2. Raksturīgākās senkultūras
Pelasgijā bija izplatītas vairākas klasiskās un neklasiskās jeb vietējās novadu senkultūras, kas raksturo pelasgu dzīves veidu, kuģniecību, tirdzniecību, augsti attīstīto arhitektūru, senlietas un rakstu mākslu (lineārā A un B rakstība), reliģiju, laika noteikšanas sistēmu. Kā neklasiskās senkultūras piemēri tiek minētas Māricas un Karanovas senkultūras.
Māricas un Karanovas senkultūras pieminekļi rāda agras zemkopības un piemājas lopkopības rašanās, koloniju veidošanās, labības un mājlopu šķirņu izkopšanas laikus.
Nea Nikomēdija ir vispazīstamākā un senākā apmetņu grupa Nīgrindē, kurā iegāja Junacites, Ogņanovas, Nebettepes, Raskopaņicas, Novas Kostijevas, Džemtentekes, Bogelanipas, divas Agoras, trīs Humačukas u.c. apmetnes tagadējās Bulgārijas un Grieķijas robežu apvidū, Austreņa Maķedonijā, līdz pat Anatolijas pussalai. Tās uzskata par epipaeolita beigu un mezolīta sākuma apmetnēm (240). Šīs apmetnes izauga par ievērojamu zemkopības centru Pelasgijā (skat. Rumānijas Nejas senkultūras raksturojumu pastāstā par rošiem)
No Neas Nikomēdijas grupas apmetnēm bija atšķīrusies kāda ģimene, kura kopš mezolīta sākuma bija apmetusies viņpus Dārdaneļu jūras šauruma, Trojas pilsētas pievārtē, kas bija vienīgā mezolita sākuma apmetne Anatolijas pussalā - citas tik senas apmetnes Anatolijas pussalā nav (324).
T.Blavatska par Grieķijas paleoarheoloģiju rakstīja, ka ''līdz šim par laiku no 15. līdz 12 g. tk sākumam p. m. ē. nekas nav zināms par to, ka kāds būtu atradis kaut vienu cilvēku apmetni Grieķijā. Tāpēc var būt runa vienīgi par vēlo epipaleolītu, mezolītu un neolītu šajā zemē. Toties neolīts, kas Grieķijā pastāvēja no 7. g. tk aptuveni līdz 3000. vai vietām pat līdz 2800. g. p. m. ē., ir atstājis apbrīnojamus senkultūru pieminekļus, ko radīja pirmsgrieķu senās ciltis, kuras te iesauktas par pelasgiem, bet patiesībā viņu pašnosaukums varēja būt cits, tagad nezināms'' (324).
Seklo senkultūra (6750. - 4500. g. p. m. ē.) - neolīta senkultūra tagadējā Grieķijā, Bulgārijā, Maķedonijā, Vidusjūras Mazāzijas piekrastes novados, arī hetu galā. Tā praktiski neatšķīrās no Māricas - Karanovas senkultūras, ja nu vienīgi ar ļoti smalku un daiļi rotātu keramiku un kompakti izvietotām kopienu un apmetņu ciematu konglomerācijām.
Dimini senkultūra (4500. - 3000. g. p. m. ē.) - neolīta un eneolīta (zelta, sudraba un vara laikmeta), attīstītas kuģniecības, tirdzniecības, arhitektūras un mākslas, zemkopības un piemājas ražojošās zemkopības un šķirnes mājlopu audzēšanas senkultūra, kas bija izplatīta visā Pelasgijā un tās kolonijās. Patiesībā šī senkultūra iekļaujas Mikēnu senkultūrā.
Zemkopības un piemājas lopkopības kopienu greznie ciemati bija izvietoti pie upēm, ezeriem. Daudz pāļu apmetņu ezeros. Zemkopībā pastāvēja trīslauku sistēma, apsteidzot Tripoļes senkultūru gandrīz par 4000 gadiem. Trešajā gadā atstātās atmatas mēsloja ar kūtsmēsliem, uzara ar raliem, ko vilka vērši. Laukus ara krusteniski divos gājienos. Bija sākusies līdumniecība tuvējos mežos (54).
Krētas jeb Mīnoja senkultūra ir visbiežāk pieminēta rakstos.
Kikladu senkultūra bija Mikēnu un Mīnoja senkultūru paveids Poseidonijā.
Bronzas laikmets Kiprā iestājās par 500 g. agrāk, nekā pārējā Eiropā, kaut gan varš un bronza sāka izplatīties vispirms Umbrijā, kas norāda uz umbru prioritāti bronzas ieguvē un uz maiņas tirdzniecības attiecību pastāvēšanu.
Pēc 2400. g. p. m. ē. Kiprā tika kausēta sava bronza, kura, atšķirībā no umbru cietās bronzas, bija mīkstāka, saturēja 90% vara un 9,8 % alvas, pārējais ─ gadījuma rakstura piemaisījumi, kuri katrā provē bija savādāki, bet dārgmetālu un titāna piejaukumu Kipras bronzā nebija. Tā kā Mazāzijā alva nav sastopama, tad Čailds izteica hipotēzi, ka alva importēta no Sembrijas, kur kopš 2800. g. p. m. ē. bija alvas ieguves rūpali tagadējā Čehijā, vai arī no Britu salām (40).
Kipras neolita un bronzas laikmeta senkultūras trauki esot bijuši izteiksmīgi un visdažādākās formās, salīdzinot ar Mīnoja senkultūru, bet freskas pilīs neesot bijušas realistiskākas: lidojošas zivis, lidojoši putni, fantastiskas apļa veida figūras − palmetei līdzīgi elementi. Toties marmora un bronzas skulptūras esot bijušas mazāk izteiksmīgas, kaut gan mākslinieciskākas. Viņu mākslinieki esot meklējuši jaunas pašatklāsmes, bijuši atturīgi krāsu un formu izvēlē.
Submikēnu senkultūra (1273. - 1050. g. p. m. ē.) - tā Grieķijā ir pieņemts saukt agrā dzelzs un vēlā bronzas laikmeta senkultūru Pelasgijā (Balkānu un Anatolijas pussalās, dažās Vidusjūras salās), patiesībā Mikēnu kultūras pārpalikumu pēc Santorinas katastrofas un ahajavu iebrukuma laiku Pelasgijā. Šīs senkultūras pieminekļus sagrāva ahajavi. Tas bija pēdējais pelasgu kultūras pacēlums, kas ietvēra tā sauktās antīkās grieķu kultūras pieminekļus. Pieminekļi saglabājās tikai Balkānu pussalas vidienē, kamēr jūru piekrastēs un salās tika sagrauti. Sagrauto pieminekļu vietās sākās atjaunotne, ko izdarīja pelasgoīdi (nacionālo apziņu zaudējušie pelasgi, kas bija kļuvuši par vergiem), ahaji, helēņi, sparhokīdi, danaīdi, pēlopsīdi u. c. sengrieķi Solona132 laikā, bet tas ir citas kultūras sākums.