptiešiem, proti, pelasgu augums bija 170 - 172 cm, kamēr ahajavu, šumēru un ēģiptiešu augumi nepārsniedza 166 - 168 cm, pie tam pelasgi bija gaišmataini, ienācēji - tumšmataini (89;191).
Kāda teika stāsta, ka no Tēbām134 esot atlidojuši melni baloži. Mums tas nu gan būtu jāsaprot, ka tie nebija melni baloži, bet gan sējas vārnas jeb kovārņi, kuri vienmēr atlidoja ap sējas laiku. Kovārņi, starp citu, ir sastopami tikai Eiropā un Vidusjūras ziemeļa piekrastes salās. Ja tāds melnu putnu bars pārlidoja no kontinenta uz kādu piekrastes salu dienvidu austreņa virzienā, tad, padzirdējuši par to, ka pelasgu Raganas, kas bija visu lietu vadītājas ciltis, saviem paredzējumiem un lēmumiem gaidīja kādu dabisku apstiprinājumu, teiksim, to pašu kovārņu bara parādīšanos un nosēšanos koka galotnē, lai noteiktu sējas laika sākumu, ahajavi tos uzskatīja par melniem baložiem, kas sūtīti uz Tēbām (tolaik Tēbu pilsēta bija tikai Ēģiptē). Tā ahajaviem spriedums bija gatavs: baloži aiznesa vēsti Ēģiptes valdniecei par karu, ko sākuši ahajavi, bet sekas viņiem varētu būt bīstamas, jo viņi taču bija izbēgušie faraona vergi un algotņi, kas aplaupīja savus bijušos kungus un valdniekus.
Ziņas par melno balodi, kas nosēdies svētajā ozolā un cilvēka balsī licis celt aizsardzības būves, nebija nekas vairāk kā atskaņas no pelasgu zīlēšanas prakses. Kad pareģojums bija izspriests un kovārnis nolaidās svētajā ozolā, tad Ragana skaļā cilvēka balsī, vai gan tai gaudot kā vilkam, izziņoja paredzējumu, bet ahajavi tajā saskatīja brīdinājumu par ziņu nosūtīšanu uz Tēbām, jo iekarotāji zināja, kādus briesmu darbus bija pastrādājuši.